Norvēģijas ziemeļos ieraudzītā ziemeļblāzma Ēriku tik ļoti savaldzināja, ka viņš tai sekoja pa pēdām Sāmu zemē, Islandē un Grenlandē. Iecerētais skaņdarbs izvērtās lielā multimediālā simfonijā "Ziemeļu gaisma". Kopš pirmās iepazīšanās ar ziemeļblāzmu, Ēriks katru gadu brauc ceļojumā uz Ziemeļvalstīm, jo auroras dotā enerģija nepieciešama iedvesmai turpmākajiem darbiem. Ziemeļvalstu un Baltijas valstu kopīgā mobilitātes programma "Kultūra" ir viens no instrumentiem, kas komponistam palīdzēja sasniegt iecerēto mērķi.
"Cik naksniņas pret ziemeli, redzēj’ kāvus karojam," latviešu tautasdziesmas vārdus Ērika Ešenvalda skaņdarbā "Ziemeļu gaisma" dzied visos kontinentos, no Dienvidāfrikas līdz Jaunzēlandei, no Čīles līdz Ķīnai. Komponists ir ziemeļblāzmas savaldzināts uz mūžu. Jau desmit gadus viņš katru gadu cenšas aizbraukt uz Norvēģijas pilsētu Trumsi, kur pirmo reizi dzīvē redzēja aurora borealis. Redzētais skaistums deva iedvesmu multimediālai simfonijai "Ziemeļu gaisma".
Sākās viss gandrīz nejauši. Kāds nīderlandiešu producents noklausījies Ešenvalda kora skaņdarbu "Viltus saules" un mudināja viņu uzrakstīt vēl kādu kora dziesmu par atmosfēras parādībām. "Viltus mēneši, varavīksne? Prātoju, kas tas varētu būt? Izvēlējos ziemeļblāzmu, jo to nekad nebiju redzējis, bet ļoti vēlējos ieraudzīt," grandiozā skaņdarba izcelsmi skaidro komponists.
Pirmais brauciens uz Trumsi Norvēģijas ziemeļos bija neveiksmīgs. Pilsētas parkos ziemeļblāzmu neizdevās ieraudzīt, lai gan novērojumu stacijas ziņoja par spēcīgu ģeomagnētisko vētru. Pēc pāris mēnešiem aizbraucis vēlreiz un — veiksmīgi. "Izpētīju, ka vērot ziemeļblāzmu jābrauc prom no pilsētas. Braucu iekšā kontinentā, nogriezos kādā lauku celiņā, kur apkārt neviena nebija. Apkārt tikai pilnīgs klusums un tumsa," Ešenvalds detaļās atceras pirmo tikšanos ar ziemeļblāzmu pirms desmit gadiem. "Ieraugu kaut ko neredzētu — balti aizkari krīt. Un tā apakšējā līnija tā kā rakstās, tā kā skrien. Tikai 15 minūtes, bet es sapratu — tas ir kaut kas skaists!" Ešenvalds saka, ka viņam tādējādi bijusi privāta audience pie ziemeļblāzmas. Klusums, nedaudz sniega, gaisa temperatūra -2°, un vienīgais gaismas avots — aurora.
"Noķēru sajūtu. Tajā brīdī neskan ne mi, ne fa, ne do diēzs. Nekas neskan. Tu jūti ziemeļblāzmas tempu, ambiento atmosfēru. Noķer sajūtu, un tā sāk darīt savu darbu zemapziņā, miegā," Ešenvalds apraksta iedvesmas brīdi. "Šie jaunie impulsi krājas un krājas, un tad vienā brīdī ir savākta informācija un vīzija skaidra. Tad jau no tā iespaidu trauka var smelt un smelt. Kad sāku komponēt, man fiziski ir jābūt mājās, jābūt pie klavierēm."
Bija skaidrs, ka ar desmit minūšu skaņdarbu ziemeļblāzmai nepietiks — jāraksta multimediāls darbs, kur mūzika saslēdzas ar folkloru un kultūrvēsturi. Šim darbam komponists ķērās klāt ar lielu vērienu un sparu. Pirmajiem braucieniem atbalstu piešķīra Ziemeļvalstu Ministru padomes mobilitātes programmas "Kultūra" " ietvaros. To gan Ešenvalds dabūjis tikai ar trešo pieteikumu: "Vienreiz atsaka, otrreiz atsaka. Nevaru saprast, kāpēc? Ko es rakstu nepareizi? Man taču visi nosacījumi atbilst." Neatlaidība atmaksājās, jo trešajā reizē naudu piešķīra un milzīgais izpētes darbs varēja sākties.
Sākumā gan gāja kā pa celmiem. Profesori dažādās universitātēs uz vēstulēm neatbildēja. Atsaucīga bija Trumses Universitāte Norvēģijā un tās vadošie ziemeļblāzmas pētnieki Asgeirs Breke un Ūla Grafs. Soli pa solim Ešenvalds meklēja folkloras zinātājus, kuri būtu ar mieru uzvilkt tautastērpu un kameras priekšā nodziedāt tautasdziesmu vai izstāstīt kādu ticējumu vai teiku par ziemeļblāzmu.
"Realitāte ir tāda, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ļoti kopj savu unikālo folkloras mantojumu. Mums joprojām ir dzīva šī mutvārdu tradīcija. Mums ir ļaudis, kas spēj nodziedāt. Man bija sajūta, ka es kā tāds polārpētnieks esmu par vēlu ieradies Ziemeļvalstu ciematos un mazpilsētās," Ešenvalds atceras arī sarūgtinājuma mirkļus savā ekspedīcijā. Kāda kundzīte Grenlandē dziedājusi dziesmu par ziemeļblāzmu inuītu valodā: ""Ziemeļblāzma, ziemeļblāzma", bet meldiņš — "Zvaniņš skan"!..."
Ēriks ātri sapratis, ka stāstnieku meklēšanai svarīgi ir personiskie kontakti un ka visatsaucīgākie ir vienkāršie cilvēki. Folkloristes Zanes Šmites padoms aizveda pie kādu sāmu folklorista, savukārt projektā iesaistītā norvēģu fotogrāfa Hjetila Skūgli sieva Irēne kādas sarunas laikā pavisam nejauši atklāja, ka viņai mājās ir tautastērps un ir zināma arī teika par ziemeļblāzmu.
Četru gadu laikā pēc ekspedīcijām uz Lapzemi, Islandi, Grenlandi un Aļasku tapa darbs "Ziemeļu gaisma", kas pirmo reizi izskanēja 2015. gadā Valsts akadēmiskā kora "Latvija" skanējumā. Savukārt koru skaņdarbs "Ziemeļu gaisma" ir viens no populārākajiem Ešenvalda darbiem, kurā skan rindas no latviešu tautasdziesmas. Īpaši aizkustinoši ir tas, ka koru diriģenti un solisti raksta komponistam un lūdz palīdzēt pēc iespējas precīzāk nodziedāt latviski tekstu "cik naksniņas pret ziemeli, redzēj’ kāvus karojam". Centīgajiem dziedātājiem Ešenvalds nosūta saiti uz kora "Latvija" vai kora "Kamēr" izpildīto versiju. "Tas izraisa tādu patriotisku prieku. Es pat dažreiz brīnos, jo ir tādi kori, kas iemācījušies dziedāt bez akcenta."
Ziemeļblāzmas simfonija uzlikusi augstu māksliniecisko latiņu pašam komponistam. Gribētos radīt jaunu multimediālu darbu, taču tam jābūt tikpat labam: "Gribas pieskarties ūdeņiem, okeāna straumēm, kas maina virzienus, un tām zemēm, kas pakārtotas šīm straumēm, tam visam ir folkloras stāsti. Gribētos komponēt arī par vējiem."
Ešenvalds iesaka Trumsi kā labu galamērķi ziemeļblāzmas vērošanai. Pirmkārt, tas nav tālu, un Trumsi no Rīgas var sasniegt piecu stundu laikā. Otrkārt, tur nekad nav milzīgs sals, līdz ar to ziemeļblāzmas vērošana ir patīkama nodarbe, nevis sūrs piedzīvojums -30° salā, kā tas varētu būt, piemēram, Somijas vidienē.
Viņš pats tur pēdējo reizi bijis 2020. gada martā, paspējis tieši pirms robežu slēgšanas pandēmijas dēļ. "Norvēģi ļoti rūpējas un ir pretimnākoši, lai nekādi tehniski šķēršļi neliegtu radošiem cilvēkiem tur braukt un iedvesmoties. Un ziemeļblāzmas šovs ir par velti." Savukārt no cita rakursa ziemeļblāzmu var vērot lidmašīnā uz Ameriku. Ešenvalds vienmēr sēž pie loga ziemeļu pusē, teju gandrīz katru reizi novērodams auroru no augšas.
