Popārts, opārts, bodīārts un tagad arī bioārts – laikmetīgās mākslas pasaules nezinātājam šie un daudzi citi mūsdienu mākslas novirzieni varētu likties par kārtējiem mākslas praktiķu un zinātnieku untumiem. Taču māksla reti ir atrauta no reālās pasaules, atšķirība no, teiksim, krietni populārāka Holivudas kino. Piemēram, svaigākajā zinātniskās fantastikas grāvējā „Himera” („Splice”) Adrians Brodijs un viņa kolēģe, pagaidām vēl mazpazīstama aktrise Sāra Polija, iedzīvina monstrozu mutantu. Šo vistīrāko fikciju, kas vismaz tādā formā nepiepildīsies nudien nekad, skrien skatīties vismaz simtiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē. Turpretim bioārts, ko latviski būtu precīzāk dēvēt par bioloģisko mākslu jeb biomākslu, ir visai margināla un nesaprasta lieta – vismaz pagaidām pat mākslas aprindās. Taču nepelnīti, jo tai ir reāls un intriģējošs fons un gan biedējošas, gan komiskas izpausmes, jo šajā mākslas veidā strādā ar jaunākajiem biotehnoloģiju sasniegumiem.
Norvēģijā avīzes nesen rakstīja, ka kādā jaunās mākslas izstādē Oslo filmā tiek atainots, kā māksliniecisku mērķu vārdā nošauj kazu. Tiesa, pat pie labākās gribas dzīvnieku aizstāvji nevarēja panākt, ka darbu aizliedz, jo šauts un filmēts tika ārpus Norvēģijas robežām, konkrētajā gadījumā – ASV. Arī biomāksla šķietami darbojas pieļaujamā robežās un liek domāt par ētiskiem jautājumiem, līdzīgi kā gadījuma ar nelaimīgo kazu – vai dzīvībai tiek nodarīts pāri? Vai biomākslinieks īsteno kaut ko bīstamu, kaut ko viņpus savām pilnvarām?
Bieži tiek jautāts, kā iepriekš minētajā Holivudas filmā „Himera”, – vai cilvēks uzņemas Dieva lomu? Savā veidā jā. Galu galā cilvēkiem patīk eksperimentēt, un biomāksla ir viena no šīs tendences pretrunīgākajām izpausmēm. Nosaukumu „biomāksla” izdomāja viens no šī virziena pionieriem Eduardo Kacs (Eduardo Kac) sava darba „Time Capsule” („Laika kapsula”) sakarā. Īsumā darbs sastāvēja no tā, ka viņš iešuva savā kājā mikroshēmu. Banāli, ne tā? Bet tas bija 1997.gads, kas mūslaiku tehnoloģiju kontekstā valdīja cita ēra. Šodien biomākslā izmanto dzīvo matēriju, un darbi bieži tiek radīti nevis mākslinieku darbnīcās, bet laboratorijās. Biomākslas pamatrīks ir biotehnoloģijas – gēnu inženierija, šūnas un klonēšana. Respektīvi, viss, kas cilvēkus fascinē un biedē.
FLUORISCĒJOŠAIS TRUSIS
Mūsdienu biomākslas izpratnei atbilstošāks ir E.Kaca leģendārākais darbs – „Alba”. Tas savā ziņā ir kļuvis par biomākslas emblēmu. Šis veikums materializējās, kad kāda franču laboratorija palūdza E.Kacam radīt fluoriscējošu… trusi. Lai to izdarītu, viņš dzīvnieciņā ievadīja zaļu fluoriscējošu medūzas proteīnu gēnu. Jāprecizē, ka trusis nespīd visu laiku – tikai īpašā zilā gaismā. Pēc īsas uzturēšanās galerijā trusim Albam tika „apsolīts” kļūt par E.Kaca ģimenes mīluli. Taču pēdējā brīdī laboratorija lauza vienošanos un trusi paturēja. Kas ar to notika tālāk, nav zināms.
Mūsdienās bioārts ir kļuvis bezpersoniskāks. Objekti parasti nav dzīvnieki, bet šūnas, un reizēm arī cilvēki – paši mākslinieki. Rezultāti bieži ir tikpat groteski vai kariķēti kā truša Albas gadījumā – teiksim, mākslinieciski notecināt sev asinis (Kira O’Reilija), ar draņķīgu estrādes mūziku 48 stundas pēc kārtas bombardēt E. coli baktēriju, kas atrodama zarnu traktā, lai noteiktu, vai šīs skaņas negatīvi ietekmē baktērijas augšanu (ietekmē, kā secināja mākslas darba autors Ādams Zareckis), vai ar kartupeļiem barot datoru (Mogens Jākobsens). Reizēm tie ir mīlīgāki un estētiskāki veidojumi, kā izstādē „Transbiotics”, ar ko Rīgā biomāksla pieteica sevi jūlijā. Izstādi organizēja RIXC – apņēmīgi cilvēki, kas ilgstoši strādā ar jauno tehnoloģiju jeb tā dēvētajām mediju mākslām. Piemēram, britu mākslinieks Endijs Greisijs (Andy Gracie) savā instalācijā interpretēja kosmosam līdzīgos apstākļos veiktos baktēriju eksperimentus. Savukārt somu māksliniece Terike Hāpoja (Terike Haapoja) izstādīja darbus, kuros risināja cilvēku un citu dzīvo būtņu savstarpējo mijiedarbību.
SKULPTŪRA VĒDERĀ
Biomākslas aizsākumi daļēji ir meklējami tā dēvētajā bodīārtā jeb ķermeņa mākslā – virzienā, kas ir ne mazāk radikāls. Tas attīstījās 1960.gados, kad bija populāri izmantot savu ķermeni par mākslas objektu, respektīvi, pakļaut to dažādiem izaicinājumiem. Stelarks (Stelarc) ir pazīstamākais šī virziena pārstāvis, „vecās skolas” biomākslinieks. Šis nu jau 64 gadus vecais Kipras grieķu izcelsmes austrālietis kļuva slavens pirms vairāk kā 40 gadiem ar performancēm, kurās savu ķermeni iekarināja āķos. Pēc tam sekoja citi „mākslas darbi”: vēdera skulptūra vai, kā saka pats Stelarks, „estētisks rotājums”, kas ir ievietots mākslinieka vēderā, trešā roka — mehānisms ar taustes maņu, kas ir piestiprināts māksliniekam un tiek ģenerēts ar citu ķermeņa daļu elektriskajiem impulsiem. Daudz uzmanības ir izpelnījies viens no pēdējiem darbiem — papildu auss jeb uz rokas „audzēta” auss, mīksts ādas un protēzes hibrīds. Pirmajā mēģinājumā to pieaudzēt, Stelarks dabūja asins saindēšanos, kas viņam gandrīz maksāja dzīvību.
ĶERMENIS IR NOVECOJIS
„Es domāju, ka patlaban notiekošais ir attīstība, kurā mēs izskatām alternatīvu anatomiskas arhitektūras iespēju,” Stelarks savas darbības loģiku man paskaidroja intervijā Berlīnē. „Respektīvi, cilvēka ķermenim nav obligāti vajadzīga tā esošā forma ar tam šobrīd piemītošajām funkcijām.” Viņaprāt, ķermeni būs iespējams paplašināt ar tehnoloģiskiem elementiem vai pat implantēt tajā mikrominiatūras mašīnas. Cilvēka ķermenis, viņaprāt, kļūst arvien izvērstāks. Tehnoloģija nāk talkā ne vien ķermeņa iekšienei, ģenētiskas iejaukšanās veidā, bet arī tā ārienei. „Mašīnas ir precīzākas un darbojas ātrāk par cilvēka ķermeni,” uzskata Stelarks. „Vai nu mēs to vienkārši akceptējam, vai arī konstruējam efektīgākas saskarnes, vai arī pārveidojam pašu ķermeni, lai labāk pielāgotos mašīnām.”
Lai kā gribētos, neviens satiktais bioloģiskais mākslinieks nav bijis tuvu „vājprātīgā zinātnieka” tēlam. Arī Stelarks ne. Viņš stingri noliedza tieksmi uz ko pārcilvēcisku. „Protams, slikti cilvēki, kas izmanto tehnoloģijas sasniegumus savtīgiem nolūkiem, ir bijuši un būs vienmēr. Tā ir evolūcijas loģika,” Stelarks atzīst. „Taču man prātā nav kāds utopisks, perfekts ķermenis. Es drīzāk domāju par veidiem, kā indivīdi, iespējams, vēlētos pārveidot savu ķermeni, ņemot vērā tā novecošanos intensīvajā informācijas vidē, ko tas pats ir radījis. Šim ķermenim piemīt ārprātīga dziņa uzkrāt aizvien vairāk informācijas, ar ko tas pats nespēj tikt galā.”
Viņš atzīst, ka ķermenis ir ļoti komplekss un jūtīgs organisms, kas ir attīstījies miljoniem gadu laikā, un ka tas ir jānovērtē. Taču cilvēka ķermenim, viņaprāt, ir daudz ierobežojumu. „Vispirms — pat pie labas veselības tas dzīvo vidēji 75 gadus,” viņš saka un, pašironiski iesmejoties, piebilst „Tā ir problēma, ja jums jau ir sešdesmit.” Cilvēka ķermenis var izturēt tikai dažas minūtes bez gaisa, nedēļu bez ūdens un aptuveni mēnesi bez ēdiena. Ja tā iekšējā temperatūra svārstās par pāris grādiem, tas ir nopietna riska zonā. Ja tas zaudē 10% ķermeņa šķidruma, tas nomirst. Ķermenim, viņaprāt, ir inženierijas problēmas. „Tā ir analoga sistēma,” viņš precizē. „Respektīvi, ja sabojājas viens orgāns — sirds, aknas, nieres —, galu galā mirst viss ķermenis. Citiem vārdiem, ja ķermenis būtu vairāk modulāri veidots, mēs nefunkcionējošos orgānus varētu nomainīt.” Sterlaks uzskata, ka tā vietā, lai domātu par cilvēka ķermeni kā bioloģisku status quo, mums ir drīzāk jādomā par ķermeni kā inženierijas un evolūcijas arhitektūru, ko mēs varbūt varētu pārveidot.
NEKĀDI PASAKU ZVĒRIŅI
Uz Rīgā notiekošo „Transbiotics” izstādi bija ieradušies arī cilvēki, kas cita starpā strādājuši ar Stelarka ķermeni – Orons Katss (Oron Catts) un Ionata Zūra (Ionatt Zurr) – „skandalozie”, kā viņi reizēm tiek saukti medijos. Tie ir divi izraēliešu mākslinieki, kas dzīvo Austrālijā un strādā ar dzīvajām šūnām. Viņi atzīst, ka strādāt ar dzīvo matēriju ir gan biedējoši, gan vilinoši.
Ja, domājot par māksliniekiem, prātā parasti nāk trūcīgi bohēmiķi un ideālisti, tad šajā gadījumā tā nav. Viņiem ir sava apmaksāta augsto tehnoloģiju laboratorija Rietumaustrālijas universitātē – SymbioticA. Ko līdzīgu šādām biomākslas „darbnīcām” var atrast daudzās prestižās un bagātās universitātēs, tostarp Hārvardā un Renselaera Politehniskajā institūtā ASV, kas ir viens no biomākslas centriem.
Kas tajā visā interesē augstskolas? „Viņi iegūst uzmanību un mums ļauj darīt to, ko vēlamies,” paskaidro O.Katss un uzreiz piebilst, „Mēs drīkstam strādāt ētikas komitejas nospraustajos ierobežojumos.” Visi projekti, ko viņi veic Austrālijā, ir universitātes ētikas komisijas izskatīti un apstiprināti. Turklāt, lai arī viņi strādā šajā jomā jau 15 gadus, viņi uzsver, ka ir tikai mākslinieki un tas, ko viņi dara, nav nekas sarežģītāks par to, ar ko zinātne jau ir nodarbojusies ilgstoši. „Mēs vienkārši izmantojam zinātnes paleti citādā kontekstā, bet pati palete jau eksistē,” saka O.Katss. „Mēs izaudzējam audus spārnu, steika vai mazas lellītes formā. Mums apkārt jau neskraida pasaku zvēriņi. Mēs ceram, ka ar savu darbu iedzīvinām mākslas īpašo spēju izaicināt cilvēku priekšstatus.” Ar saviem darbiem viņi vēlas parādīt, ka pasaulē notiek kaut kas sevišķs un ka sabiedrībai jāsāk tam pievērst uzmanību un jālemj, ko ar to iesākt.
Aizstāvot savu kolēģi Eduardo Kacu saistībā ar viņa luminiscējošo trusīti, abi mākslinieki norāda, ka luminiscējoši dzīvnieki nav liela manipulācija – zinātniski tā ir ļoti triviāla lieta. E.Kacs neesot radījis neko jaunu. „Šādi eksperimenti tiek veikti nemitīgi, un pērnā gada Nobela prēmijas laureāts fizioloģijā un medicīnā šo tehniku izmantoja savās laboratorijās vismaz desmit gadus,” paskaidro O.Katss.
STERILA UN AKLA NOGALINĀŠANA
Tiesa, padarīt trusi luminiscējošu joprojām šķiet dīvaini. Nākamais solis, ko varētu iedomāties – padarīt luminiscējošu arī cilvēku. „Jums taisnība,” situācijas divdomību atzīst Orons Katss.
„Daļēji dzīvi,” atbild O.Katss, kad jautāju par viņu veidotajiem mākslas „objektiem”. Piemēram, viņu pazīstamākais darbs ir „Upura āda” – no sakrustotajām cilvēka un peles šūnām izaudzēta maza jaciņa, biotehnoloģisks ķermenis. Tāpat viņi no dzīvām šūnām izaudzēja steiku. Tas bijis ironisks komentārs par to, kā ēst gaļu, garīgi nesaskaroties ar upuri.
Daudzi O.Katsa un I.Zuras projekti grozās ap to, ka rietumu sabiedrībā upura esamība tiek atbīdīta aizvien tālāk prom no acīm, lai cilvēkiem, atņemot tam dzīvību, nevajadzētu pieņemt nekādus ētiskus lēmumus. „Piemēram, lai nogalinātu govi, tev atliek aiziet uz lielveikalu un nopirkt gaļu,” paskaidro I.Zura. Viņas kolēģis papildina: „Tas ir ļoti līdzīgi tam, kā amerikāņi īsteno karu, sevišķi Afganistānā. Cilvēki, kas atrodas ASV, nospiež pogu, lai palaistu raķeti no bezpilota lidaparāta. Tādējādi tev nav tieša kontakta ar tavu upuri.”
Viņuprāt, populārais apgalvojums, ka biomākslinieki uzņemas Dieva lomu, nav adekvāts. „Šis apgalvojums liecina par plaisu starp mūsu dzīves uztveri un to, kas notiek laboratorijās,” uzskata O.Katss. „Tiklīdz šī plaisa aug lielāka, aktualizējas arī šī frāze.” Viņaprāt, tā norāda uz cilvēku bažām: „Daudzi cilvēki atsaucas uz reliģisku terminoloģiju, sakot, ka ir robežas, ko cilvēki nedrīkst šķērsot un pārkāpt dievišķās pilnvaras. Tā ir sava veida mitoloģija – ja tu mēģināsi spēlēt dievu, tiksi sodīts,” rezumē pazīstamais biomākslinieks. „Es tam galīgi nepiekrītu, jo, manuprāt, atsaukties uz dieviem šajā gadījumā nav adekvāti.”
