Jau vairāk nekā 20 gadus prokurors Aivars Bergmanis strādā ar cilvēktirdzniecības lietām: gan ar prostitūciju, bērnu izmantošanu un viltus laulībām, gan ar moderno verdzību darba vietās. Viņš atzīst, ka tieši ziemeļnieki Latvijas speciālistus apmācīja, kā cīnīties pret cilvēktirdzniecību. No Ziemeļvalstīm iemantojis svarīgas iemaņas un atziņas: prasmi tīkloties, sadarboties ar citām atbildīgajām organizācijām un apziņu, ka prostitūta ir upuris, nevis noniecināms cilvēks. To visu ir nodevis tālāk saviem kolēģiem, izveidojot spēcīgu komandu cilvēktirdzniecības apkarošanai Rīgā, kā arī apmācot kolēģus Latvijas reģionos.
Šobrīd prokurora Aivara Bergmaņa kabinets Ģenerālprokuratūras galvenajā ēkā piekrauts ar dažādu lietu sējumiem, tie stāv arī uz krēsliem un grīdas, jo skapjos nepietiek vietas. Prokurors Bergmanis ar pedofilijas lietām sāka strādāt jau deviņdesmito gadu beigās, kā rezultātā divi noziedznieki saņēma notiesājošu spriedumu. 2001. gadā zīmīgā datumā — 8. martā — tika uzsākta pirmā cilvēktirdzniecības lieta Rīgā. Likumsargi atklāja, ka uz Vācijas bordeļiem no Latvijas tiek sūtītas 12 gadus vecas meitenes, par katru no tām saņemot 15 000 Vācijas marku, kas tiem laikiem bija milzīga summa. Kolēģi teikuši — lieta ir jādod Bergmanim, tikai viņš ar to tiks galā. Un tā arī bija — meiteņu tirgotāji saņēma bargus cietumsodus. Kopš tā laika jau vairāk nekā 20 gadus Bergmanis strādā ar smagiem noziegumiem, kur dažādās formās parādās cilvēktirdzniecība.
Runājot par Ziemeļvalstu "mentoringu" Latvijā divtūkstošo gadu sākumā, Bergmanis visvairāk izceļ pieredzes apmaiņas braucienus uz Ziemeļvalstīm kopā ar saviem policijas kolēģiem, kur tika dota iespēja savām acīm skatīt Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas pieeju cilvēktirdzniecības apkarošanā, kā arī spēcīgu personisko kontaktu izveidošanu ar ārvalstu tieslietu kolēģiem. Vēlāk tas palīdzējis ciešā sazobē kvalitatīvi izmeklēt noziegumus, kopā mācīties no kļūdām un šo tīklošanās prasmi nodot tālāk citiem kolēģiem. Savukārt kādā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu konferencē Rīgā izskanējusi būtiski jauna, citāda attieksme — prostitūta ir upuris.
"Toreiz mēs paaugstinājām savu zināšanu līmeni un paplašinājām pasaules redzējumu. Aizbraucām tur, kur nekad nebijām bijuši. Tolaik mūsu ienākumi bija stipri mazi, lai atļautos ceļot," Bergmanis atminas pirmās pieredzes apmaiņas vizītes, kas atbalstītas no Ziemeļvalstu Ministru padomes cilvēktirdzniecības novēršanas projekta un Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas "Valsts administrācija". "Tur redzējām, kā ārlietu ministrija, sociālais dienests, policija un NVO sektors strādā ar prostitūtām. Mums nekādas sistēmas vēl nebija, tādā ziņā vēl bijām "akmens laikmetā". Bet braucienu pieredze palīdzēja mums izveidot savu sistēmu, kas tagad sevi pierādījusi kā efektīva un ātra."
Otrs zīmīgs pagrieziena punkts bija Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja rīkota konference Rīgā, kur uzstājās kāda advokāte, cilvēktiesību aizstāve no Zviedrijas. "Viņa bija pirmā, kas pateica, ka prostitūtas ir upuri, ka tā nav viņu brīva izvēle nodarboties ar prostitūciju. Tas bija ļoti nozīmīgi, jo, vadot seminārus, kā arī strādājot tiesās, ļoti daudz dzirdēju "bet viņas taču pašas ir vainīgas"," prokurors atceras vēl tomēr tik nesen notikušās sarunas gan tiesā, gan policijā. "Tagad tā izpratne ir būtiski mainījusies, un visā Latvijā ir izveidojusies vienota tiesu prakse. Un būtībā tas noticis pēc ārzemnieku apmācībām," prokurors izceļ Ziemeļvalstu, kā arī ASV Valsts departamenta atbalstu sistēmas profesionāļu izglītošanā. Viņš norāda arī uz nelielo kadru mainību savā darba laukā — gan prokuratūrā, gan policijas nodaļā, kas strādā ar šiem smagajiem noziegumiem, speciālistu mainība ir ļoti maza: "Viss turas uz profesionāļiem, mūsu ir maz."
Ziemeļvalstīs iegūto prasmi tīkloties un izmantot personīgos kontaktus Bergmanis ar citiem ekspertiem nodeva tālāk Latvijas reģionālajās apmācībās, kur stāstīja par cilvēktirdzniecības un bērnu tirdzniecības psiholoģiskajiem un kriminālajiem aspektiem. "Toreiz kolēģiem rādījām briesmīgo filmu "Lilja 4ever",1 atceras Bergmanis un atzīst, ka pats nevēlas skatīties filmas par tematiem, ar ko strādā ikdienā. "Skaidrojām arī viņiem, kāpēc prostitūta ir upuris, nevis nozākājama persona. Bet būtiskākais šajās apmācībās bija tas, ka savedām kopā profesionāļus, kas strādā ar šiem jautājumiem. Mēs savstarpēji iepazīstinājām sociālo darbinieku, policijas iecirkņa inspektoru, pašvaldības pārstāvi un bāriņtiesas darbinieku. Tas bija, manuprāt, būtiskākais, ko mēs izdarījām, jo līdz tam viņi katrs darbojās savā mazajā lauciņā, nemaz neiedomājoties lūgt palīdzību cits citam." Šie braucieni uz mazajām pašvaldībām arī palīdzēja izmeklēšanas darbos. Rīgas kolēģi saņēma informāciju par sievietēm, kas no laukiem savervētas prostitūcijā uz galvaspilsētu. Tiesa, reģionos kadru mainība zemo algu dēļ ir daudz lielāka, līdz ar to izveidotie tīkli izjūk, un tādēļ būtu nepieciešama šādu apmācību atkārtošana.
Mainās arī noziegumu veidi. Ja vēl divtūkstošo gadu sākumā notika 12 gadus vecu meiteņu tirdzniecība uz Vāciju, tagad bērnus noziedznieki vairs neuzdrīkstas aiztikt. Draudošais desmit gadu cietumsods nav samērojams ar iegūstamo peļņu. Vēlāk bija aktuālas fiktīvās laulības. Tagad fokusā ir modernā vergturība, kur tiek paverdzināti tiklab latviešu strādnieki citās valstīs, kā citu valstu pilsoņi tepat Latvijā.
Viena no daudzajām prokurora dokumentu kaudzēm attiecas arī uz pēdējā laika visskaļāko cilvēktirdzniecības gadījumu — Indijas strādnieku paverdzināšanu pārtikas produktu ražotnē "Adugs", kur tiem netika samaksāta nolīgtā summa un tie fiziski tikuši ietekmēti. Brīdinājuma zvans šī nozieguma atklāšanai nācis no Stokholmas, kur atrodas Latvijai tuvākā Indijas vēstniecība.
Dzīves līmeņa atšķirības starp Latviju un Indiju ir milzīgas, un šie cilvēki bija devušies peļņā uz Latviju. Ja mājās vidējā alga ir 200 eiro, tad te bija iespējams nopelnīt likumā noteiktos 1040 eiro bruto, kas ir nedaudz vairāk kā 700 eur pēc nodokļu nomaksas. "Sākotnēji viss bija korekti — darba atļauja, darba līgums, darba devēja apmaksātas kopmītnes. Taču zem legālās uzņēmējdarbības apslēpts iepriekš rafinēti izdomāts plāns, kā šiem strādniekiem nodarīt pāri," prokurors lietas sauc īstajos vārdos. "Noziegumu palīdzēja atklāt paši upuri, jo viņi ir izglītoti cilvēki, ar augstāko izglītību," būtisku niansi uzsver Bergmanis. "Viņi fotografēja visus līgumus, dubultās grāmatvedības dokumentus, ko priekšnieks lika parakstīt. Kad tika nodarīti miesas bojājumi, izsauca ātro palīdzību, lai piefiksētu nodarījumu. Kad tika savākti pietiekami pierādījumi, viņi zvanīja Indijas vēstniecībai Zviedrijā, kas savukārt sazinājās ar Latvijas likumsargiem." Prokurors ir pārliecināts, ka līdzīga attieksme šajā uzņēmumā ir arī pret citiem strādniekiem, taču izglītības trūkums viņiem neļauj cīnīties par savām tiesībām.
Pēc profesionāļu apmācībām Ziemeļvalstīs un Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja rīkotajām konferencēm Latvijā notika ļoti strauja attīstība. Bergmanis uzsver Latvijas kā mazas valsts spēju ātri mainīties — ja procesa laikā tika pieļautas kādas kļūdas, tās ātri tika labotas. Bergmanis saka, ka Latvijas know-how tagad varētu noderēt arī citiem.
1 "Lilja 4ever", 2002. gada Zviedrijas—Dānijas mākslas filma par meiteni no bijušās Padomju Savienības, kas tiek pārdota verdzībā Zviedrijā. Filmas sižets balstīts reālā stāstā par lietuvieti Danguoli Rasalaiti.