22. aprīlī Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā un 23. aprīlī Bebru pamatskolā, Aizkraukles novadā, notika Tīnes Vinteres (Tine Winther) stāstniecības darbnīca jauniešiem “Vai vārdi var mainīt pasauli?”
Tīne ar līdzīgām praktiskām darbnīcām Stāstniecības projekta ietvaros Latvijā ir viesojusies vairākkārt. Interese par pasākumu Daugavpilī bija vislielākā, pulcējot vairāk nekā divdesmit dalībnieku. Tīnei ir bagātīga pieredze darbā ar jauniešiem. Viņa pārzina ne vien stāstniecības vēsturi un nozīmīgumu kultūras mantojuma kontekstā, bet arī radošus vingrinājumus un tehnikas, kā ar stāsta palīdzību atklāt jaunas šķautnes sevī, kā arī palūkoties uz apkārtējo pasauli ar pavisam citādu skatienu, pārvēršot to stāstā.
Apveltīta ar talantu atraisīt radošu stāstniecības dzirksti ikvienā, viņa spēj radīt pārliecību, ka stāstnieks mīt katrā no mums. Ikviens var aizraujoši stāstīt stāstus, ja pārzina vien dažus, vienkāršus paņēmienus. Iepazīt tos un trenēt iztēli bija šo darbnīcu mērķis. Jauniešiem bija vieglāk apgūt stāstniecības metodes, tiklīdz atklājās, ka tās praktiski pielietojamas un noderēs skolā, uzlabojot sniegumu prezentācijās, kā arī citās dzīves situācijās.
Vaicāta par stāstniecības tradīcijām Zviedrijā un viņas novērojumiem, strādājot ar jauniešiem Latvijā, Tīne sacīja:
“Zviedrijā jaunieši šķiet vairāk pieraduši stāstīt stāstus nekā Latvijā. Zviedrijā, jo īpaši reģionā, no kura nāku es, tas ir, Almhultas pilsētas apkārtnē, stāsti ir cilvēku ikdiena. Zviedrijā ir jauna tendence bērniem stāstus stāstīt, nevis lasīt. Tas ļauj atklāj stāstam citus līmeņus, turklāt stāstījumu atceras citādi nekā to, kas lasīts. Iespējams, Latvijas jauniešiem trūkst iedrošinājuma uzticēties sev izstāstīt stāstu. Iedrošinājums var būt, piemēram, pozitīvs piemērs, kad pieaugušie stāsta stāstus, nevis tikai lasa tos priekšā bērnībā. Jauniešiem tiek mācīts iekalt informāciju no galvas. Lai gan galvenos faktus, piemēram, gadu skaitļus, nudien ir vērts iegaumēt, es novēlu jauniešiem iemantot brīvību, stāstot stāstus – nodot vēstījumu, nepieķeroties tekstam.”
Tīne Vintere ir Sagobygden jeb Leģendu muzeja direktore. Stāstniecības metodes un to mācīšanas praksi viņa ir apguvusi gan Zviedrijā, gan citviet pasaulē. Paralēli darbam sociālajā jomā viņa gadiem ir strādājusi ar bērniem un jauniešiem. Tīne arī veidojusi mūžizglītības programmas pedagogiem un vada ekskursijas Leģendu muzejā.
Stāstniece mudina saskatīt stāstus mums visapkārt – ne vien personīgajā dzīvē, bet arī pilsētas, novada un visas tautas dzīvē. Stāstus viņa salīdzina ar magnētu, kas spēj rosināt interesi cilvēkos atklāt pašiem savu zemi no jauna. To var panākt, ar stāstiem radot priekšstatu par pagātni, par vietām savā pilsētā vai ciematā, par notikumiem, par cilvēkiem. Skaistums dabā vai arhitektūrā ir tikai viena no tūrisma veiksmes atslēgām. Otra ir leģendas un nostāsti, ar ko apvītas vietas un tūrisma objekti. Turklāt stāstniecība ir efektīvs rīks valodas un nacionālo vērtību sargāšanai, kas Latvijā ir būtiskas prioritātes.
Leģendu muzejs ir stāstniecības centrs Zviedrijā. Jau vairāk nekā 30 gadu tā galvenais uzdevums ir pasaku un leģendu veidā kopt, sargāt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm mutvārdu stāstu tradīciju, kas ir daļa no Zviedrijas nemateriālā kultūras mantojuma.
Stāstniecības darbnīcu koordinēja mūsu kolēģi Ieva Hermansone un Vadims Murašovs.
