Katras pašvaldības vai valsts sapnis ir kāds tās turīgs pilsonis, kurš uzdāvinātu nozīmīgu sabiedrisku ēku, tādējādi uzņemoties daļu raižu uz saviem pleciem. Dāvinātam zirgam mutē neskatās – atdodot viena pilsoņa ziņā visas rūpes, nozīmē arī atteikties no daļas tiesību uz to. Tieši tāds stāsts ir par Dānijas Nacionālās operas ēku un tās dāvinātāju Maersk mantinieku Arnoldu Majersku Makkinniju Mēleru (Arnold Maersk Mc-Kinney Møller).
VIENS NO MODERNĀKAJIEM UN DĀRGĀKAJIEM
2005.gada sākumā publikai atvērto Dānijas Nacionālās operas ēku vispirms raksturo kā vienu no pasaules modernākajām un vislabāk aprīkotajām kultūras būvēm, kā arī vienu no visu laiku dārgākajām savas funkcijas ēkām, kas izmaksājusi vairāk kā 500 miljonus dolāru. Turklāt to pavada arī skandaloza slava, ko nodrošina operas nama dāvinātājs Mēlers un viņa konflikts ar ēkas arhitektu Henningu Larsenu.
Nacionālās operas nams, kuru apsaimnieko Dāņu Karaliskais teātris, atrodas uz Holmenas salas Kopenhāgenas centrā – tieši iepretī Dānijas karaļpāra ziemas mītnes vietai Amalienborgai. Operu ar sauszemi savieno ozolkoka tilts, kas izgatavots no 19.gadsimtā stādītiem ozoliem, kas bija paredzēti dāņu nacionālās flotes vajadzībām. Ēkā ir sešas skatuves. No tām gan tikai lielākā ar apmēram 1500 sēdvietām ir atvēlēta koncertiem, pārējās paredzētas mūziķu mēģinājumiem un treniņiem pirms uzstāšanās. Galvenās skatuves aizmugurē gan ir vēl viena neliela zāle, kas īpaši domāta eksperimentālām teātra izrādēm. Visas operas nama vairāk kā 1000 telpas izvietotas 14 stāvos, no kuriem pieci atrodas zem zemes.
Ēku no ārpuses klāj kaļķakmens, bet centrālā foajē grīda ir no Sicīlijas marmora.
Operas zāles sienas un balkonu apdare ir no kļavas koka. Sākotnēji tika pretenciozi iecerēts, ka šī apdare būs gluži tāda pati kā vijolēm. Taču tas izrādījās pārāk dārgs prieks un tika izvēlēta ļoti precīza šī efekta imitācija. Balkonu virsmas dizains veidots ar īpaša raksta perforāciju, kas uzlabojot gan skaņas kvalitāti, gan nodrošinot papildus dekorativitāti ar balkonu virsmā iestrādātajiem LED gaismekļiem. Tāpat klāts arī Dānijas karalienes personīgais balkons, kas atrodas pie pašas skatuves zāles kreisajā pusē. Šāda Viņas Majestātes sēdekļa atrašanās vieta izvēlēta, atsakoties no daudz ierastākās godpilnās sēdvietas zāles centrā, jo Dānijas Karalienei tīkot vērot mākslinieku gatavošanos aizkulisēs pirms iznāciena uz skatuves. Zāles griestus klāj 105 tūkstoši zelta lapiņu ar gandrīz 24 karātu dārgmetāla saturu. “Gandrīz” tīrs zelts tika izmantots ne jau taupības nolūkos, bet gan tāpēc, ka 100% zelta lapiņas neturējās pietiekami stipri pie griestu apšuvuma. Grīdu klāj ozolkoks.
DĀVINĀTĀJS – KUĢNIECĪBAS MAGNĀTS
Operas nama pretenciozais izskats, kurš tiek dēvēts arī par vulgāru un par lielummāniju liecinošu, lielākoties ir tās dāvinātāja vēlme. Dāņu valstij iespaidīgo kultūras būvi pasniedza viens no zemes bagātākajiem (Forbes viņu nosaukuši kā otro bagātāko, bet dāņu BerlingskeNyhedsmagasin kā pašu bagātāko) pilsoņiem Arnolds Majersks Makkinnijs Mēlers ar A.P. Mēlera un Čestīnas Makkinnijas Mēleres fonda starpniecību. 1913. gadā dzimušais Majersks Makkinnijs Mēlers ir Moller-Maersk Group mantinieks un dāņu kuģniecības nozares magnāts, kurš kļuva par milzīgā uzņēmuma partneri jau tālajā 1940.gadā. 20. gadsimta 70. gados viņš bija pirmais IBM padomes loceklis, kurš nav amerikānis. Lai arī kopš 2003. gada Mēlers ir oficiāli atstājis Moller-Maersk Groupvadības grožus, viņš joprojām aktīvi piedalās nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un interesi par uzņēmumu nav zaudējis. Mēlers ir viens no valstī respektētākajiem Dānijas uzņēmējiem, kuru daudzi apbrīno un pat dievina.
Dānijas Nacionālās operas ēka nebūt nav vienīgā vērienīgā Mēlera dāvana sabiedrībai. Viņš ir Kopenhāgenai dāvinājis parku starp ostu un Amalienborgas pili, atbalstījis jaunas vidusskolas celtniecību Šlēsvigā Vācijā turienes dāņu minoritātei, baznīcas celtniecību dāņiem Flensburgā, arī Vācijā, Mēlera Tālākizglītības centra izveidi un būvniecību Čērčila koledžā Kembridžā un vēl, un vēl. Mēlers vienmēr ir devīgi finansiāli atbalstījis arī dāņu partijas, iegūstot savam biznesam izdevīgus politiskus lēmumus.
DOTS DEVĒJAM ATDODAS
Mēļo, ka Nacionālās operas nams valstij nav nācis gluži par velti. Saņemot tik vērienīgu dāvanu, pretī nācās dot iespaidīgas nodokļu atlaides ziedotājiem, kas principā nozīmēja operas nama daļēju atpirkšanu. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc daļa politiķu un sabiedrības jau sākumā bija pret Mēlera labās sirds izrādīšanu savai valstij, taču parlaments un valdība nobalsoja par zaļās gaismas došanu vērienīgās dāvanas saņemšanai. Nama un tajā mītošo kultūras iestāžu uzturēšanu sedz Dānijas valsts, daļēji izdevumus dalot ar Kopenhāgenas pilsētu.
Iespējams, ka dāņu valstij nācās arī citādi pateikties mecenātam Mēleram. 2000. gada 15.decembrī, četrus mēnešus pēc paziņojuma par dāvanu valstij, Mēlers tika iecelts bruņinieku kārtā un kļuva par Dāņu Ziloņu ordeņa kavalieri un saņēma tiesības uz uzrunu “Viņa Ekselence”. Mēlers ir vienīgais dzīvais ordeņa bruņinieks, kurš nepieder karaliskajai ģimenei un nav valsts galva. Ordeņa vēsturē otrs šāds izņēmums bija fiziķis Nils Bors, kurš arī tika iecelts Ziloņu ordeņa bruņinieka kārtā. Mēleram šis tituls bija viena no kārotākajām lietām, kuru iegūt nenācās tik viegli. Lai arī dāņu uzņēmējam ir personiski tuvas attiecības ar Karalieni Margarētu II un pārējo karaļnamu, viņš uzstāja uz Nacionālās operas nama pašreizējo atrašanās vietu Holmenas salā, kuru bija iegādājies jau divus gadus pirms operas nama idejas, tādējādi jaunajai ēkai liekot vizuāli konkurēt ar karaļnama ziemas mītnes vietu Amalienborgu.
Visus sabiedrības pārmetumus Mēlers uzņem stoiskā mierā tikai atgaiņājoties, ka Nacionālās operas nams ir dāvana, nevis dāvanu karte, par kuru dāņi varētu iegādāties vienalga ko.
Mēlers pilnībā izmantoja savas dāvinātāja tiesības un noteica dāvanas izskatu un lielumu. Viņš ļoti aktīvi piedalījās Nacionālās operas nama tapšanā, pats interesējoties un pētot dažādas šādas kultūras iestādes īpatnības un uzspiežot savu viedokli pārējiem procesā iesaistītajiem. Viņa attieksmi pret dāvanas saņēmējiem – dāņu sabiedrību, nosodīja prese un viņu kritizēja par sabiedrības pārstāvju izslēgšanu no operas nama tapšanas procesa.
Četrus mēnešus pēc paziņojuma par dāvanu valstij, Mēlers tika iecelts bruņinieku kārtā.
OPERAS NAMA ARHITEKTS
Nosodījumu izpelnījās arī Mēlera vienpersoniskā jaunā operas nama arhitekta izvēle bez demokrātiskā sabiedrībā ierastā publiskā konkursa. Gods projektēt vērienīgo būvi krita citam dāņu sabiedrības grandam arhitektam Henningam Larsenam un viņa vārdā nosauktajam birojam. 1925. gadā dzimušais Hennings Larsens pēc strādāšanas pie dāņu visu laiku slavenākajiem arhitektiem Ārnes Jākobsena un Sidnejas operas autora Jorna Utcona 1959. gadā nodibināja savu biroju. Projekts, kas dāņu birojam nodrošināja pasaules slavu, ir Ārlietu ministrijas ēka Rijadā Saūda Arābijā 1984.gadā. Pašlaik Henning Larsen Architects ir viens no dāņu lielākajiem arhitektu birojiem, kurš šobrīd strādā gan pie Der Spiegel biroja ēkas Hamburgā, gan pie mūzikas un konferenču centra Lancarotes salā, gan arī turpina darbu Tuvajos Austrumos – šoreiz pie Karaļa Abdula Finanšu rajona projekta Saūda Arābijā.
KĀ OPERAS NAMS PĀRTAPA “PONTIAKA” DEKORATĪVAJĀ REŽĢĪ
Dānijas Nacionālās operas nams nebija pirmais Henninga Larsena un Arnolda Mēlera sadarbības projekts. Taču šoreiz divu grandu sadarbība vainagojās ar lielu personību cienīgu konfliktu. Sākotnēji arhitekts, lai arī nebūdams mierā ar mecenāta lielo iejaukšanos projekta tapšanas un realizācijas gaitā, par kopdarbu izteicās visnotaļ diplomātiski. Tagad par šo klusēšanu saņemdams vislielāko sabiedrības nopēlumu. Larsenam tiek pārmesta sākotnējā samierināšanās un piekrišana Mēlera iegribām, bet pēc krietna laika sprīža, kad opera jau atklāta, arhitekta nākšana klajā ar pārmetumiem.
Larsens pat publicēja grāmatu ar nosaukumu “Tev būtu jāsaka paldies!”, kurā atklāja, kā kuģniecības magnāts sagrauj viņa arhitektonisko ieceri un pieprasa virkni neiespējamu izmaiņu.
Mēlers operas nama būvniecību nevēlējās vilkt garumā un būvlaukumā darbi sākās jau tad, kad projektēšana vēl nebija pabeigta. Taču lielākais strīds starp mecenātu un arhitektu izcēlās par operas nama galvenās fasādes veidolu. Larsens to bija iecerējis pilnībā stiklotu, no kuras pavērtos skaisti skati uz pilsētu un otrādi – pilsētnieki varētu redzēt operas namā notiekošo. Taču Mēleram šķita, ka stikls ir materiāls, kurš ar laiku kļūst nevis pievilcīgāks, bet gan arvien neglītāks. Viņš vēloties operas veidolu, kas būs skaists arī pēc daudziem gadu desmitiem. Tā nu Mēlers panāca, ka nama galvenās fasādes stiklojumu no ārpuses sedz metāla konstrukciju režģis, kurš vizuālās līdzības dēļ nu tiek dēvēts par 1955. gada Pontiaka dekoratīvo režģi.
Hennings Larsens ir viens no retajiem dāņu sabiedrībā augsti vērtētajiem cilvēkiem, kas uzdrošinājies skaļi apstrīdēt miljardieri Mēleru.
Strīdu karstumā viņš norādījis pat uz tādiem sīkumiem, ka Mēlers gan Tālākizglītības centrā Kembridžā, gan arī operas namā licis izvēlēties savam augumam atbilstošus tualetes podus, kas citiem lietotājiem esot pavisam neērti. Mēlers esot noteicis, ka neviens no operas logiem nav atverams un noraidījis īpašas platformas izbūvi operas priekšā, lai ēka būtu pieejama ar laivām braucošajiem, baidoties, ka no laivas ūdenī varētu iekrist toreiz ratiņkrēslā sēdošā, bet nu jau mirusī magnāta sieva. Vissmagākais apvainojums, kuru visgrūtāk apstrīdēt, ir arhitekta apgalvojums, ka Mēleram operas nama dāvināšana nebija augstsirdības izrādīšana, bet gan veids kā tikt pie bruņinieka titula un iekļūt Ziloņu ordeņa biedru vidū. Te nu bija! Izrādās, ka dāvinātam zirgam mutē tomēr skatās.
Nosodījumu izpelnījās arī Mēlera vienpersoniskā jaunā operas nama arhitekta izvēle bez demokrātiskā sabiedrībā ierastā publiskā konkursa. Gods projektēt vērienīgo būvi krita citam dāņu sabiedrības grandam arhitektam Henningam Larsenam un viņa vārdā nosauktajam birojam. 1925. gadā dzimušais Hennings Larsens pēc strādāšanas pie dāņu visu laiku slavenākajiem arhitektiem Ārnes Jākobsena un Sidnejas operas autora Jorna Utcona 1959. gadā nodibināja savu biroju, kurš pasūtījumus guva un joprojām gūst, galvenokārt piedaloties vērienīgu projektu konkursos. Projekts, kas dāņu birojam nodrošināja pasaules slavu, ir Ārlietu ministrijas ēka Rijadā Saūda Arābijā 1984.gadā. Pašlaik Henning Larsen Architectsir viens no dāņu lielākajiem arhitektu birojiem, kurš šobrīd strādā gan pie Der Spiegelbiroja ēkas Hamburgā, gan pie mūzikas un konferenču centra Lancarotes salā, gan arī turpina darbu Tuvajos Austrumos – šoreiz pie Karaļa Abdula Finanšu rajona projekta Saūda Arābijā.
