Baltijas jūras reģionā 20.gadsimta 80.gadu beigas un 90.gadu sākums bija ģeopolitiskas nedrošības un sabiedrības pārmaiņu laiks. No vienas puses, situācija šķita cerību pilna: bija redzamas skaidras un šķietami neatgriezeniskas pazīmes, ka padomju okupācija, kas apspiedusi trīs Baltijas valstis, sāk sairt, un līdz ar to šīs valstis varēja sākt ceļu pretī neatkarības atjaunošanai, demokrātijai un brīvībai.
Taču, no otras puses, situācija bija nestabila un satraucoša, jo, par spīti Gorbačova piesardzīgajai reformu politikai ''glasnostj'' jeb atklātības un ''perestroikas'' jeb pārkārtošanās noskaņā joprojām nebija skaidrs, kādā virzienā pavērsīsies politika un notikumu attīstība Padomju Savienībā un kādas varētu būt iespējamo variantu sekas Igaunijai, Latvijai un Lietuvai. Visās trīs valstīs joprojām bija dislocēti ievērojami padomju militārie spēki.
Informācijas birojs
Pateicoties nelokāmai tautas gribai, kas manifestējās arī Baltijas ceļā 1989.gada 23.augustā, un visu trīs valstu 1988.gadā dibināto Tautas frontes organizāciju prasmīgai darbībai, šo situāciju varēja izmantot, lai atjaunotu neatkarību un brīvību pēc 50 padomju okupācijas un apspiestības gadiem. Ziemeļvalstis šim procesam sekoja uzmanīgi un ar pieaugošu interesi.
Kopības sajūta ar Igauniju, Latviju un Lietuvu bija tikpat stipra kā atbalsts to centieniem pēc neatkarības un demokrātijas.
Tāpēc nebija nekāds pārsteigums, ka praktiskajā plānā sadarbība starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm aizsākās jau ilgi pirms faktiskās neatkarības atgūšanas. Jau 1990.gada rudenī Ziemeļu Padomē un Ziemeļu Ministru padomē radās doma nodibināt Baltijas valstīs Ziemeļvalstu informācijas birojus. Šī ideja guva plašu atbalstu, un Ziemeļu Ministru padome 1991.gada sākumā atvēra informācijas birojus Rīgā, Tallinā un Viļņā.
Sākumā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība nozīmēja dibināt kontaktus, popularizēt Ziemeļvalstu kultūru un sabiedrības pārvaldes principus, kā arī veicināt demokrātijas un līdztiesības attīstību Baltijā. Pēc Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gadā tika nolemts, ka sadarbībai jānotiek ar līdzvērtīgiem noteikumiem, un tika pieņemtas vadlīnijas, kas vēl tagad veido mūsu sadarbības kodolu: pārrobežu sadarbība, līdztiesība, pētniecība un inovācijas, sadarbība sociālajos, veselības, kā arī vides un ilgtspējīgas attīstības jautājumos.
Tūkstošiem kopprojektu
Atskatoties 25 gadus senā pagātnē, redzam, ka Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība ir bijusi veiksmīga. Ir īstenots tūkstošiem aktivitāšu plašā sabiedrībai svarīgu jomu spektrā. Daudzi pūliņi ir nesuši un turpina nest abpusēju labumu. Tas ietver arī tā sauktās mobilitātes programmas un NVO atbalsta programmas, kas Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs ir pavērušas milzīgas zināšanu apmaiņas iespējas kultūras, valsts pārvaldes, biznesa un NVO sadarbības jomā.
Nebūt nav pārspīlēti apgalvot, ka Ziemeļu Ministru padomes darbība un sadarbība ar Igauniju, Latviju un Lietuvu ir bijusi veiksmīga, ievērota un novērtēta.
Taču, lai tā arī turpmāk būtu nozīmīga, būtiska un proaktīva, lai tā turpinātu attīstīties un pielāgot savu misiju un prasmes, mēs nevaram atdusēties uz lauriem. Ir nemitīgi jāizvērtē paveiktais darbs un tā rezultāti, jābūt gataviem pielāgoties jaunām problēmām un uzdevumiem.
Jomas un jautājumi, ar kuriem tradicionāli nodarbojies Rīgas birojs, un tajos gūtā pieredze ir lielisks potenciāls, lai attīstītos, bagātinātos ar jauniem, inovatīviem risinājumiem un paplašinātos, sadarbojoties ar jauniem dalībniekiem.
Jauni virzieni
Mēs visi kopā tagad esam sākuši pētīt vairākas jaunas jomas un problēmas, kas ir ārkārtīgi būtiskas Latvijai un pārējām Baltijas valstīm un kas var izveidoties par jauniem Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības virzieniem. Minēšu dažus piemērus.
Ziemeļu Ministru padomes Rīgas birojs, tāpat kā pārējie biroji, ir ļoti aktīvi darbojies, atbalstot neatkarīgu mediju veidošanos un izaugsmi Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Konkrēti tas ir izpaudies, sniedzot atbalstu kompetences uzlabošanai neatkarīgajā un pētnieciskajā žurnālistikā, kā arī atbalstot gan nesen nodibināto neatkarīgo krievu valodā raidošo TV kanālu ETV+ Igaunijā, gan dažāda veida projektus un programmas, kas uzlabo mediju pratību (media literacy). Šis darbs tiks konsolidēts un attīstīts tālāk.
Rīgas birojs aktīvi atbalstīja demokrātijas festivāla LAMPA rīkošanu Cēsīs jūlija sākumā, organizējot un koordinējot Ziemeļvalstu dalībnieku pienesumu. Festivālam, kas 2016.gadā tika rīkots jau otro reizi, iedvesma ir gūta no Ziemeļvalstu demokrātijas festivāliem Almedālenā, Bornholmā u.c. Salīdzinājumā ar 2015.gadu aktivitāšu un apmeklētāju skaits gandrīz trīskāršojās, un turpmākā darba prognozes ir ļoti daudzsološas.
Joma ar pieaugošu aktualitāti ir sabiedrības drošība.
Plašā nozīmē tā ietver sabiedrības pretestības spēju (resilience) un spēju novērst, pārvarēt un izlabot dažāda veida kaitējumus demokrātijas sistēmai, svarīgām sabiedrības funkcijām un sociālajai saliedētībai. Tas attiecas gan uz dabas un citām negaidītām katastrofām, gan arī cilvēku radītiem un tīšiem apdraudējumiem, kuros ir skarti un iesaistīti vairāki atšķirīgi sabiedrības sektori.
Kopējs labums
Šie piemēri de facto ļoti labi ilustrē to, kā Ziemeļu Ministru padome gadu gaitā ir darbojusies Baltijā. Bieži ir bijis nepieciešams adekvāti reaģēt uz jauniem izaicinājumiem, un šis vadmotīvs aužas cauri visai sadarbībai. Pirms 25 gadiem Ziemeļvalstu informācijas birojus varēja tik ātri nodibināt, pateicoties straujiem lēmumiem dramatiskā ģeopolitiskajā situācijā, un šī spēja raksturo biroju darbību arī mūsdienās.
Tajā pašā laikā mums nevajadzētu baidīties uzdot sev jautājumu, vai Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība ar visiem tās kopējiem panākumiem joprojām ir būtiska, vai arī tikai pārstāv saikni, kuru mēs vēlamies saglabāt un uzturēt nostalģisku iemeslu dēļ.
Kad biroju nodibināja 1991.gada pavasarī, svarīgu lomu spēlēja ģeopolitiskie faktori. Lai gan kopš tā laika sadarbība ir nodrošinājusi daudz lieliskas pieredzes un rezultātus dažādās jomās, ir svarīgi vienmēr atcerēties, ka Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības kodols nozīmē demokrātiju, drošību, solidaritāti un kopēju labumu.
Pašlaik ģeopolitisko situāciju atkal raksturo nedrošība un neparedzamība.
Šobrīd mēs redzam Krieviju, kas arvien vairāk nosliecas nacionālisma virzienā, taču reizē ir arī ģeopolitiski ofensīva, pašpārliecināta un brīžiem nāk klajā ar agresīviem izteikumiem par Baltijas valstu stāvokli un nodomiem; mēs redzam Lielbritāniju, kas nobalsojusi par izstāšanos no ES un tagad sāk praktiski sagatavot šo procesu; mēs redzam, kā nacionālistiski un ekstrēmistiski spēki un kustības gūst aizvien lielāku atbalstu Francijā, Polijā un Ungārijā, kur tie cildina iekšupvērstu nacionālismu un nonievā starptautisku sadarbību un dialogu; mēs dzirdam, kā ASV prezidenta amata kandidāts pauž šaubas par NATO saistību izpildi un pienākumu palīdzēt dalībvalstīm, kuras saskartos ar naidīgu spēku bruņotu uzbrukumu, piemēram, Krievijas agresiju pret Baltijas valstīm.
Tātad, ja esam pārliecināti, ka starptautiskā sadarbība ir svarīgs instruments gan mūsu dialogā, gan kopējās drošības, ekonomiskā labuma, tirdzniecības un labklājības vairošanā - tad grūti saskatīt, kāpēc lai Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība nebūtu nozīmīga arī turpmāk.
Cieša, inovatīva un elastīga Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība arī turpmākajos 25 gados var virzīt attīstību pareizajā virzienā, kā arī stiprināt mūsu kopējo vietu un lomu plašākā Eiropas un globālajā kontekstā.
No tā iegūsim mēs visi.
Jans Vidbergs, Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā direktors.
