Savulaik bijis Islandes premjerministrs un vēlāk ārlietu ministrs, piedalījies arī Islandes un Baltijas valstu valdību pirmajās apspriedēs, tagad islandietis HALDORS ASGRIMSONS ir Ziemeļvalstu ministru padomes ģenerālsekretārs. Intervijā "Latvijas Avīzei" viņš stāsta par ziemeļvalstu attiecībām ar Baltijas valstīm, to attīstību, par nākotnes perspektīvām.
– Kāda jūsu vērtējumā ir līdzšinējā sadarbība ar Baltijas valstīm? Šeit kopš deviņdesmito gadu sākuma darbojušies Ziemeļvalstu ministru padomes biroji, bet tagad klīst runas par to slēgšanu. Vai tas tiesa?
– No ziemeļvalstu perspektīvas – kas deviņdesmito gadu sākumā bija galvenais mērķis Ziemeļvalstu ministru padomes biroju izveidei Baltijas valstīs?
– Gribējām izveidot attiecības ar šo valstu cilvēkiem, ar Baltijas valstu institūcijām. Padomju laikos tika izpostītas daudzas dzīves sfēras, daudzi sabiedrības balsti, un bija nepieciešams attīstīt demokrātiskas iestādes. Mūsu misija bija palīdzēt atjaunot Latvijas sabiedrību, un, protams, veidot draudzību ar Baltijas valstīm. Uzskatu, ka esam izdarījuši ļoti labu darbu, un uz šīs bāzes mums jāveido nākotnes sadarbība. Šodien jāņem vērā jaunie izaicinājumi un pašreizējie apstākļi. Nav vērts uzturēt birojus, ja tie neizstrādā ciešākas sadarbības projektus. Šobrīd Latvija, Lietuva un Igaunija ziemeļvalstīs tiek uztvertas kā vienlīdzīgas partneres. Jau tagad varam redzēt labu sadarbību izglītības un kultūras jomā, un tā ilgtermiņā attīstīsies arī citās nozarēs. Nākamā gada laikā apspriedīsim jaunas iespējas sadarbībai, tās iespējamos modeļus. Un tad arī tiks pieņemti lēmumi, kā veicināsim sastrādāšanos pēc 2013. gada. Biroji ir lieliskas platformas, no kurām veicināt sadarbību. Piemēram, Viļņas birojs ir mūsu mugurkauls sadarbībai ar Baltkrievijas iedzīvotājiem. Šis biroju tīkls ir ļoti nepieciešams.
– Kāpēc ziemeļvalstīm ir svarīgi ciešāk sastrādāties ar Baltkrieviju?
– Esmu pārliecināts, ka nākotnē mūsu attiecības ar Baltkrieviju būs ciešas. Taču ir grūti veidot jebkādu sadarbību ar pašreizējo tās valdību. Tajā pašā laikā Baltkrievijā darām svarīgu darbu. Pašreiz esam daļēji atbildīgi par Baltkrievijā likvidēto Eiropas humanitāro zinātņu universitāti, kas tagad darbojas trimdā Viļņā. Arī Eiropas Savienības vārdā mēģinām uzturēt sakarus, veidot attiecības dažādās jomās, piemēram, ar pilsonisko sabiedrību, turpināsim izstrādāt baltkrievu studentiem paredzētās stipendiju programmas. Protams, ir neticami, ka Minskā šī universitāte tika slēgta tikai tāpēc, ka tā vēlējās darboties saskaņā arī Eiropas izglītības standartiem. Ceru, ka Eiropas humanitāro zinātņu universitāte kādu dienu atsāks darbu Minskā.
– Pašreiz Baltkrievija ziemeļvalstu darbībām ir slēgta. Kā jūs redzat iespējas darboties šajā valstī?
– Tā ir, Baltkrievija mums ir slēgta. Taču Zviedrijai ir vēstniecība Minskā, un, pateicoties tai, varam uzturēt sakarus ar Baltkrieviju. Pagaidām tur nav nepieciešams izveidot biroju, savu darbu veiksmīgi varam turpināt no Viļņas. Es neizslēdzu iespēju tuvākai sadarbībai ar citu valstu vēstniecībām Minskā.
– Vai arī no Baltkrievijas puses jūtat interesi par sadarbību ar ziemeļvalstīm?
– Ne no valdības. Savukārt no pilsoniskās sabiedrības bijusi liela interese par sadarbošanos ar padomi. Līdzīgu interesi mēs jutām Baltijas valstīs, pirms tās atguva neatkarību. Jau tolaik strādāju Ziemeļvalstu ministru padomē un braucu arī uz Baltijas valstīm. Tā bija neaizmirstama pieredze. Domāju, ka tolaik uzsāktais darbs bija svarīgs ne tikai Baltijas valstīm, bet arī ziemeļvalstīm. Tas mūs noteikti satuvināja. Un par šo sadarbību mums jārūpējas, un tā jālolo joprojām.
– Runājot tieši par piecu ziemeļvalstu sadarbības modeli, vairāki šo valstu politiķi izteikuši nepieciešamību to reformēt, lai ziemeļvalstu sadarbībai piešķirtu politisko svaru. Kas ir šis "politiskais svars"?
– Nestrādājam pie kaut kāda neatkarīga politiskā veidojuma. Mēģinām meklēt veidus tādam sadarbības formātam, kas ļautu kopīgajā darbā izmantot katras ziemeļvalsts unikālo pieredzi tajā nozarē, kurā tai ir lielākas zināšanas. Tādējādi ziemeļvalstu sadarbība var kļūt par platformu starptautiskajai sadarbībai. Tajā pašā laikā arī ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība var tikt veidota kā platforma, lai runātu vienā balsī par starptautiskajiem notikumiem.
– Kurās jomās šī sadarbība nākotnē varētu būt ciešāka? Vai tie ir drošības jautājumi, ekonomika, sociālās lietas?
– Drošības jautājumi un ārpolitika nav Ziemeļvalstu ministru padomes darbakārtībā. Protams, strādājam pie dažiem aspektiem saistībā ar ārpolitiku, piemēram, sadarbība Baltijas jūras reģionā, Arktikas reģionā, Eiropas Savienībā. Tomēr sadarbības prioritātes ir klimats, enerģētika, vide. Tagad liels uzsvars tiks likts uz "zaļo" izaugsmi, "zaļu" ekonomiku un arī labklājības valsti. Ziemeļvalstu labklājības modelis ir slavens visā pasaulē, taču mēs nedrīkstam to uztvert kā pašu par sevi saprotamu. Mums par to joprojām jārūpējas, lai to saglabātu. Protams, katrai valstij pirmkārt pašai jāatbild par savu labklājību, bet varam meklēt sadarbības iespējas arī šajā jomā.
– Ko nozīmē "zaļa" izaugsme?
– Labs jautājums... Mēs gribam rēķināties ar vides ilgtspējību, enerģētiku, mežiem, jūru. Ilgtspējība ir galvenais jautājums. Nedrīkstam paļauties tikai uz naftu un akmeņoglēm, mums jāmeklē arī citi enerģētiskie resursi. Tas nozīmē, ka jākoncentrējas uz ilgtspējīgas vides saglabāšanu. Tas, protams, prasīs laiku un ir liels izaicinājums, kas ietver virkni svarīgu jautājumu, piemēram, transporta problēmas kā uz sauszemes, tā jūras ceļos.
– Zviedru politiskais un biznesa analītiķis Gunars Veterbergs pērn nāca klajā ar visnotaļ pretrunīgi vērtētu ierosmi par Ziemeļu Savienības izveidi, kas būtu kaut kas līdzīgs Eiropas Savienībai. Šķiet, ziemeļvalstīs šis piedāvājums netika uztverts īpaši nopietni.
– Tas izraisīja lielisku diskusiju, bet nedomāju, ka tas ir reāli. Ziemeļvalstis ļoti atšķiras ekonomikas, sociālo lietu un citās nozarēs. Bet tas radīja diskusiju par to, ko mēs varam izdarīt kopīgi, kā atbrīvoties no šķēršļiem, kas kavē tuvāku sadarbību. Mēs daudz darām, lai šos šķēršļus likvidētu. Šī ierosme kalpoja kā ģenerators labai diskusijai, bet ideja par ziemeļvalstu federācijas izveidi pašreiz ir absolūti nereāla.
Latvijas Avīze, 2011. gada 11. novembrī, autors Jānis Krēķis
