Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā turpina stiprināt enerģētikas pīlāru visā valstī – no Kurzemes līdz Latgalei, no Zemgales līdz Vidzemei. Ziemeļvalstu un Baltijas valstu pieredze sniedz skaidru mācību: noturīgas energosistēmas kopienām netiek uzspiestas; tās tiek veidotas sadarbībā ar tā.
Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā šogad atzīmē savas darbības 35. gadskārtu, un patlaban Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība ir ieguvusi jaunu virzību. Enerģētikas pāreja nav abstrakts klimata mērķis; tas ir drošības jautājums. Energoresursu, tostarp atjaunīgās energoražošanas, diversifikācija visā Latvijā stiprina valsts noturību – pret Krievijas agresiju, globāliem cenu satricinājumiem, klimata pārmaiņu ietekmi un kritiski svarīgās infrastruktūras apdraudējumiem. Hidroenerģija, vēja enerģija Kurzemē, bioenerģija reģionālajās pašvaldībās un decentralizēta saules enerģija apvienojumā ar tradicionālajiem enerģijas avotiem veido līdzsvarotu sistēmu, kas aizsargā mājsaimniecības, sabiedriskos pakalpojumus un valsts tautsaimniecību.
Viena no Ziemeļvalstu pieejas raksturīgām iezīmēm ir skaidra izpratne, ka iedzīvotāju līdzdalība ir priekšnoteikums enerģijas pieejamības un sistēmas uzticamības nodrošinājumam. Enerģētikas pāreja, gan būdama nepieciešama, tomēr pārveido teritorijas un vietējo ekonomiku, tāpēc bez agrīnas, taisnīgas un strukturētas sabiedrības iesaistes ir paredzami iedzīvotāju protesti un projektu kavēšanās. Ziemeļvalstu pieredze rāda: ja, uzsākot projektu, tiek ņemtas vērā vietējo ļaužu bažas un liktas lietā viņu zināšanas, tad kopienas līdzdalība nav tikai simboliska – tā ir stratēģiska izvēle, kas mazina riskus un nodrošina ilgtspējīgus rezultātus.
Iedzīvotāju iesaiste un rīcības plāni enerģijas pieejamības un uzticamības nodrošinājumam
Progresu ceļā uz pieejamām un uzticamām energosistēmām nosaka ne tik daudz sabiedrības attieksme kopumā, cik tas, kā faktiski tiek ņemtas vērā vietējo iedzīvotāju bažas. Lai padziļināti analizētu galvenos izaicinājumus un praktiskos risinājumus šajā jomā, turpmāk tekstā jautājumu un atbilžu formātā aplūkoti būtiskākie aspekti, kas ietekmē vietējo kopienu iesaisti, pašvaldību lomu un politikas īstenošanu enerģētikas pārejas procesā.
Kāpēc vietējie iedzīvotāji bieži iebilst pret enerģētikas projektiem savā teritorijā?
Iebildumus pret atjaunīgās enerģijas projektiem bieži apzīmē ar teicienu “Ne manā pagalmā” (angļu val. Not in My Backyard – NIMBY), tomēr šis apzīmējums pilnībā neizsaka iebildumu būtību. Tie parasti attiecas uz konkrētiem jautājumiem, piemēram, zemes izmantošanu, ainavas izmaiņām un trokšņa ietekmi, potenciālo iespaidu uz īpašumu vērtību, vides traucējumiem un, kas ir kritiski svarīgi, vietējo ļaužu izjūtu, ka lēmumi tiek pieņemti citur un uzspiesti bez viņu piekrišanas un taisnīgas atlīdzības. Lai novērstu šāda veida bažas, ar tehniska rakstura argumentiem vien nepietiek – ir nepieciešamas skaidras procedūras, lēmumu caurskatāmība, motivācija un uzticamas garantijas.
Kāda ir pašvaldību loma, un kur to iespējas izsīkst?
Pašvaldībām šajā procesā ir izšķiroša loma. Būdamas saskares punkts starp valsts politiku un ieceru īstenošanu, tās ir atbildīgas par telpisko plānošanu, dialogu ar iedzīvotājiem un projektu koordinēšanu vietējā mērogā. Ja pašvaldību iespējas ir ierobežotas – vai tā būtu ekspertīzes joma, finansējuma piesaiste vai laika resurss –, pastāv lielāks risks, ka projekti aizkavēsies vai tiks noraidīti. Tāpēc vietējo administratīvo spēju stiprināšana un skaidrs pilnvarojums ir būtiski nosacījumi efektīvai enerģētikas projektu īstenošanai.
Kur rodas plaisa starp politikas plānošanu un tās īstenošanu vietējā mērogā?
Vēl viens izaicinājums ir neatbilstība, kas var rasties starp valsts mēroga politikas plānošanu un tās īstenošanu vietējā līmenī. Valsts mēroga enerģētikas stratēģijas parasti mēdz būt ļoti plašas, taču to īstenošana nesekmējas, ja netiek ņemti vērā vietējie infrastruktūras ierobežojumi, sociālā dinamika vai dažādu faktoru kumulatīvā ietekme. Lai šo plaisu novērstu, ir nepieciešami viegli pielāgojami rīcībpolitikas ietvari un mehānismi, kas ļauj vietējiem iedzīvotājiem procesa rezultātus ietekmēt, nevis tikai atbalstīt.
Kā pilsoniskā aktivitāte “sacementē” enerģētikas trilemmu?
Iedzīvotāju aktīva līdzdalība ir enerģētikas trilemmas – enerģētiskās drošības, enerģijas pieejamības un vides ilgtspējības – pamats. Ja kopiena piedalās risinājumu veidošanā, tai ir vairāk iespēju izprast abpusējo argumentāciju un lielāka motivācija atbalstīt ilgtermiņa ieguldījumus. Ziemeļvalstu pieredze liecina, ka strukturēta iedzīvotāju līdzdalība, taisnīga atlīdzība un normatīvā regulējuma skaidrība ir nevis piekāpšanās kopienu prasībām, bet gan instruments, ar kura palīdzību tiek sekmēta paredzama procesu attīstība un enerģētikas infrastruktūras leģitimizācija sabiedrībā.
Ko Ziemeļvalstis ir mācījušās no prakses?
Ziemeļvalstu pieredze piedāvā konkrētus, neideoloģiskus mehānismus.
- Dānijas ProjectZero Sonderborgā parāda, kā publiskā un privātā sektora sadarbība, pašvaldības līmenī īstenojot industriālo simbiozi, var nodrošināt simtprocentīgu CO₂ neitralitāti.
- Dānijas īpašumu vērtības kompensācijas sistēma aizsargā tos, kuriem pieder nekustamais īpašums vēja turbīnu tuvumā.
- Ziemeļvalstu oglekļa cenošanas sistēma paredz klimata izmaksu iekļaušanu tirgus cenās.
- Somijas Hinku novada “klimata tīkls” paver iespējas pašvaldību iniciatīvām.
- Visām Ziemeļvalstīm raksturīgā “enerģija vispirms” stratēģija datu centru izveidē industrijas izaugsmi plāno saskaņoti ar zaļās enerģijas attīstību.
- Norvēģijas atgriešanās pie vēja koncesijām uzskatāmi atklāj vājas līdzdalības ietekmi uz izmaksām.
- Islandes zemes atjaunošanas projekti demonstrē ilglaicīgas kulturālas pārmaiņas.
- Paātrināta datu centru atļauju izsniegšana Zviedrijā un Somijā samazina administratīvos šķēršļus, vienlaikus stiprinot energosistēmas.
Kāpēc pilsoniskā aktivitāte atjaunīgās enerģijas jomā ir svarīga?
Hidroenerģija, vēja enerģija un saules enerģija ir atjaunīgie resursi, kas tiek iegūti no dabas un ko sabiedrība uztver kā kopīgu labumu. Atjaunīgās enerģijas ražošana bieži notiek lauku apvidos, turpretī lielākos ieguvumus no tās gūst pilsētu iedzīvotāji un rūpniecības nozares uzņēmumi. Bez taisnīgas pārvaldības šī pretruna var raisīt pretestību. Tāpēc taisnīgas enerģētikas pārejas nosacījumi ir skaidrs regulējums, dalīti ieguvumi un procesā iesaistīto kopienu jēgpilna līdzdalība.
Ziemeļvalstīs tādas vērtības kā kopienu pašnoteikšanās, līdzdalība lēmumu pieņemšanā un iesaiste projektu norisēs ir labas pārvaldības būtiskas sastāvdaļas. Šo principu ievērošana nodrošina leģitimitāti – jo īpaši gadījumos, kad zemes izmantošana ir paredzama ilgtermiņā un var tikt aizskartas novada vietējās kopienas tiesības. Līdzsvarot intereses nebūt nav viegli: lai gan enerģētiskā drošība un atjaunīgo energoresursu ātra ieviešana ir steidzamas prioritātes, tomēr Ziemeļvalstu pieredze rāda, ka ilgtspēja ir atkarīga no demokrātiskās leģitimitātes. Efektīvām energosistēmām ir nepieciešamas abas.
Kā stiprināt iedzīvotāju iesaisti atjaunīgās enerģijas jomā?
Ziemeļvalstu reģiona pieredze liecina, ka ar tehnokrātiskām, no augšas uz leju vērstām procedūrām bieži vien nepietiek, lai nodrošinātu sabiedrības atbalstu, pat ja politikas mērķi ir vispārzināmi. Ja lēmumu pieņemšanas procesi tiek uztverti kā virspusēji vai negodīgi, vietējo kopienu protesti mēdz pastiprināties, tā izraisot atjaunīgās enerģijas projektu kavēšanos vai pat to apturēšanu.
Lai stiprinātu sabiedrības iesaisti, pārvaldības modeļiem jābūt tādiem, kas iedzīvotāju demokrātisku līdzdalību un viņu iespējas kļūt par projekta līdzīpašniekiem uzlūko kā ieguvumus, nevis ierobežojumus. Atjaunīgās enerģijas kopienas, kooperatīva īpašuma formas un agrīns, strukturēts dialogs var stiprināt atbalstu projektiem vietējā līmenī un mazināt vai novērst sadursmes. Lai gan šāda pieeja var pagarināt plānošanas termiņus, tā sekmē procesu paredzamību un sociālo leģitimitāti. Kā trāpīgi izteicies Ruralis vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Dr. Kristians Borhs: “Tas var aizņemt nedaudz ilgāku laiku, taču pāreja būs mazāk pretrunīga un, iespējams, ilgtermiņā arī efektīvāka.”
Dānijas pieeja sauszemes vēja enerģijas jomai parāda, kā šie principi darbojas praksē. Visiem sauszemes vēja enerģijas projektiem ir jāsaņem vietējās kopienas apstiprinājums, un attīstītājiem jau sākotnējā projekta posmā ir jāorganizē sabiedriskā apspriešana. Pirkuma garantiju shēma paredz vietējo iedzīvotāju tiesības iegādāties vismaz 20 procentus no uzstādītās jaudas, tā nodrošinot viņu iespējas kļūt par energoražošanas objekta līdzīpašniekiem un tādējādi ietekmēt cenas. Ar ilgtspējas fonda starpniecību attīstītāji veic obligātus maksājumus pašvaldībām, finansējot vietējos attīstības projektus. Kopīpašuma aizdevuma garantija samazina finansiālo risku iedzīvotājiem, kas veic kopīgus ieguldījumus, savukārt kaimiņu apkaimes noteiktā rādiusā saņem atjaunīgās enerģijas bonusu no turbīnu saražotā. Vienlaikus īpašuma vērtības kompensācijas sistēma aizsargā māju īpašniekus, atlīdzinot verificētus īpašuma vērtības zaudējumus un piedāvājot tā pārdošanas tiesības. Šie politikas instrumenti, kuru pamatā ir procesu caurskatāmība, kopīgas vērtības un juridiskā noteiktība, maina iedzīvotāju domāšanu – no infrastruktūras paciešanas uz labuma gūšanu, nodrošinot pāreju no “Ne manā pagalmā” uz “Lūdzu, manā pagalmā” (Please in my backyard – PIMBY).
Diskusijās par enerģētikas infrastruktūru bieži tiek minēta dabas aizsardzība, tomēr vien retumis tiek apzināts piesauktās argumentācijas mērogs. Lai gan atjaunīgās enerģijas projektiem var būt vietēja un īslaicīga ietekme uz vidi, tomēr nespēja paplašināt vēja, hidroenerģijas, biogāzes un saules enerģijas ražošanas jaudas rada krietni lielākus ilgtermiņa riskus – ekosistēmām, sabiedrībām un tautsaimniecībām vienlīdz lielā mērā. Bezdarbība nav neitrāla izvēle.
Bez jaunas enerģētikas infrastruktūras klimata pār- maiņu ietekme uz vidi būs dziļāka, plašāka un neatgriezeniska. Ziemeļvalstu pieredze rāda, ka veiksmīga projekta grūtību pārvarēšana ir atkarīga ne vien no tā, kas tiek būvēts, bet arīdzan no tā, kādā veidā tiek pieņemti lēmumi. Iedzīvotāju iesaiste nav neobligāta enerģētikas politikas sastāvdaļa, bet gan būtisks tās īstenošanas nosacījums. Kur jau sākotnēji tiek nodrošināta kopienas līdzdalība, kur pašvaldībai ir pilnvaras rīkoties un kur ieguvumi un riski tiek sadalīti taisnīgi, tur seko iedzīvotāju atbalsts.
Autore: Nīna, Hvida Ēnevoldsena, Direktore
Raksts publicēts Žurnāla „Enerģija” 5. numurā. Žurnāla "Enerģija" Nr. 5 pilnā versija latviešu valodā pieejama šeit.
