Tajā rītā man bija bail. Vēderā viss griezās, un man bija slikti. Es nekur negribēju braukt. Mamma mani mierināja, teikdama, ka mēs noteikti atgriezīsimies. Protams, ka es viņai uzticējos. Nē, nē, nekas tāds jau nebija noticis. Īstenībā tas, kas notika, bija pat ļoti jauki. Tikai lidojums mani biedēja. Nu vismaz līdz tam brīdim, kamēr bijām pacēlušies augstu gaisā un varēju saskatīt mākoņus zem sevis. Es domāju, ka mēs nokritīsim. Tagad man tas šķiet smieklīgi. Kad mamma pateica, ka dosimies meiteņu braucienā, es biju pārsteigta. Kaut kas nebijis! Tikai es un mamma! Ar lidmašīnu! Uz Stokholmu! Kartē apskatījos, ka diez ko tālu jau tas nav. Tikai jūra pa vidu.

Galu galā braucām trijatā. Lidmašīnā mums piebiedrojās airBaltic lācītis (tā es viņu nosaucu), ko man iedeva stjuarte. Viņš, tāpat kā es, lidoja pirmo reizi, un ar viņu kopā man bija drošāk. Oho-ho! Izrādījās, ka lidot ir tik patīkami! Kad lidmašīna pacēlās gaisā, vēderā kņudināja. Es palūdzu sviestmaizi un kolu. Mēs bijām augstāk par putniem.

Vēl neesmu pateikusi, ka man ir septiņi gadi. Un mēs ar mammu katru vakaru lasām grāmatas. Par Pepiju, Karlsonu, Madikenu. Viņu visu dēļ esam šeit, Stokholmā, kur ir tik karsts un neviens nerunā latviešu valodā.

Ju-ni-bac-ken. Puķēs un zaļumos slīgstošs namiņš. Nekad nebiju redzējusi tik daudz bērnu ratiņu vienkopus. Vai tad šis ir bērnudārzs? Dārzā kāds sēdēja. Man nekad nav patikuši cilvēku pieminekļi, no tiem man bail. Bet šis izskatījās tik lādzīgs – rokās atvērta grāmata. Tā esot pati Astrīda Lindgrēne, rakstniece. Atvērām namiņa durvis, un man pārsteigumā aizrāvās elpa. Iesēdāmies vilcieniņā, kurš aizveda pasaku ceļojumā. Te viņi bija manā acu priekšā – visi, par kuriem vakaros ar mammu bijām lasījušas: pāri Stokholmas jumtiem laižas Karlsons, Brālītis viņu vēro pa logu; Madikena slēpo pa aizsalušo upīti; Emīls uzvilcis māsiņu karoga mastā. Vilcieniņš brauca, pasaku tēli ņirbēja gar acīm, un abas ar mammu centāmies viņus visus nosaukt vārdā. Tas nebija viegli, jo viņu bija tik daudz! Nangijālas ziedošās ābeles; Jonatans kopā ar brāli uz zirgiem šķērso nedrošu koka tiltiņu. Man palika bailīgi. Es zināju, ka tur mīt briesmonis Katla, dzirdēju tā rēcienus, aiz pagrieziena iedzalkstījās sarkanas acis. No augšas uz mums nolūkojās milzu zirneklis! Nē, manās grāmatās tāda nebija! Saķēru lācīti un iespiedu galvu mammas klēpī. Mana vienīgā doma – ātrāk tikt prom no šī vilciena. Mana sirds dauzījās kā negudra. Mamma paņēma mani pie rokas. Ceļojums bija beidzies, un nu bija jādodas prom.

Taču ieraudzīju to, kā dēļ paliku – Pepijas zirgu! Manā priekšā stāvēja īsts Pepijas zirgs – lielāks par mani, mīļām acīm, kuplām krēpēm un asti. Tas nekas, ka no koka. Tad ieraudzīju Pepijas māju „Vistas kāja”, taču Pepijas nebija mājās. Uz soliņa bija atstāta suka. Es uzreiz sapratu, ka tā domāta zirgam. Mamma mani uzcēla tam mugurā, un es ņēmos to pucēt. Sukāju krēpes, spodrināju sānus, glāstīju kaklu. Nokāpu lejā un ķemmēju zirgam asti, pinu bizītes. Tajā brīdī tas bija mans zirgs. Domās ar to devos tālos klejojumos, aizmirstot, kur atrodos. Kāds mazs zēns piebikstīja un kaut ko svešā valodā teica. Sapratu, ka arī viņš grib sukāt zirgam asti. Lai! Man nebija žēl. Es devos apskatīt apkārtesošos brīnumus, zinādama, ka zirgs mani vēro.

Kā tas ir – būt par Īkstīti? Ap mani grozījās milzu peles un aļņi, melleņu mētras sniedzās pāri galvai. Ogas lielākas par galvu. Ierāpos skalu grozā. Biju mellene. Aiz krūmiem ieraudzīju mazo stirnēnu Bembiju. Uzrāpos tam mugurā, pieglaudu galvu. Būt pasakā – lēkāt kopā ar vardēm, vasarā uzvilkt slēpes un slēpot cauri piesnigušam mežam, izložņāt alas un mazus namiņus, likt piparkūku puzles. Laiku pa laikam aizskriet apraudzīt manu zirdziņu. Ēst Karlsona kotletītes un Pepijas pankūkas, skatoties, kā ūdenī peld laivas un laiviņas, lepni slīd milzīgie, baltie prāmji. Un neviens nesaka – nekāp tur, neaiztiec to, uzmanies, nokritīsi!

Paceļ rokas – kurš ir braucis ar metro? Es esmu. Tumšs, gaišs, tumšs, gaišs. Tāpat kā cilvēki te – arī tie ir gan tumši, gan gaiši. Mājās es neko tādu neredzēju. Mēs klejojām pa pilsētu, ēdām saldējumu, braucām ar kuģīti, barojām pīles – tādas jokainas, melnas ar sarkaniem knābjiem. Bet cepumi tām garšo tāpat kā mūsējām pīlēm. Saules nogurdinātas, iegriezāmies ēnainā ieliņā. Pie kāda skatloga manas kājas apstājās. Bērnu veikaliņš pilns ar visādām mantiņām! Man visas būtu noderējušas – mazās tasītes un sakņu rīvīte „bārbijām”, lāde ar īstiem dārgumiem, gultiņas un skapīši, spēles un spēlītes, lelles un lāči, bumbas. Kā vispār var būt tik daudz mantiņu? Mamma jau atkal mani neklausīja, neļāva visu pirkt. Taču mutes ermoņikas izdīcu. Gāju pa pilsētu un pūtu no visas sirds. Man ir instruments, es tagad spēlēju! Apsēdāmies pieminekļu pakājē, un es spēlēju. Netālu trīs brīnumskaistas meitenes muzicēja – allelūjā, allelūjā… Kā no Šreka multenes. Un es spēlēju līdzi.

Mamma vaicāja, kas man visvairāk patika Stokholmā? Pepijas zirgs, protams! Un Henriks un Alise – bērni no tās mājas, kur dzīvojām, un mūsu kopīgie gājieni uz bērnu laukumu un baseinu. (Laimīgie! Viņi katru dienu var peldēt…) Jā, un tad vēl pērkona negaiss, kurš mūs pārsteidza pa ceļam uz staciju, rotaļlietu veikaliņš, picas ēšana, suns logā, runāšana angļu valodā, mans lācītis. Un tas, ka mēs bijām ar mammu divas vien. Lielā pilsētā. Skaistā un mīļā.

Daiga Bindere un Frančeska from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.