Kopš šā gada 1. oktobra Ziemeļu ministru padomes (ZMP) biroju Latvijā vada zviedrs Jāns Vīdbergs. Par ZMP biroja nākotnes plāniem J. Vīdbergu iztaujā Andis Sedlenieks.
Ņemot vērā pēdējos notikumus - noslēpumainas zemūdenes meklējumus pie Zviedrijas krastiem - un jūsu iepriekšējo pieredzi - darbu arī Zviedrijas Aizsardzības ministrijā, gribas pavaicāt, vai sadarbība varētu būt arī aizsardzības jomā?
Šis ir politiski ļoti jūtīgs jautājums, tāpēc aizsardzība un ārlietas neatrodas Ziemeļvalstu ministru padomes darba kārtībā. Baltijas valstis militārajā ziņā ir izdarījušas nepārprotamu izvēli, pievienojoties NATO, turpretim Ziemeļvalstīs attieksme nav tik noteikta, teiksim, Zviedrija vēl kopš Ūlofa Palmes laikiem priekšroku dod oficiālai neitralitātei. Šī atšķirīgā attieksme, protams, neizslēdz sadarbības iespējas šajā jomā, piemēram, starp Latviju un Zviedriju vai Igauniju un Somiju, kā arī starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm kopumā. Ziemeļvalstīs pieņemtais militārās sadarbības formāts ir viegli savienojams ar Baltijas valstu savstarpējās militārās sadarbības formātu, un es paredzu, ka sadarbība šajā virzienā tikai palielināsies, jo drošība nešaubīgi ir visu reģiona valstu prioritāte; pēdējie notikumi liecina, ka apdraudējumu ir daudz, un to skaits var pieaugt.
Taču vismaz patlaban kopējā aizsardzības politika nav mana kā ZMP biroja Latvijā vadītāja kompetence, šāda rakstura jautājumi jāadresē citām iestādēm.
Runājot par Ziemeļvalstu savstarpējo mijiedarbību, visbiežāk lietotais vārds ir "integrācija". Savukārt attiecībā uz Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm - sadarbība jeb kooperācija. Cik lielas ir atšķirības pastāvošajā formātā 5 + 3, un kad mēs varēsim runāt par astoņu valstu formātu un visa reģiona integrāciju?
Par šo jautājumu bieži ir notikušas diskusijas Ziemeļvalstu padomē, Baltijas asamblejā, vēl citviet. Es teiktu, ka jā - starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm pastāv sadarbība, taču tāda sadarbība, kas rada integrāciju. Jo ciešāk mēs sadarbojamies kultūras, politiskajos, sociāli ekonomiskajos un cita veida jautājumos, jo ciešāk mēs integrējamies.
Manuprāt, tik cieša sadarbība, kāda pastāv starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm visdažādākajās jomās, abos gadījumos ir unikāla - Baltijas valstis ir tuvākās Ziemeļvalstu sadarbības partneres, un otrādi. Gan formāli, gan faktiski - ņemot vērā visdažādāko jomu ministru, parlamentāriešu regulārās tikšanās, daudzos kopīgi risināmos jautājumus - sākot ar Baltijas jūras ekoloģiju un beidzot ar kopējas nostājas veidošanu starptautiskās organizācijās, ieskaitot arī Eiropas Savienību. Atšķirības mazinās, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ir kāda robeža, kuru pārvarēt nevienai integrācijai nebūs pa spēkam, bet pateikt, kur šī robeža atrodas un kad tā varētu tikt sasniegta, pašlaik nav iespējams.
