Dzintaru koncertzāle, pohjola un mūža draudzība

Ziemeļu valodu bums

Norden sākās ar kādu akciju Dzintaru koncertzālē. „1995.gada 10.jūnijā tiks organizēts savdabīgs pasākums teltīs Uz ziemeļiem, kurā paredzēts noskaidrot Latvijas un Ziemeļvalstu vēsturiskās, reliģiskās un kultūras tradīcijas, kā arī pārrunāt Latvijas politiskās norises,” jau 1995.gada 27.aprīlī ziņoja aģentūra BNS. „Pasākuma organizators ir Ziemeļvalstu informācijas birojs, kurš uz šo norisi aicinājis arī Latvijas un Ziemeļvalstu politiķus, ierēdņus un žurnālistus.” Kopš astoņdesmito gadu beigām, kad krita dzelzs priekškars, simtiem Latvijas jauniešu bija izmantojuši iespēju mācīties Skandināvijā populārajās tautas augstskolās. Atgriezušies ar norvēģu, dāņu, zviedru, somu valodas zināšanām. Ziemeļvalstu biroja organizētie valodu kursi bija pārpildīti, uz tiem reģistrējās līdz 100 cilvēkiem dienā. Darbojās Latvijas draudzības biedrības ar katru no ziemeļu kaimiņiem, pat ar Fēru salām. 

1994. gadā tika izdota brošura “Uz Ziemeļiem”. Uz brošūras vāka pozē Rīgas igauņu skolas skolēni. Brošūrā variet iepazīties ko par Ziemeļvalstu sadarbību un Ziemeļvalstu valodu prasmēm domā Līga Baškere, Māris Gavars, Ieva Grāvīte, Ints Siliņš, Sanda Deisone, Hella Milbreta Holma, Kristīne Briede, Igors Klapenkovs, Ingrīda Peldekse, Viktors Makarovs, Elita Cakule, Andris Morkāns, Andris Razāns, Ance Antenišķe, Dagnija Dilāne un Signe Neilande.

Biroja vadītājam Rihardam Bērugam bija doma, ka vajadzētu apzināt, cik daudz cilvēku Latvijā runā ziemeļvalstu valodās,” pasākuma Uz ziemeļiem ideju raksturo tā dalībniece Inga Puriņa. Mācījusies tautas augstskolā Norvēģijā, viņa joprojām strādā Ziemeļu Ministru Padomes (ZMP) birojā Latvijā. Viņas ilggadīgā kolēģe Ginta Tropa deviņdesmito gadu vidū Kultūras akadēmijā studēja starpkultūru sakarus ar Norvēģiju. „Mums bija norvēģu valodas skolotāja, kura bija izdomājusi, ka studentiem vajag praktizēt savas norvēģu valodas zināšanas – jāiet intervēt Latvijā dzīvojošus norvēģus. Man iekrita Rihards Bērugs,” atceras Ginta. „Biju nobijusies kā diegs, nezināju, kāda ir mana norvēģu valoda, vai sapratīšu, ko viņš atbildēs.”

Pēc intervijas Rihards piedāvājis: vasarā būs ar skandināvu valodām saistīts pasākums, vai negribi piedalīties kādā no darba grupām? Uz ziemeļiem pasākumā Ginta satika negaidīti daudz cilvēkus, kam bija līdzīgas intereses: arī no Dānijas tautas augstskolas atgriezušos Inesi Voiku un Artu Savdonu, kurai ir līdzīga pieredze, un kura tobrīd vēl dzīvoja starp Latviju un Norvēģiju, bet tagad organizē ar šo valsti saistītus projektus poligrāfijas uzņēmumā Dardedze hologrāfija.

Gaidīja 5000 cilvēkus

„Uz Ziemeļiem ir bezprecedenta haotisks maratonpasākums,” ar smaidu uz lūpām nu jau vēsturiskos dokumentus lasa Inese Voika. „Latvijas jaunieši darbosies vairākās teltīs, lai diskutētu un izteiktos par dažādām tēmām, piemēram, vides aizsardzību, tūrismu, toleranci, aizspriedumiem un rasismu, seksu un kopdzīvi, izglītību un darbu, līdztiesību, kultūru un identitāti, Latviju un Ziemeļvalstīm, invaliditāti, veselīgu dzīvesveidu, bērnu politiku, satiksmes drošību, enerģijas taupīšanu, korupciju un mafiju, masu mēdijiem, valodu atšķirību un līdzībām starp skandināvu, islandiešu, somu, somu, līvu un latviešu valodu…”
„1995.gadā taču Latvijā nebija nekādas izpratnes, kas ir līdztiesība!” iesaucas ZMP kultūras padomniece Ginta Tropa. „Ziemeļvalstis un mēs bijām divas pilnīgi atšķirīgas pasaules.”
„Veselīgs dzīvesveids, veco ļaužu politika – kas tas tāds?” viņai piebalso Inga Puriņa.
„Tas bija ļoti pareizs solis – izvēlēties jauniešus par ziemeļu domāšanas ruporu,” saka Arta Savdona. „Rihards Bērugs virzīja gan formālo pusi, gan lika milzīgu akcentu uz nevalstisko, neformālo pusi, kas savā ziņā iemieso ziemeļu demokrātiju. Uz to, kā sabiedrībai vajadzētu „vārīties”.

"Uz Ziemeļiem" programma

Formāli jau mēs sākām apzināties, kas ir cilvēktiesības, bet svarīgākais bija pārkāpt pašiem sev pāri.” 3000 – 5000 cilvēku – tādas bija aplēses par tālaika ziemeļvalstu valodu zinātāju skaitu Latvijā – Dzintaru koncertzāli nepiepildīja, tomēr apmeklētāju skaits bija lēšams vairākos simtos. Tos, kas nevarēja uzrādīt biroja izsūtītos ielūgumus, pie ieejas kontrolēja īpaša „valodu policija”, lūgdama kaut ko pateikt skandināvu mēlē. Uz skatuves todien tika izrādīta Kalles Bjoršmarka zviedru un latviešu valodā iestudētā izrāde Voiceks, kurā galveno lomu spēlēja vēlākais Nacionālā teātra premjers Ivars Stonins, kurš tagad dzīvo Amerikā. Pasākuma darba grupu vadītāji, kuri uz apspriedēm Basteja bulvāra birojā bija nākuši jau vairākus mēnešus pirms lielā notikuma, vakarā pie skaņu ierīces, kas dienā bija darbojusies kā brīvais mikrofons, savilka „bilanci”. Neviens vairs neatceras, kam, uzrādot spožākās zināšanas anketā par Ziemeļvalstīm, izdevās vinnēt divas aviobiļetes ceļojumam uz šo reģionu. Lieki teikt, tolaik šādam laimestam bija pavisam cita vērtība nekā tagad. Pasākums ilga no divpadsmitiem dienā līdz pat pusnaktij.

Jauno līderu klubs

„Rihards Bērugs nekad neatstāja kaut ko nepabeigtu, kā tas bieži gadās radošiem cilvēkiem. Viņš redzēja „cilvēkresursus” un ieguvumus prata definēt, lai izmantotu par atspēriena punktu tālākajam,” saka Arta Savdona, kura arī ir bijusi ZMP biroja darbiniece. Drīz pēc Dzintaru pasākuma Rihards aicinājis kopā tā dalībniekus, iniciēdams Skandināvijā populārā Ziemeļvalstu sadraudzības klubiņa Norden dibināšanu Latvijā.

Atbrīvotības un vienotības gaisotni, kāda valdīja domubiedru klubiņā, tā dalībnieki jokojot apzīmēja ar vārdu pohjola (somu valodā – ”ziemeļi”). „Mēs bijām pohjolisti – man tā patīk šis apzīmējums!” iesaucas Arta Savdona. „Tagad tas skaitītos ļoti radoši, ārpus rāmjiem, bet man tas bija „stāsta par Dāniju” turpinājums,” uzsver Inese Voika. „Tur tika uzskatīts, ja viss ir rāmjos, tad sabiedrība neattīstās. Es visu laiku esmu dzīvojusi pēc dāņu uzstādījumiem.”

Saeimas vēlēšanas skolā

Pēc veiksmīgā Dzintaru koncertzāles pasākuma Noden klubiņam bija iedvesma citām, mazākai auditorijai paredzētām akcijām. Tā dalībnieki mācījās rakstīt projektus, piesaistīt Ziemeļvalstu finansējumu.
1996.gada 28. – 30. jūnijā Cēsīs Norden ar Ziemeļu Kultūras fonda atbalstu rīkoja Forum Balticum. Latvieši, lietuvieši un igauņi atbraukušos skandināvu jauniešus iepazīstināja ar trim Baltijas valstīm, diskutēja par jaunu cilvēku iespējām ietekmēt sabiedrību, par feminismu, par situāciju Baltijā un Ziemeļvalstīs, tuvojoties gadsimta mijai.
Trīs dienas1997. gada vasarā Rīgā, Mazirbē un Slīterē tika veltītas Zilajai govij: sarunām par mazajām etniskajām grupām Ziemeļeiropā. Norden jauniešu klubiņa aicināti, ieradās vieslektori no Fēru un Ālandu salām, Īslandes un Sāmu zemes, Karēlijas un Grenlandes, arī Latvijas lībiešu kopienas.

Talkošana Daugavgrīvas cietoksnī, pirms 6.Saeimas vēlēšanām Rīgas skolās rīkota aptauja, par kādiem politiskajiem spēkiem balsotu skolnieki, ja viņiem būtu tiesības vēlēt –, Norden bijušās dalībnieces uzskaita notikumus.
„Ļoti svarīgs aspekts – pilsoniskās sabiedrības apziņa, ka mēs kaut ko varam, mums interesē rīkoties,” definē Inga Puriņa. „Kurā brīdī tas pazuda?” viņa domīgi jautā. „Pieaugām, sākās darba gaitas, citiem – arī ģimene,” atbild Arta Savdona.
Norden klubiņā iesākto tā dalībnieki tomēr ir turpinājuši arī profesionālajā un privātajā dzīvē: bijuši aktīvi, radoši, atvērti jaunām idejām. Un nav zaudējuši interesi par Ziemeļvalstīm
.