Pērn 30. septembrī un 1. oktobrī Rīgā norisinājās viens no Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā gada vērienīgākajiem pasākumiem – starptautiska konference profesionāļiem par aktualitātēm sabiedrības labklājības jomā. Pirmā diena bija veltīta demences problemātikai, bet otrā – prezentācijām un diskusijām par visām paaudzēm iekļaujošas pilsētvides plānošanu. Konference tika rīkota sadarbībā ar Rīgas domes Labklājības departamentu.
Katru dienu pasākumu uz vietas Rīgas domes sēžu zālē apmeklēja vairāk nekā 100 dalībnieku – tostarp sociālās jomas profesionāļi, politikas veidotāji, pilsētplānotāji, arhitekti, apkaimju un kopienu aktīvisti un NVO pārstāvji. Konferenci tiešraidē un video ierakstus skatīja vēl vairāk interesentu no visām Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm.
1. diena. Demence: atbalsta iespējas cilvēkiem ar demenci, viņu tuviniekiem un profesionāļiem
Līdz ar dzīves ilguma pieaugumu, ar demenci sirgstošo ļaužu skaits palielinās, un saskaņā ar PVO datiem līdz 2030. gadam demences gadījumu skaits pasaulē varētu pieaugt par 40 %. Arī Latvijā daudzi ar šo kaiti ir saskārušies radinieku vai paziņu lokā. Demence pašlaik nav ārstējama, taču Ziemeļvalstīs tiek aktīvi pētīti riska faktori, īstenoti profilakses pasākumi un meklētas inovatīvas aprūpes metodes un risinājumi agrīnai diagnostikai un atbalsta sistēmu uzlabošanai.
Ziemeļvalstīs šajā jomā gūti daudzsološi rezultāti. Konferencē tika prezentēts Ziemeļvalstu Labklājības centra jaunākais ziņojums par demences profilaksi, kurā aprakstīta pašreizējā demences profilakses politika un prakse Dānijā, Islandē, Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā. Centra vecākā padomniece Pija Nevala Vestmane (Pia Nevala Westman) iepazīstināja ar “FINGER” modeli jeb tā dēvēto piecu pirkstu modeli, kas uzskatāmi apkopo pasākumus demences profilaksei. Savā uzrunā Pija vairākkārt norādīja uz veselīga dzīvesveida ietekmi uz dzīves kvalitāti, citastarpā arī uz demences attīstību:
“Veselību veicinoši vides faktori un veselīgs dzīvesveids var palīdzēt veselīgi nodzīvot ilgāku mūžu. Gandrīz pusi demences gadījumu skaitu var ierobežot, galvenokārt aizkavējot demences sākumu.”
Saskaņā ar FINGER piecu soļu pieeju demences profilaksei viens pirksts atbilst katram no pieciem soļiem.
1. Mentāla stimulācija
2. Veselīgs uzturs
3. Fiziskās aktivitātes
4. Sociālās aktivitātes
5. Sirds un asinsvadu sistēmas regulāras pārbaudes
Šie pasākumi var palīdzēt mazināt demences risku, un ir svarīgi, lai politiski risinājumi rosinātu iedzīvotājus dzīvot veselīgāk. Speciālisti iestājas par to, lai veselīgs uzturs būtu viegli pieejams ikvienam. Jāuzlabo arī sabiedrības informētība, lai profilaktiski pasākumi nestu labākus augļus. Vairums ar demenci sirgstošu ļaužu vēlas pēc iespējas ilgāk palikt mājās. Lai to nodrošinātu, nepieciešami strukturāli risinājumi un piekļuve profesionāliem pakalpojumiem. Igaunijas Demences kompetences centra vadītāja Pireta Purdelo-Tomingas (Piret Purdelo-Tomingas) konferencē prezentēja vienu iespējamo risinājumu – informācijas un uzticības tālruņa līniju, kur konsultācijas var saņemt personas ar demenci, viņu tuvinieki, kā arī veselības aprūpes speciālisti un pašvaldības iestāžu darbinieki.
Igaunijā kopš 2023. gada veselības aprūpes reformas ir pieejams finansējums vispārējiem aprūpes pakalpojumiem, ko tagad pilnībā sedz pašvaldības. Šo finansējumu var izmantot, lai organizētu brīvprātīgo vadītas atbalsta grupas, rīkotu amatniecības darbnīcas un ekskursijas, kā arī lai nodrošinātu terapijas suņu pieejamību un sniegtu citus pakalpojumus. P. Tomingasa uzsvēra sabiedrības informētības nozīmi, skaidrojot demences izpausmes un vēlamo rīcību, satiekot ar demenci sirgstošo. Šajā nolūkā Igaunijas Demences kompetences centrs ir sagatavojis divus ziņojumus, kas publicēti centra tīmekļa vietnē. Viens paredzēts cilvēkiem ar demenci un viņu tuviniekiem, otrs – speciālistiem un aprūpētājiem.
Cilvēkiem ar demenci un viņu tuviniekiem jaunie apstākļi var būt ļoti satraucoši un radīt izmisuma un bezcerības sajūtu. Katrs gadījums ir individuāls, tāpēc bez speciāli pielāgotas aprūpes problēmas var saasināties. Somijā veiksmīgi tiek izmantota tā dēvētā pāru apļu metode. Tās pamatā ir Somijas Vecāka gadagājuma cilvēku labklājības asociācijas izstrādāta metodoloģija, kas ietver dalībnieku tikšanos vienu reizi nedēļā, kad ar dažādām metodēm tiek uzlabota katra dalībnieka pašpārliecība un pilnveidotas pašaprūpes iemaņas. Pāru apļi ir droša vide pieredzes apmaiņai un problēmu risināšanai sadarbībā. Novērots, ka dalībnieki ir optimistiskāki, labāk spēj pielāgoties jaunajiem apstākļiem un retāk piedzīvo trauksmi un depresiju.
Ar demenci sirgstošo ļaužu dzīves kvalitāti mēdz uzlabot arī dažādu mākslas veidu praktizēšana – dejošana, mūzikas klausīšanās, lasīšana, kā arī muzeju un izstāžu apmeklējumi pozitīvi ietekmē gan fizisko, gan garīgo veselību. HUNT pētījumā par Norvēģijas iedzīvotāju veselību laika griezumā konstatēts, ka tie, kuri nododas kādai no mākslas izpausmēm, ir apmierinātāki ar dzīvi un dzīvo ilgāk. Norvēģijas Mākslas un veselības resursu centra vadītāja Marita Strandena (Marit Stranden) konferencē stāstīja par muzikālās aprūpes (Music-Based care – MBC) modeli personām, kas ilgstoši dzīvo aprūpes iestādē. Novērots, ka šī individuālajām vajadzībām pielāgojamā metode palīdz uzlabot aprūpējamo personu labsajūtu un aprūpes speciālistu darba vidi. Norvēģijas eksperte uzsvēra mūzikas nozīmi aprūpes centru iemītnieku ikdienā. Tā spēj mierināt, uzlabo noskaņojumu, stiprina piederības sajūtu, piešķir dienai jēgu, palīdz stiprināt identitātes izjūtu un satuvina.
Dalībnieki konferences pirmo dienu atzina par vērtīgu un iedvesmojošu, atzinīgi novērtējot bagātīgo informāciju un ārvalstu speciālistu pieredzi. Daudzus aizkustināja Ineses Lagzdiņas pieredzes stāsts par dzīvi līdzās ar demenci sirgstošam cilvēkam, saklausot līdzības ar pašu vai paziņu piedzīvoto.
2. diena. Risinājumi visām paaudzēm ērtai pilsētvidei
Konferences otrajā dienā dažādām vecuma grupām aktuāli jautājumi tika skatīti plašākā kontekstā, pulcējot arhitektus, arhitektūras speciālistus un pilsētplānotājus ar bagātīgu pieredzi ēku un pilsētvides projektēšanā atbilstoši iekļaujoša dizaina principiem.
Visām paaudzēm ērtu pilsētu izveide nav vienkāršs uzdevums, un ar to saistās virkne izaicinājumu. Šajā kontekstā speciālisti mēdz atsaukties uz universālo dizainu. Ar jēdzienu “universālais dizains” ierasts apzīmēt arhitektoniskus risinājumus, kas nekalpo kādas noteiktas sociālās grupas interesēm; tā pamata uzstādījums ir veidot visiem piemērotu, pieejamu un drošu infrastruktūru, vidi un telpu, kurā komfortabli jūtas ikviens cilvēks, neatkarīgi no iespējamiem uztveres vai veselības traucējumiem. Universālā dizaina risinājumi kādam būs ērtība vai atvieglos ikdienas soli, taču citiem tie var būt nepieciešamība. Papildus individuālam ieguvumam, pārdomāti veidota vide var sekmēt mijiedarbību starp dažādu paaudžu pārstāvjiem, tādējādi palīdzot mazināt atstumtības un vientulības sajūtu.
Norvēģijas pašvaldību asociācijas vecākais padomnieks Kristians Hellevangs (Christian Hellevang) pastāstīja par Norvēģijas ambiciozo mērķi līdz 2025. gadam valstī nodrošināt visām paaudzēm piemērotu, iekļaujošu vidi, izmantojot universālā dizaina risinājumus. Lai gan mērķis netika sasniegts, viņš atzinīgi novērtēja paveikto un akcentēja pašvaldību pieredzes apmaiņas tīklu nozīmi. K. Hellevangs arī uzskaitīja vairākus Norvēģijas pašvaldību īstenotos universālā dizaina projektus, akcentējot to pozitīvo ietekmi uz vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Viens no tiem bija ikvienam pielāgotas pastaigu takas. Tās izveidotas, lai mudinātu cilvēkus aktīvi uzturēties dabā. Jēgpilnas aktivitātes ir tikai viena no veselīga un ilga mūža atslēgām, tomēr Norvēģijas pieredze apliecina, ka iekļaujoši vides risinājumi var rosināt cilvēkus piekopt veselīgu dzīvesveidu, neraugoties uz fiziskiem un kognitīviem apgrūtinājumiem. Kristiana minēto pastaigu taku lietotāju atsauksmes:
Vegards Alfsens (Vegard Alfsen); vecums – 83 gadi: “Atrodoties vietās, kur ir citi cilvēki, jūtos droši”.
“Izaicinot pati sevi, jūtos spējīga paveikt vairāk,” saka Marianne Bratlande (Marianne Brattland), kas pārvietojas ratiņkrēslā.
Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs politiskie risinājumi ir vērsti uz pieņēmumu, ka vecumdienas tiks aizvadītas mājās, tomēr vairumam ar demenci sirgstošo kaites vēlākā attīstības stadijā ir nepieciešama institucionālā aprūpe, jo papildus pilna laika uzraudzībai var būt nepieciešams dzīvesvietu pielāgot universālā dizaina principiem. Naudas trūkuma dēļ tas var nebūt iespējams, taču finansiālais aspekts nav vienīgais izaicinājums – izpildītājiem var nebūt pietiekamas izpratnes par to cilvēku vajadzībām, kuriem šie risinājumi tiek radīti.
Pārcelšanās uz dzīvi aprūpes iestādē nereti izraisa spēcīgu satraukumu un bažas par dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Sociālantropoloģe Anna Žabicka, kas specializējusies novecošanas, aprūpes, radniecības un veselības vienlīdzības antropoloģijā un ir Vīnes Universitātes doktora grāda kandidāte, dalījās pārdomās un atziņās, kas gūtas, veicot pētījumu kādā ilgtermiņa aprūpes iestādē Latvijas lauku pašvaldībā. Viņas izjautātie aprūpes nama iemītnieki atzina, ka bieži jūtas garlaikoti un atrauti no dzīves.
Dzidra, vecums – vairāk nekā 80 gadu: “Šeit ir ļoti mierīgi. Šeit nekas īsti nenotiek un ir garlaicīgi. Šeit nav ko darīt. [...] Kad dzīvoju savās mājās, viesi mēdza pie manis pavadīt visu pēcpusdienu. Es gatavoju maltītes, izceptu kādu kūku. Bet šeit... cik ilgi viņi vienkārši sēdēs pie manas gultas?”
Dzidras sacītais apliecina, cik svarīgi ir nodrošināt iespēju nodoties vaļaspriekiem un socializēties. Fiziski un sabiedriski aktīvi vecāka gadagājuma ļaudis, kuriem ir iespēja nodoties sev tīkamam vaļaspriekam, ir patstāvīgāki un kopumā jūtas ar dzīvi apmierinātāki. A. Žabicka arī aktualizēja problēmu, ka vairumā ilgstošas aprūpes iestāžu nav telpu, kur klienti var laiku pavadīt vienatnē, un skaidroja, kā tas var ietekmēt viņu labbūtību un līdz ar to veselību.
Visām paaudzēm ērtas pilsētvides veidošanā būtiski ir sadarboties privātā un publiskā sektora pārstāvjiem to atšķirīgā redzējuma, pieredzes un zināšanu dēļ. Ierasti tieši apvienošanās gadījumā top labākie un efektīvākie risinājumi visu vecumu grupu lietotājiem. Lai radītu dažāda vecuma iedzīvotājiem un dažādu sociālo grupu pārstāvjiem piemērotu vidi, ir jāizprot šo ļaužu ikdienas vajadzības. Projektējot jaunas ēkas vai vidi, jāizvērtē, vai risinājums ir daudzpusīgs, daudzfunkcionāls; vēlams, tāds, kurš nešķistu radīts kādas konkrētas sociālās grupas pārstāvjiem.
Arhitekte, arhitektūras pētniece un grāmatas “Age-Inclusive Public Spaces” (“Visām paaudzēm ērta vide”) līdzautore Dominika Hauderoviča (Dominique Hauderowicz) uzsvēra, ka vairums pilsētu plānotas, atsevišķas zonas pielāgojot dažādām iedzīvotāju vecuma grupām, nevis gādājot par iedzīvotāju individuālajām vajadzībām, vēlmēm vai interesēm. D. Hauderoviča savā darbā iejūtīgi tiecas radīt dizaina risinājumus, kas vienlaikus piemēroti atšķirīgām sociālajām grupām un cilvēkiem ar dažādām vajadzībām.
Arhitektiem, kuri projektē pilsētvides risinājumus, viņa iesaka atvēlēt vietu, kur cilvēki var turpināt nodoties sociālās dzīves nodarbēm, ko tajā vietā darījuši līdz šim, un atcerēties, ka sabiedriskā dzīve ne vienmēr ir jārada no jauna. Dominika ir pārliecināta, ka dzīvīgums un vietas, kur nejauši satikties, piemēram, autostāvvieta, lielveikals vai pat rinda pie kases, ir svarīgas saliedētas sabiedrības veidošanai. Viņa uzsvēra daudzās priekšrocības, ko sniedz visām paaudzēm iekļaujoša pilsētvide, un atgādināja, ka reizēm pietiek ar nelieliem pielāgojumiem, lai mainītu vides koncepciju un pielietojumu.
Atgādinot, ka pat vislabākajiem risinājumiem var būt sava ēnas puse, Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas vadītājs Andis Rinkevics aicināja aizdomāties par drošības riskiem, kas var rasties, padarot pilsētvidi atvērtāku un pieejamu ikvienam. Viņš minēja vairākus piemērus, tam, kāpēc vides pieejamība nav viennozīmīgs jautājums un prasa rūpīgu iedziļināšanos. Lai aktualizētu šo jautājumu, vairotu izpratni par drošu pilsētvidi un piedāvātu risinājumus, Valsts policija ir izdevusi drošas pilsētvides plānošanas rokasgrāmatu jomas speciālistiem.
Ziemeļvalstu Labklājības centra padomniece Luīze Šīla Tomasena (Louise Scheel Thomasen) konferencē stāstīja par “3-30-300 noteikumu”, saskaņā ar kuru cilvēkiem no mājvietas jābūt redzamiem vismaz trīs kokiem, vismaz 30 % apkaimes jāsedz koku lapotnei un vismaz 300 metru attālumā jābūt kvalitatīvai zaļajai zonai. Savukārt Tallinas Tehnoloģiju universitātes Tartu koledžas pasniedzēja un ainavu arhitektūras biroja “Outsiders” partnere Igaunijā Sirle Salmistu pastāstīja par pētījumu par āra vides piemērotību dažādām vecuma grupām. Kā veiksmīgu iedzīvotāju līdzdalības projektu viņa minēja 100 jaunu soliņu uzstādīšanu Tartu. Šā projekta rezultātā publiskās vietas pilsētā kļuva pievilcīgākas, pilsētā kļuva ērtāk pārvietoties, iedzīvotāji biežāk pulcējās ārā un pieauga interese par fiziskām aktivitātēm jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēku vidū. Šis gadījums apliecina, cik būtiski ir iesaistīt vietējos iedzīvotājus, ne vien analizējot viņu līdzšinējos paradumus, bet arī uzklausot vēlamo.
Atsaucoties uz nupat minēto gadījumu, arhitekte un Somijas Aalto universitātes veselības un labklājības arhitektūras pētniecības grupas vecākā zinātniece Ira Verma konferencē stāstīja par savas komandas centieniem ēkas un pilsētvides objektus projektēt kopā ar cilvēkiem, kuri tos lietos, nevis domājot par šiem cilvēkiem. Veidojot visiem iedzīvotājiem piemērotu dizainu, pilsētā iespējams nodrošināt dažādu sociālo grupu vajadzības un labāk sagatavoties sabiedrības novecošanai.
No konferences runātāju uzrunām var secināt, ka Ziemeļvalstis mērķtiecīgi cenšas pilsētvidi veidot pieejamu, drošu un ērtu ikvienam. Sabiedrības novecošana ir vienlīdz aktuāla gan Latvijā, gan Ziemeļvalstīs, un tā rada virkni izaicinājumu, ar kuriem jārēķinās mums un nākamajām paaudzēm. Pielāgojoties laikam, kurā dzīvojam, arvien aktuālāka kļūs medicīniskā aprūpe, agrīnā diagnostika, uz personu vērsta aprūpe un prasme gādāt par savu veselību, gatavojoties ilgam mūžam. Ērta piekļuve apzaļumotām zonām un sabiedriskajiem pakalpojumiem visa mūža garumā būtiski ietekmē cilvēku dzīvi un būs aktuāla arī turpmākajās desmitgadēs.
Noslēgumā mūsu kolēģes un konferences moderatores Dainas Mežeckas sacītais:
“Apbūvētā vide spēlē nozīmīgu, daļēji pat vēl neapjaustu lomu iekļaujošas sabiedrības veidošanā. Ērti lietojamas privātās un publiskās telpas palīdz saglabāt dzīves kvalitāti, arī mūsu fiziskajām un kognitīvajām spējām sarūkot vecuma, demences vai citu iemeslu dēļ. Pilsētvide var vai nu palīdzēt uzturēt veselīgu dzīvesveidu visas dzīves garumā vai kļūt tam par šķērsli.
Pastāv dažādas pilsētplānošanas perspektīvas: plānot var bērniem draudzīgi, seniorus un cilvēkus ar invaliditāti vai demenci iekļaujoši un sociāli ilgtspējīgi. Mūsu pilsētas un valstis daudz iegūs, apvienojot šīs dažādās pieejas. Šeit es gribu atsaukties uz kanādiešu iniciatīvas “8 80 pilsētas” (“8 80 Cities”) trāpīgo formulējumu: “Ja tas, kā mēs veidojam savas pilsētas, labi kalpo astoņgadniekam un astoņdesmitgadīgajam, tad tas nāks par labu visiem cilvēkiem.” Nākamajos gados mums vajadzētu turpināt un stiprināt Ziemeļvalstu un Baltijas valstu pieredzes apmaiņu šajos jautājumos.”
Papildu uzziņai:
