Ne tikai lieli ekonomiskie zaudējumi, bet arī liela nodevība. Tieši šādi islandieši atceras nu jau pirms desmit gadiem notikušo valsts ekonomisko krahu, no kura gūtās mācības būtiski pārveidojušas Islandes sabiedrību, atzīst Jons Olafsons – viens no pētniekiem, kurš strādājis pie rekomendācijām par to, kā politiskajām un ekonomiskajām jomām atjaunot zaudēto sabiedrības uzticību. Pie kādiem secinājumiem islandiešu pētnieki nonākuši, un ko no tiem var aizgūt citas valstis?
Nelielās Islandes stāsts globālā kontekstā ir patiesi unikāls – valsts, kas savulaik bija pat pirmajā vietā korupcijas uztveres indeksā pasaulē kā vismazāk korumpētākā, pēc ekonomikas sabrukuma pirms desmit gadiem noslīdējusi līdz situācijai, kad 70% iedzīvotāju uzskatīja savas valsts amatpersonas par korumpētām un korupciju – par nopietnu problēmu. Lai gan kopējā situācija uz pasaules fona nav slikta, tendence joprojām ir lejupejoša. Tātad uzticēšanos nav izdevies atjaunot. Tie ir socioloģiskie dati, kas bija jāņem par pamatu pētniekam Jonam Olafsonam, lai sniegtu nu jau piektajai Islandes valdībai pēdējo sešu gadu laikā rekomendācijas situācijas uzlabošanai.
"Tas liecina, ka ir ļoti grūti panākt izlīgšanu traumu guvušā sabiedrībā, kur cilvēki ir, viņuprāt, izjutuši dziļu nodevību ne tikai no valdības puses,
bet arī no publisku personu puses, kas strādā banku vai citu lielu privātu uzņēmumu labā. Šiem cilvēkiem ir nepieciešama sabiedrības uzticēšanās, taču ir izrādījies, ka viņi nav šīs uzticības cienīgi," klāstīja Olafsons.
Sākoties globālajai krīzei, Islandē sabruka 90% valsts finanšu sektora. No finansiāli nepamatotas kreditēšanas uzblīdušo banku krišana izpostīja daudzu cilvēku dzīves uzkrājumus. Turklāt tas notika izteikti progresīvā un bagātā labklājības valstī.
Globāli Islande tika slavēta par aso vēršanos pret vainīgajiem – par valsts novešanu līdz krīzei ar dažādām finanšu mahinācijām notiesāti vairāk nekā 30 cilvēki, kuriem piespriestie cietumsodi sasummējot sasniedz 99 gadus.
Salīdzinājumam – globālajā finanšu citadelē ASV šajos desmit gados nav notiesāts neviens Volstrītas baņķieris. Tomēr arī tas nav pilnībā atjaunojis uzticību.
Kā norāda Olafsons – kopumā islandieši tiesu darbus vērtē pozitīvi, lai gan ne vienmēr viennozīmīgi. Vienlaikus sabiedrība kļuvusi ne tikai ciniskāka savā attieksmē, bet arī aktīvāk iesaistās politiskajos procesos.
"Tas, kas viņiem ir jāņem vērā, – sabiedrība ir mainījusies un mainās tās attieksme pret politiskiem lēmumiem. Viens piemērs tam ir lēmums pirms vairākiem gadiem neorganizēt referendumu par sarunu sākšanu dalībai Eiropas Savienībā, ko sabiedrība bija gaidījusi. Tā rezultātā ielās izgāja desmitiem tūkstoši cilvēku, tika parakstītas dažādas petīcijas, veiktas aptaujas un 80% bija pret valdību. Politisko lēmumu šajā gadījumā tas nemainīja, taču vismaz redzējām reakciju, kas nebūtu bijusi iedomājama pirmskrīzes laikā. Otrs piemērs ir Panamas dokumentu skandāls, kura dēļ Islandē atkāpās premjerministrs un sabruka valdība, kā arī bija citas pārmaiņas. Tā kā attiecības starp valdību un sabiedrību ir kļuvušas citādākas," teica Olafsons.
Lai atjaunotu uzticību, pētnieki izstrādājuši virkni rekomendāciju, kuras, kā viņi cer, ņems vērā ne tikai Islande, bet par labas prakses piemēru uzskatīs arī citas valstis.
Pētnieki vēlas redzēt uzlabotus ētikas kodeksus, kas vairotu individuālo atbildību un uzlabotu politisko kultūru, daudz caurredzamāku politisko un ekonomisko vidi un tās savstarpējo mijiedarbību, kā arī trauksmes cēlēju juridisku aizsargāšanu.
"Kad mēs runājam par interešu konfliktu un lobēšanu, tas ir ļoti jūtīgs jautājums ne tikai Islandē, bet visā Ziemeļvalstu un Baltijas reģionā kopumā. Ir bijušas daudzas diskusijas, piemēram, Dānijā par lobisma likumu ieviešanu bez panākumiem, tas pats arī citās Ziemeļvalstīs. Rezultātu nav. Un tas ir tāpēc, ka biznesa vide cenšas tam pretoties, un arī mēs saņēmām ļoti negatīvus komentārus par lobisma organizācijām par mūsu ziņojumu. Tā kā es domāju, ka par to ir jādiskutē vairāk, un mēs ceram, kā arī Islandes valdība, ka Islande var kļūt par līderi šajā ziņā. Ir ļoti svarīgi saprast, ka tā nav vēršanās pret biznesu. Runājot par atklātību šajā jautājumā, nekādā veidā negribam turēt aizdomās visus korporatīvos un politiskos kontaktus, ir skaidrs, ka tiem ir jābūt stipriem, taču tiem jābūt arī caurspīdīgiem," teica Olafsons.
