Norvēģu rakstniece un skatuves māksliniece Martīne Juhansena (Martine Næss Johansen) Latvijā viesojās oktobra sākumā un Daugavpilī vadīja radošās rakstniecības nodarbības pusaudžiem. Viņa ir trīs romānu autore, kvīru kultūras izdevuma "MELK" redaktore, ikmēneša spoken word (runātās dzejas) cikla "SLAM!" veidotāja un viena no spoken word biedrības "SLAM!kollektivet" vadītājām. Šajā sarunā Martīne stāsta par to, kā ieinteresēt pusaudžus literatūrā, nodibināt uzticēšanās pilnu saikni, un par to, kas notiek pusaudžu galvās.
Ar Ziemeļvalstu un Baltijas valstu stāstniecības programmas atbalstu Latvijā kopš 2022. gada viesojušies 18 stāstniecības eksperti – rakstnieki, dzejnieki, ilustratori un teicēji no ziemeļvalstīm, kas vadījuši darbnīcas jauniešiem teju visos Latvijas novados. Arī Martīnes viesošanās Latvijā un šī intervija ir tapusi ar programmas atbalstu. Programmu administrē Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā.
Aija Bremšmite
Tu esi aizvadījusi Latvijā jau četras dienas, divas no tām Daugavpilī meistarklasēs pusaudžiem. Kā tev gāja?
Tas, ko pieredzēju Daugavpilī, nebija tik smagi kā tas, kam tiku gatavojusies. Es jau vairāk nekā desmit gadus strādāju ar jauniešiem dažādās mākslas un kultūras programmās un meistarklasēs. Visur un visos laikos jaunieši piedzīvo izaicinājumus. Rakstīšana, iespēja izpaust savu iekšējo pasauli brīvi, bez nosodījuma un vērtējuma ļoti palīdz. To novēroju arī Daugavpilī, es ļāvu viņiem atvērties palēnām. Mēs strādājām ar uzticēšanās tēmu, un es vēlējos radīt sajūtu, ka uzticēšanās ir darbība. Mēs izveidojām tādas kā atbalsta grupas. Atbalsts un atgriezeniskā saite nepieciešama ne tikai jaunajiem autoriem, mēs ikviens esam ļoti jūtīgi un emocionāli par savu darbu. Jaunieši turklāt nemitīgi mainās un cenšas saprast sevi un savu vietu pasaulē.
Kad mani bija astoņpadsmit deviņpadsmit gadi, arī mani kāda meitene iepazīstināja ar līdzīgām grupām. Līdz tam nepazinu nevienu, kas rakstītu, nodarbotos ar mākslu vai apmeklētu muzejus. Tā man bija sveša pasaule, bet viņai tas viss bija pazīstams. Tolaik es biju viņā tik neprātīgi iemīlējusies, ka būtu sekojusi visur. Stipri atšķīros no sabiedrības, kurā nokļuvu, taču mani pieņēma, un tā es vairākus gadus darbojos rakstīšanas atbalsta grupā, sajutu pārliecību dalīties ar pašas uzrakstīto. Sapratu, ka varu uzticēties ne vien šai meitenei, bet arī svešiniekiem, ar kuriem dalīju mīlestību pret literatūru. Sāku vairāk uzticēties arī pati sev, tas bija tāds kā atslēgas posms manā dzīvē. Man iepriekš nebija šādas pieredzes, nebija kulturālā kapitāla, to visu es apguvu, pateicoties cilvēkiem, kas bija gatavi dalīties ar zināšanām un padomiem. Tieši tāpēc man ir svarīgi to nodot tālāk un palīdzēt jauniešiem, kuri varbūt ir līdzīgā situācijā. Bieži vien tie ir jaunieši, kas nebūt nedomā kļūt par rakstniekiem vai māksliniekiem, un tad viņi nokļūst manā meistarklasē un ir pārsteigti – tas, ko viņi pa kluso raksta vai zīmē savā kladē, arī tā drīkst būt māksla, un patiesībā viņiem ļoti labi sanāk.
Daugavpilī es ļāvu jauniešiem rakstīt, dalīties, veidot mazos rakstīšanas aplīšus, atbalsta grupas, dzirdēt atgriezenisko saiti. Viņi lasīja cits cita tekstus, izvēlējās labākos, stāstīja, kas viņus uzrunājis vai saviļņojis, ieteica sižeta pavērsienus. Jaunieši mācījās uzticēties citu vērtējumam, ieklausīties, viņi rakstīja, ņemot vērā citu ieteikumus, vēroja, kā mainās teksts. Otrajā dienā viņiem bija uzdevums izvēlēties cita grupas biedra stāstu un pārrakstīt to. Tā ir īpaša sajūta – sajust šo uzticēšanos. Kad kāds uztic tev savu stāstu, tev pret to jāizturas ar īpašu rūpību, un tas var būt ļoti satraucoši visiem iesaistītajiem. Taču viss izdevās lieliski, jaunieši iesaistījās, bija gatavi lasīt skaļi un piedalīties sarunās. Protams, bija jāveic daudz mazu solīšu, lai iemantotu viņu uzticību un lai viņi saprastu, cik svarīga mākslā ir uzticēšanās.
Kā tev izdevās viņus atvērt? Ikreiz, kad man ir iespēja strādāt ar pusaudžiem, visgrūtākais ir viņu atvēršana. Viņi šķiet tik noslēgti pret apkārtējo pasauli, īpaši pret pieaugušajiem, kas cenšas kaut ko izstāstīt vai iemācīt. Kādas burvju metodes tu izmantoji?
Es nedomāju, ka tas ir tik daudz par metodēm, drīzāk par pieredzi. Pirmajā gadā, kad devos pie skolēniem dažādās Norvēģijas vietās, pieredzēju, ka visur ir sava kultūra, katrā klasē ir cita noskaņa, jo skolēni ir ļoti dažādi. Tāpēc bija jāizdomā arvien jauni veidi, kā šiem bērniem tikt klāt. Lai gan apgūstamais materiāls bija viens un tas pats, iznākums ikreiz bija pilnīgi atšķirīgs, un es pamazām iemācījos pielāgoties un sarunāties ar ļoti dažādām grupām. Man palīdzēja arī tas, ka pati nāku no Oslo austrumu daļas, un tā ir daudz multikulturālāka nekā homogēnā un noslēgtā pilsētas rietumu daļa. Mans prāts ir pieradis pie nepārtrauktām pārmaiņām, esmu pieradusi sarunāties un sadarboties ar dažādiem cilvēkiem, agri iemācījusies pieņemt, ka mēs katrs dzīvojam ļoti atšķirīgā vidē un ar citādu pasaules uztveri.
Es zinu daudz rakstnieku, kas izvairās doties uz atsevišķām Oslo austrumu puses skolām, bet tās ir skolas, kurās esmu mācījusies pati, un man atgriešanās tur šķiet aizraujoša. Es nebaidos ieiet puiku klasē, kur visi ir aizrāvušies ar automašīnām vai citām tehniskām lietām. Klases priekšā nostājas skolotāja un saka – šī ir Martīne Juhansena, un viņa jums šodien mācīs rakstīt dzeju. Vari iedomāties šo zēnu reakciju? Tā ir absolūta katastrofa! Tāpēc es parasti lūdzu, lai skolotāji ļauj man vadīt procesu, iepazīstināt ar sevi. Es sāku iepazīšanos ar dzejoļiem, kas ir tuvāki repam, un tas piesaista viņu uzmanību. Dzejas stundas vietā viņi iegūst repa cīņas nodarbību, kur tekstos drīkst, piemēram, aprunāt mani. Es ļauju runāt visu, ko viņi domā par manu apģērbu, izskatu, to, kāpēc es vispār esmu ieradusies – viņi drīkst melot un runāt par lietām, ko paši nesaprot vai nezina. Es ļauju viņiem būt brīviem, vēroju, cik drosmīgi viņi ir, un pusaudži to ļoti novērtē, jo es iedrošinu viņus būt pašiem.
Es daudz domāju par bērnu un pusaudžu attiecībām ar grāmatām un lasīšanu. Esmu novērojusi, ka literatūra un lasīšana kopumā ir daļa no pieaugušā varas. Kad pati biju skolotāja, es pieļāvu precīzi tās pašas kļūdas un veidoju klasē nevis atbalstošu, bet drīzāk nospiedošu vidi, fokuss bija uz kāda autora iepazīšanu un apgūšanu. Mēs gribam, lai bērni lasa, bet tikai to, ko ļaujam vai liekam lasīt.
Mums Norvēģijā ir līdzīga problēma. Ir ļoti daudz klasiskās norvēģu dzejas un prozas, kas apdzied dabu, fjordus, kalnus, upes, un tas, protams, ir skaisti. Es ļoti labi saprotu, kāpēc cilvēki par to raksta dzeju, daudzi tur atrod pazīstamas un saprotamas lietas, vietas, emocijas. Taču es, piemēram, esmu uzaugusi pilsētā, un tajā nav ne fjordu, ne kalnu, tāpēc es neatpazīstu sevi šajos klasiskajos dzejoļos, tā vienkārši nav daļa no manas būtības.
Es ļauju pusaudžiem just, ka viņi var rakstīt par jebko, kas ir svarīgi un būtiski tieši viņiem un tieši šobrīd, un tas nozīmē, ka bieži nodarbībās par piemēru izmantoju tekstus, kas nav literatūras klasika. Arī mūsdienu teksti ir tiesīgi tikt novērtēti, piemēram, Yasiin Bey, kuru uzskatu par vienu no labākajiem reperiem un dzejniekiem. Ar šiem tekstiem varu parādīt, cik dažāda var būt literatūra un dzeja. Pusaudžus tas aizrauj, jo šie teksti atšķiras no Šekspīra vai jebkura cita teksta, kas skaitās literārs dārgums, bet runā par lietām, ko mūsdienu bērni nesaprot.
Es pati lasu Šekspīru un arī citus klasikas darbus, jo tie man palīdz saprast literatūras noteikumus, kas nepieciešams, lai varētu tos lauzt vai mainīt. Taču pusaudzim nav jāgarlaikojas, analizējot dzejoli vai apgūstot pantmērus. To var apgūt arī aizraujošākos veidos. Kad noņemam smagumu un sajūtu, ka kaut kas jāapgūst obligāti, pusaudži ir gatavi aizrauties.
Tu laikam pateici visu lietu atslēgu – dabiskā interese ir tā, kas spēj motivēt arī pieaugušos. Taču ar bērniem mēs vēlamies, lai viņi kaut ko apgūst tikai tāpēc, ka tā vajag.
Mana metode, ar kuru ieinteresēt pusaudžus rakstīšanā un dzejā, ir tā, ka es pati esmu no sirds ieinteresēta tajā, ko jūt pusaudži un kas viņus satrauc, mani iepriecina, kā viņi izmanto valodu. Es vēlos sadzirdēt katra unikālo balsi arī uzrakstītajā. Saikne veidojas no tā, ka esmu ziņkārīga saprast viņus, un pusaudži tieši tāpat kļūst ziņkārīgi attiecībās ar mani. Manā klātbūtnē viņi jūtas droši, jo es neuzvedos un neizskatos kā pieaugusī. Paskaties uz mani: kurš gan spētu mani uztvert nopietni! Tas savā ziņā nomierina un parāda, ka es nealkstu būt strikta pieaugusī, kas ierādīs pareizo vai nepareizo, bet vairāk esmu ieinteresēta sabiedrotā.
Par ko šobrīd raksta pusaudži un jaunieši? Kas notiek viņu prātos?
Nu jau daudzus gadus pamata tēma ir stress. Kad sāku strādāt ar jauniešiem, bija nedaudz citādi, tolaik daudzi rakstīja par garīgo veselību, mobingu un zaudējuma sāpēm. Taču stress ar katru gadu kļūst pamanāms arvien vairāk. Dzirdēju, ka arī šeit, Latvijā, ir līdzīgi. Slodze skolā ir arvien lielāka, un, kad cilvēks zina, ka viņa darbs tiks vērtēts, tam klāt nāk liela emocionālā slodze. Tas, ka skolas vide kļūst arvien saspringtāka, ir ļoti biedējoši. Nav tā, ka jaunā paaudze ir maigāka vai nespējīga paciest izaicinājumus. Viņi var paciest daudz, taču ir robeža, un mūsdienu straujajā laikmetā šī robeža ir pietuvojusies kritiski tuvu. Arī skolotāju slodze ir liela, tad nu klasē ir gan satraukti pedagogi, gan stresa pilni skolēni, un to nekādi nevar nosaukt par labu mācību vidi.
Kā rakstīšana var palīdzēt tikt galā ar stresu?
Psiholoģijā un terapijā bieži izmantota metode ir dienasgrāmatas rakstīšana, es mudinu arī savus draugus un tuviniekus to piekopt. Mēs visi esam mobilajos telefonos, tur notiek mūsu dzīve, mums visu laiku jābūt pieejamiem. Taču būšana šeit un tagad, esība bez spiediena reaģēt un atbildēt ir daudz vērtīgāka. Vienkārši būt un elpot, pamanīt koka lapu, kas iekrāsojusies dzeltena. Tāpēc es vēlos, lai manās meistarklasēs pusaudži raksta ar roku, nevis datorā. Savus romānus gan rakstu datorā. Pirmā grāmata tapa uz rakstāmmašīnas, un es nezinu, kāpēc man tā šķita laba ideja, jo tas prasīja krietni vairāk darba. Labi, ka mums ir datori. Taču pusaudžus es cenšos mudināt rakstīt ar roku un atgādinu, ka tekstam nav jābūt gramatiski pareizam. Ļauju pierakstīt visu, kas nāk prātā, izslēgt iekšējo kritiķi.
Šādos rakstīšanas uzdevumos es nevērtēju, nesaku, kurš kaut ko ir vai nav uzrakstījis labi. Tas drīkst būt pat pavisam nesaprotams teksts. Viņiem vienkārši jāraksta, vēlāk viņi varēs labot, dzēst, papildināt, taču sākumā ir jārada materiāls, ar kuru strādāt. Jo mazāk sloga rakstīšanai, jo vieglāk kaut ko uzrakstīt, un to var attiecināt arī uz citām dzīves jomām.
Kā rakstīšana tev palīdzējusi saprast sevi?
Savu pirmo romānu rakstīju tikai sev, neticēju, ka jelkad kāds gribēs izdot to, ko rakstu. Man ienāca prātā romāna nosaukums "Hvite jenter kan ikke synge blues" ("Baltas meitenes nevar dziedāt blūzu"), un man patika, kā tas skan, cik mulsinošs tas šķitīs cilvēkiem. Sapratu, ka gribu uzrakstīt šo grāmatu, lai gan nebiju izdomājusi, par ko tā būs. Līdz tam nebiju atradusi stāstu, kur galvenie varoņi būtu kvīri, bet tā nebūtu tēla centrālā ass. Negribēju rakstīt par kvīriem, kuri cīnās ar milzu problēmām, gribēju stāstu, kurā būt kvīram ir normāli. Šobrīd tādu stāstu ir krietni vairāk, bet savulaik tā man bija gandrīz misija – parādīt, ka būt kvīram nenozīmē tikai grūtības.
Rakstot savu pirmo romānu, sapratu, ka man kā kvīram nav bijis iespējas piedzīvot laimīgas beigas. Ir grūti iedomāties, kā dzīvot un izdzīvot, ja viss, ko pieredzam, ir grūtības. Tas ietekmē arī to, kā jūtam sevi un kādus mākslas darbus radām. Stāsti par traumām nāk viegli, un mums šos stāstus vajag, jo diemžēl tā ir liela kvīru pieredzes daļa. Taču, ja tie ir vienīgie stāsti, ko lasām un skatāmies, tas stipri ierobežo mūsu iespējas sabiedrībā.
Es lasīju arī par tevis veidoto dzejas slama grāmatu, kas man šķiet īpaši aizraujošs projekts. Pastāsti par to sīkāk!
Savulaik spēlēju mūzikas grupās, un man ir liela interese par to, kā vārdi skan. Dzejas slama mācību grāmata ir kurss, ko esmu mācījusi skolēniem un pusaudžiem. Kādā brīdī sapratu, ka nespēju nokļūt visur, kur mani aicina, man vienkārši nav laika. Bija nepieciešama grāmata, lai es varētu to aizsūtīt bibliotēkām, kur pie tās tiktu pēc iespējas vairāk interesentu. Tā nu es izveidoju dzejas slama mācību grāmatu, kur var apgūt dzejas rakstīšanu un to, kādus instrumentus izmanto dzejnieki, kas pamatā nodarbojas ar dzejas slamu. Grāmata iedvesmo rakstīt tekstus, kas kļūst par priekšnesumiem, tie ir teksti, kas jāpieredz, nevis tikai jāizlasa. Esmu izveidojusi arī slama dzejnieku antoloģiju un apkopojusi viņu radītos tekstus. Katram dzejniekam izveidojām vizītkarti ar lielu plakātu kā senos laikos popzvaigznēm, jo uzskatu – viņiem jābūt redzamiem un sadzirdētiem.
Abas šīs grāmatas ir lieliskas, lai ieinteresētu jaunus cilvēkus literatūrā. Ja varam piedabūt viņus lasīt dzeju, mēs esam dabūjuši viņus iekšā literatūrā. Runāts vārds var būt lielisks veids, kā nokļūt dzejā. Arī instagrama dzeja var būt lielisks veids, kā tur nokļūt. Pēc tam sekos romāni, bet tur jānokļūst soli pa solim.
Intervija ir pieejama Satori tīmekļa vietnē.
