31. maijā Ziemeļvalstu Ministru padomes birojā aizvadīts hibrīdseminārs, kas iecerēts kā aizsākums Ziemeļvalstu un Baltijas valstu diskusijām un saskaņotam rīcības plānam valstu pārtikas sistēmu nodrošinājuma un individuālās noturībspējas jomā. Seminārā uzstājās, ar atziņām dalījās un situāciju dažādās valstīs ieskicēja seši runātāji: Arne Bardālens (Arne Bardalen) no Norvēģijas, Betina Rudlofa (Bettina Rudloff) no Vācijas, Esi Kulju (Essi Kulju) no Somijas, Lēna Marija Nilsone (Lena Maria Nilsson) no Zviedrijas, kā arī Alda Nikodemusa un Maija Kāle no Latvijas.
Aktualizējot jautājumu par valstu un indivīdu gatavību krīzēm un iespējamiem apdraudējumiem pārtikas nodrošinājuma jomā, runātāji ieskicēja dažādus pārtikas nodrošinājuma aspektus. Šis temats pēdējā laikā ir kļuvis arī par vienu no prioritātēm politikas veidotāju dienaskārtībā. Tas aktualizējies vairāku pēdējā laika notikumu rezultātā, tostarp pēc Covid pandēmijas un ģeopolitiskiem izaicinājumiem reģionā, kā arī saistībā ar klimata pārmaiņām un piegādes ķēžu izmaiņām globalizācijas procesu ietekmē.
Pārtikas nodrošinājums ir starpnozaru izaicinājums, jo aptver arī tādus aspektus kā pārtikas ražošana, zemes platību pieejamība un izmantošana, tirdzniecība, stratēģiskā plānošana, kā arī kultūra un dažādu sabiedrības grupu paradumi un citi aspekti. Uz šo pirmo sarunu bija aicināti valsts un pašvaldības iestāžu darbinieki un nozares profesionāļi, taču šis jautājums ir aktuāls ikvienam sabiedrības loceklim gan individuālā, gan mājsaimniecību kontekstā, kā arī uzņēmumiem.
Galvenās atziņas no runātāju prezentācijām
Betina Rudlofa, Vācijas Starptautisko un drošības lietu institūta vecākā referente, stāstīja par jaunām tendencēm saistībā ar izaicinājumiem un politikas risinājumiem pārtikas nodrošinājuma riskiem.
Viņa iepazīstināja ar pārtikas nodrošinājuma jēdzienu un tā aspektiem – telpiskajiem un regulatīvajiem – akcentējot un izskaidrojot sešas pārtikas nodrošinājuma dimensijas: 1) pieejamība (pašu saražotā, importētā un pārtikas palīdzība); 2) piekļuve (fiziskā, sociālā un ekonomiskā); 3) izmantošana (mijiedarbība ar citiem resursiem, piemēram, ūdeni, sanitārajiem līdzekļiem utt.); 4) stabilitāte (sabiedrības noturība pret satricinājumiem); 5) aģentūra (politisko lēmumu pieņemšanas process); 6) ilgtspēja (nodrošinājums ar pārtiku ilgtermiņā).
Betina atgādināja par nesen pieņemtajiem tiesību aktiem par Eiropas kritiskajām infrastruktūrām un pienākumu privātiem uzņēmumiem palīdzēt nodrošināt pārtikas rezerves. Viņa pieminēja 2023. gadā pieņemto Vācijas nacionālās drošības stratēģiju, kurā galvenā uzmanība pievērsta tieši pārtikas drošībai valstī.
Kā risinājumus vājajam pārtikas nodrošinājumam reģionā Betina ierosināja vērot un nepieciešamības gadījumā palielinātu importu, atbalstīt vietējos ražotājus un izveidot jaunu platformu pieredzes apmaiņai un apkopošanai.
Alda Nikodemusa, Baltijas jūras valstu telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta vadītāja Latvijā, stāstīja par VASAB – Baltijas jūras reģiona telpiskās plānošanas ministru sadarbības – vīziju periodam līdz 2040. gadam. Vīzijas, kuras tapšanā piedalījies liels skaits ieinteresēto pušu, pamatā ir četras sadaļas, kas attiecas visas VASAM darbības jomas:
1) pilsētas, mazpilsētas un mazākas administratīvās vienības; 2) fiziskā un virtuālā savienojamība; 3) sistēmas jeb daudzlīmeņu pārvaldība; 4) ilgtspējīga kopīgo resursu pārvaldība, kur dabas resursi ir līdzsvarā ar cilvēku darbībām; arī zaļās teritorijas, kas ir piemērotas lauksaimniecībai un pārtikas ražošanai reģionā.
Savā prezentācijā Alda izvērsti stāstīja tieši par pēdējo kategoriju, par zaļajām teritorijām. Vīzijā 2040. gadam ir definēti ieteicamie turpmākie pasākumi, lai nodrošinātu pārtikas apgādi Baltijas jūras reģionā. Piemēram, šie:
1) ekociematu virtuvju izveide, lai veicinātu ēdienu gatavošanu no vietējiem produktiem un ilgtspējīgu enerģijas un ūdens patēriņu;
2) reģionālās lauksaimniecības pielāgošana klimata pārmaiņām, audzējot jaunas kultūras vai dārzeņus;
3) vietējās ražošanas un vietējo piegādes ķēžu stiprināšana, jo tās ir īsākas un mazāk pakļautas iespējamiem satricinājumiem citās valstīs.
Maija Kāle, Ziemeļvalstu Ministru padomes birojā Latvijā padomniece ilgtspējas un digitalizācijas jautājumos, stāstīja par urbānās jeb pilsētvides lauksaimniecības nozīmi pārtikas nodrošinājuma kontekstā un akcentēja šos aspektus:
1) pilsētu ilgtspējība – palielina bioloģisko daudzveidību, nodrošina dzīvotni savvaļas dzīvniekiem un augiem, veicina ūdens infiltrāciju, palīdz regulēt trokšņus un temperatūru pilsētāl;
2) nodrošinātība ar pārtiku – iespēja gūt papildu ienākumus mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, stimulējot ekonomisko aktivitāti un darbavietu radīšanu saistītajās nozarēs;
3) sociālā iesaiste un labbūtība – stiprina iedzīvotāju sociālās saites, spēj uzlabot fizisko un garīgo veselību; uzlabo drošību un dzīves apstākļus, sekmē mijiedarbību un nodrošina atpūtas iespējas.
“Jo integrētāka un sociāli aktīvāka būs sabiedrība,
kuru vieno kopīgas vērtības, jo drošāk dzīvosim.”
Prezentācijā Maija atsaucās uz pētījumu “Urbānās lauksaimniecības nākotne”, kas īstenots sadarbībā ar Ziemeļvalstu pētniecības organizācijām Nordregio un NordForsk. Ziņojumā apkopoti reģiona valstīm kopīgie izaicinājumi un arī iespējas pilsētu un piepilsētu teritoriju izmantošanai.
Urbānā lauksaimniecība tiešā veidā saistīta ar pārtikas noturību, jo, lokāli ražojot pārtikas produktus, iespējams saīsināt piegādes ķēdes, efektīvāk izmantot resursus (hidroponika, akvaponika un citi risinājumi) un pielāgoties klimata pārmaiņām. Maija izskaidroja četru dimensiju modeli, kas ietver vecās tehnoloģijas pret jaunajām tehnoloģijām un uz uzņēmējdarbību orientētu rīcību pret kopienas virzītu rīcību, un skaidroja, kādu rezultātu iespējams panākt, veidojot dažādus šo dimensiju pārus.
Atbildot uz jautājumu, vai sekmējot un atbalstot pārtikas audzēšanu pilsētā, necietīs zemnieki, Maija paskaidroja, ka pārtikas nodrošinājuma kontekstā lielāko apdraudējumu rada garas piegāžu ķēdes, proti, pārrobežu tirdzniecība. Urbānā lauksaimniecība tuvākajā nākotnē diez vai spēs nodrošināt tādu pārtikas produktu apjomu, lai zemnieki zaudētu būtisku daļu peļņas, turklāt pašreizējās pārtikas produktu ražotnes ir pārsvarā eksperimentālas, un to ražotspēja ir salīdzinoši neliela. Urbānā lauksaimniecība nerada paredzamu apdraudējumu zemniekiem; drīzāk tā popularizēs vietējos ražojumus un mudinās izvēlēties produktus, kas nav jātransportē no tālienes.
Arne Bardalens, Norvēģijas Bioekonomikas pētījumu institūta īpašais padomnieks, stāstīja par nodrošinātību ar pārtiku mūsdienu politiski sarežģītajos apstākļos un ar Norvēģijas piemēriem ilustrēja nepieciešamību aizsargāt lauksaimniecības zemi. Viņš arī pastāstīja par Norvēģijai aktuāliem izaicinājumiem un valdības plānotajiem pasākumiem.
Pārtikas nodrošinātības trim pīlāri:
1) stabila un pastāvīga pārtikas audzēšana un ražošana valstī;
2) auglīgas zemes un ģenētisko resursu aizsardzība;
3) funkcionāla pārrobežu tirdzniecība un efektīva loģistika.
Norvēģija eksportē 42 miljonus uzturā lietojamu jūras velšu dienā, taču 92 % akvakultūru ražošanas procesā izmantotās barības ir importēta. Arī Norvēģijā potenciāli būtiskākais apdraudējums ir ģeopolitiskie nemieri un klimata izmaiņas, tāpēc valdības jaunākajā stratēģijā uzstādīts mērķis 40–50% pārtikas nodrošināt pašiem. Tas nav viegls uzdevums, jo tikai neliela teritorija Norvēģijas ir piemērota lauksaimniecībai. No tās tikai 3 % ir aramzeme un tikai 1 % zemes piemērots graudaugu un citu pārtikas produktu audzēšanai.
Uzrunā Arne akcentēja arī urbānās lauksaimniecības nozīmi, ieskicēja pašvaldību atbildības jomas un uzsvēra, cik Norvēģijai svarīga sadarbība ar Baltijas valstīm, cita starpā arī pārtikas nodrošinājuma jomā.
Essi Kulju, Somijas Nacionālās glābšanas asociācijas (SPEK) gatavības speciāliste, stāstīja par Somijas rekomendācijām iedzīvotājiem, lai krīzes apstākļos tie spētu neatkarīgi izdzīvot vismaz trīs dienas. Šīs rekomendācijas izveidotas, valsts iestādēm cieši sadarbojoties ar kompetentām nevalstiskajām organizācijām. Tajās atrunāts, kā iedzīvotājiem rīkoties dažādos krīzes apstākļos, ja nav pieejami sabiedriskie pakalpojumi, ilgstoši atslēgta elektroenerģijas padeve, nav pieejams dzeramais ūdens, nedarbojas telekomunikācijas, kā rīkoties kiberuzbrukuma gadījumā un kā uzlabot psiholoģisko noturību.
Somijas valsts iestāžu sagatavotajos ieteikumos iedzīvotājiem pirmajām 72 stundām pēc ārkārtas situācijas iestāšanās nav uzskaitīti konkrēti pārtikas produkti, kas būtu jāuzglabā mājās. Ir tikai ieteikums rezerves veidot no pārtikas produktiem, ko mājsaimniecība patērē ikdienā. Tas ir izdevīgi vairāku iemeslu dēļ: pārtikas produkti ir pastāvīgā apritē, tie nesabojājas, nav jāizmet atkritumos, turklāt pierasts uzturs krīzes situācijā var mazināt emocionālo spriedzi. Vēlams izvēlēties viegli pagatavojamus pārtikas produktus vai tādus, kas pagatavojami bez elektrības.
Organizācija SPEK katru otro gadu veic pētījumu par iedzīvotāju gatavību, lai vajadzības gadījumā savlaicīgi sāktu informatīvu kampaņu. Pēdējā pētījumā secināts, ka individuālās gatavības līmenis uzlabojas, tomēr vidējais rādītājs valstī ir viduvējs, tātad nepietiekams. Speciāli izveidotajā tīmekļa vietnē ir pieejams īss tests, kurā ikviens var pārbaudīt savu sagatavotību potenciālām ārkārtas situācijām. Tests ir pieejams šeit.
Lēna Marija Nilsone, Uztura epidemioloģijas speciāliste, Arktikas centra un Umeo Universitātes Epidemioloģijas un globālās veselības katedras pētniecības projektu koordinatore no Zviedrijas, pastāstīja par izaicinājumiem pārtikas nodrošinājuma ziņā, kas aktuāli ierobežotai sociālajai grupai – sāmu iedzīvotājiem, kas apdzīvo Zviedrijas ziemeļu daļu. Viņa akcentēja izmaiņas pārtikas apgādē, kas notikušas pēdējo 75 gadu laikā. Pārtikas nodrošinājuma ziņā satraucošākais ir tirdzniecības jeb pārtikas preču importa pieaugums šajā nomaļajā reģionā. Agrākos laikos sāmu kopiena bija pašpietiekamāki, taču tirdzniecības uzplaukuma rezultātā tā ir mazāk aizsargāta.
Pārtikas nodrošinājumu Lēna aplūkoja arī no pārtikas tirgus vērtības – no ekonomikas perspektīvas. Viņa parādīja tabulu, ilustrējot laša un balto zivju uzturvērtības atšķirības savvaļas un audzētavās iegūtam lomam. Un pārtikas nodrošinājuma un vajadzīgā apjoma kontekstā stāstīja par citu pārtikas produktu kvalitāti uzturvērtības ziņā, kas ir būtiski ne tikai nomaļos Zviedrijas reģionos, bet arī Latvijā. Lēna to paskaidroja ar piemēru, cik gaļas jāapēd, lai iegūtu organisma funkciju nodrošināšanai nepieciešamo daudzumu B12 vitamīna. Viņa arī iepazīstināja ar uztura rekomendācijām sāmu vecāka gadagājuma ļaudīm, kas izstrādātas, lai atvieglotu veselīga dzīvesveida paradumu iekļaušanu ikdienā.
Seminārā akcentētie aspekti: īsāku pārtikas piegāžu nodrošināšana, pārtikas pieejamība valsts un individuālo rezervju un arī cenas ziņā, ūdens un lauksaimniecības zemes kvalitāte, pārtikas rezervju glabāšanai nepieciešamo vietu uzturēšana, protekcionisms kā īsāku piegādes ķēžu iespējamā blakusparādība un nepieciešamība pēc pārtikas stratēģijas, kurā uzturvērtība ir svarīgāks kritērijs par konkrētu pārtikas produktu daudzumu.
Seminārs ir noslēdzies, tomēr visi runātāji ir atvērti arī turpmākiem jautājumiem. Lai uzdotu jautājumu kādam no semināra runātājiem, aicinām sazināties ar mums, rakstot uz e-pasta adresi maija.kale@norden.lv.
Kā pasākuma izskaņā sacīja moderators Torfi Johanesons (Torfi Johannesson), šis seminārs iecerēts kā aizsākums ciešākai, praktiskai sadarbībai starp nozares profesionāļiem Latvijā un Ziemeļvalstīs. Lai to realizētu, iedrošinām turpmākos tematiskos pasākumus apmeklēt klātienē un iepazīties ar klātesošajiem, veidojot jaunus sadarbības un potenciālo partneru tīklus.
Seminārs tapis pēc ES Stratēģiju Baltijas jūras reģionam (SBJR), PA-Bioeconomy, PA-Secure ierosmes un realizēts sadarbībā ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroju Latvijā. Tas pulcēja vairāk nekā 100 skatītāju klātienē un tiešsaistē.
PAPILDU UZZIŅAI (angļu valodā)
European Food Security Crisis preparedness and response Mechanism (EFSCM)
Nordic Perspectives on Transboundary Climate Risk: Current knowledge and pathways for action
