Protams, mana „feministiskā” pieredze veidojās pēckara latviskā padomjlaiku ģimenē, ko varētu nosacīti dēvēt par patriarhāli orientētu (vīrietis kā galvenais iztikas pelnītājs, sievietes sfēra – mājsaimniecība un bērni). Tolaik tā bija norma, un citi modeļi bija liels izņēmums. Tomēr sieviete tika visādi respektēta, godāta un baudīja vīra atbalstu viņa vaļasbrīžos no darbiem brīvajā laikā. Skaidrs, ka es šeit neaplūkoju patoloģiskus gadījumus, piemēram, kad vīrs ir dzērājs un sievas iekaustītājs vai uz dīvāna snaudošs slaists un sievas izkomandētājs, utt. Patriarhālisms manā lokā bija tāds ļoti demokrātisks un liberāls.

Savukārt visa oficiālā padomju ideoloģija konsekventi pauda sociālistu uzskatus par sieviešu vienlīdzību, kā arī to iesaisti sabiedriskajā darbā un dzīvē. Tas tika pasniegts kā sociāla prioritāte, pat pretnostatījumā ģimeniskumam. Jāpiezīmē, ka šāda ideoloģiska konsekvence ar laiku noveda arī pie sociālām problēmām. Izveidojās sabiedriski aktīvu sieviešu tips, kas bija rosīgas sabiedriskajā telpā, bet dziļi nelaimīgas ģimenes dzīvē. Viņas bija bezbērnu vientuļnieces jeb pilnīgas lūzeres – sajūta, ko vēl vairāk padziļināja lielāka sieviešu izglītotība iepretī mazāk skolotiem vīriem. Visām to mācīto nepietika, un nereti dāmai ar augstskolas izglītību nācās samierināties ar kādu šoferi, kurš labākajā gadījumā bija knapi beidzis vidusskolu vai kādu tehnikumu. Mīlas kaislei izgaistot, atklājās intelektuāla nesaderība, un laulības saira.

Vēlāk, pēc padomju sistēmas sabrukuma, šī „sindroma” dēļ izveidojās pat neparasta pretruna ar rietumu pasaulē valdošo feminisma meinstrīmu. Tur, protams, feministiskās vienlīdzības un sabiedriskās aktivitātes idejas aizvien pieņēmās spēkā, turpretī bijušajā padomju zonā sievietēm un sabiedrībai kopumā pret tām attīstījās zināma „alerģija”. Šeit šīs „progresīvās” idejas sāka uzlūkot kā no „sarkano komuņaku” puses ar varu uzspiestu destruktīvu būšanu, kā rezultātā sievietes it kā bija atstājušas novārtā ģimeni un bērnu audzināšanu. Atmodas gados izskanēja viedokļi par „komunistiskā” feminisma prettautisko būtību, kas apdraud latviešu tautas eksistenci jeb demogrāfiju. Skaidrs, ka mūsējo sieviešu saskarē ar rietumniecēm šādas domas un pozīcijas ātri vien atklājās, izraisot neizpratni, izbrīnu un konfliktus.

Mana kinderštūbe šajā jomā bija visai konservatīva un buržuāziska – sievieti uzlūkot kā „vājo dzimumu”, kuram nemitīgi pienākas „stipro” vīriešu atbalsts, mācīja arī skolā un pionieru organizācijā. Jaunie cilvēki tika dresēti ar pieklājības normu mācībām un galantās uzvedības etiķetes grāmatām. Daudziem tur slēpās arī kaut kāda protesta forma – ar sakāpinātu pieklājību distancēties no tolaik vēl izplatītās „proletkultiskās burlacības” un pretstatīt aristokrātiskuma pozu boļševistiskai vaļībai un ļubracībai. Kopumā šāds „protests” bija visai saskanīgs ar padomju birokrātiskā isteblišmenta maskēto buržuāziskumu.

BĀBAS UN DŽUDES

Jāatzīstas, ka pamatskolas gados lielākā puiku daļa pārdzīvoja „mačisma” krīzi, kas bija saistīta ar fiziskās veiklības kultu, smēķēšanu, pirmajiem alkohola testiem utt. Meitenes šajā vidē tika dēvētas tikai un vienīgi par „bābām”, ar kurām neviens sevi cienošs „vecis” (kaut tikai 10 – 14 gadu jauns) neielaižas nekādos kontaktos. Taču līdz ar pirmajām erekcijām un pollūcijām šāda nostādne krasi mainījās, un „bābas” strauji pārtapa pornogrāfiski-ģinekoloģisku interesi rosinošās „fidās” un „džudēs”. Un tas viss pārklāts ar saldeni naivu romantisma mērci…

Rietumi padomju propagandas bildē tika zīmēti kā traka sieviešu apspiešanas, diskriminācijas un nevienlīdzības pasaule, kurā izmisīgi cīnās kaut kādas feministes, bet galvenokārt jau komunisti – uz tiem vienīgā cerība, kuru iedvesmo saulainais padomju paraugs. Taču propagandai neviens pārāk neuzticējās – Rietumi, neraugoties uz visu, saglabāja savu rozā auru, un feminisms likās tāla un nedaudz dīvaina eksotika. Īsti nevarēja saprast, ko viņas tur raujas uz to padomisko ideju pusi? Mums tas viss jau ir, bet nemaz tik labi neizskatās… Padomija vienmēr centās ietērpties sarkanā feminisma togā. Varas ešelonos pienācās būt noteiktam sieviešu skaitam, lai gan politbirojā un varas augšgalā visnotaļ dominēja senili veči. Sievietēm pilnīgi liegta bija arī militārā sfēra, jo, rau, „vājajam” dzimumam tur neesot nekas meklējams. Jūras spēkos bija izplatīts viedoklis, ka sieviete uz karakuģa ir nelaimes vēstnesis. Liels brīnums padomijā bija atklāsme par sieviešu līdzdalību ASV un Izraēlas armijās.

BOĻŠEVIKU KOMISĀRIENE

Mana pirmā saskarsme ar reālu feminismu iegadījās tikai pērnā gadsimta 70.gados. Es, jaunais mākslinieks un augstskolu beidzis speciālists, sajutos kā īstens britu džentlmeniskuma tradīciju iemiesojums. (Lieki teikt, cik tālu šīs ilūzijas bija no patiesības, bet tas jau ir cits stāsts…) Un te Rīgas ielās parādās kāds mans čoms Ansis, Rietumu latvietis, kopā ar savu itāļu brūtīti. Mazā meiča, sauksim viņu par Rozāliju, bija tērpusies īsā ādas frencī – kā Krievijas pilsoņkara boļševiku komisāriene. Pilnam komplektam trūka tikai pistole pie sāniem. Un uzvedās viņa atbilstoši ietērpam – kareivīgi, bravūrīgi, skaļi un visai „kreisi”. Tēlu pastiprināja regulāri izsmēķētas mahorkas (vai arī marihuānas) krutkas. Sākumā vēl nesapratu, ka esmu saskāries ar „revolūcijas” elpu, un savās attiecībās ar Rozāliju mēģināju izspēlēt britu džentlmeņa korektumu un politesi – padot un pieturēt mēteli, atvērt durvis, palaist pa priekšu; izkāpjot no tramvaja, piedāvāt roku… Neticamā kārtā katru reizi norāvos „pa ragiem” – Rozālija vētraini protestēja: vai es domājot, ka viņa pati nevarot uzvilkt mēteli, atvērt durvis vai izkāpt no tramvaja? Vai es uzskatot viņu par vārgu un debilu muļķi vai mazu bērnu? Sajutos kā no manis tik respektētajiem Rietumiem tālu atpalicis nejēga – provinciāls un buržujiskās manierēs iestidzis „pāķis”. Manu 25 gados uzbūvēto „mačo” pasaulīti galīgi sagrāva Rozālijas ekstrēmākā atklāsme – lai ierādītu večiem īsto vietu un uzturētu vienlīdzības statusu, viņa esot sterilizējusies. Tā sakot, ja jūs nevarat dzemdēt, tad arī es netaisos mocīties un nekādus bērnus jums te nedzemdēšu… Man pat žoklis atkrita vaļā – vo, tas gan ir kruti!

GABRIELA ATSTĀJ PARKĀ SAVU HANSĪTI

Punktu uz „i” manā feminisma skološanā uzlika kāda no Vācijas ieradusies meiča Gabriela kopā ar savu „boifrendu” Hansi, kurš gan izskatījās tik nožēlojams un paverdzināts kā tāds dresēts sunīts, ko pavadā staipa sadomazohistiska sieviete domina. Hansim tika pavēlēts gaidīt parkā, iekams viņa ar mani kafejnīcā apspriedīšot izklaides programmu. Viņš gan vēl paguva pamest uz mani līdzcietību un izpratni lūdzošu skatienu… Kafejnīcā Alegro pie apaļā galdiņa mani jau pašā kafijošanas ievadā apmulsināja paģērošs un visai neloģisks jautājums: vai es tiešām varot garantēt labu laiku rītdienas braucienā uz Rundāli? Ja būs lietus, man par to būšot jānes atbildība. Es gan pazemīgi, taču jau ar pieaugošu „cemmi” no šāda pienākuma strikti atteicos. Tad viņa uz Rundāli nebraukšot, bet palikšot ar Hansi drošībā, tepat Rīgā. Jutu, ka attiecības strauji apledo. Taisījos jau, kā citkārt allaž ierasts, samaksāt pāris rubļus par kopīgi izdzertajām kafijām un apēstajām kūciņām, kad manu ieceri aprāva gražīga Gabrielas balss: vai tik es nedomājot, ka viņa pati par sevi nevarot samaksāt tāpēc vien, ka esot sieviete? Vai varbūt es vēlos viņu šādi rosināt uz seksuālu izmantošanu? Tobrīd „sasalums” jau bija pārņēmis arī mugurkaulu… Knapi atkrustījies no ļaunajiem, pazemojošajiem, pret nabaga sievieti vērstajiem nodomiem, atvadījos no sava rubļa. Tomēr pārakmeņojies paliku sēžam pie galdiņa, viešot Gabrielā neizpratni, kāpēc es netaisos viņai tūdaļ sekot. Teicu, ka man še vēl pusizdzerta kafijas tase jāmalko, ko jaunā feministe uztvēra kā nepieņemamu izaicinājumu, un aizvainoti aizgorīja savu mazo dibentiņu uz parku pie nīkstošā Hansīša. Nevarētu gan teikt, ka šī sirreālistiskā epizode vairoja manu patiku pret feminismu. Un padomju cilvēka naivā un monolītā ticība Rietumu pareizībai un intelektuālajam pārākumam guva aizvien jaunas plaisas. Bet tikām skopuma velniņš manā galvā jau līksmi čukstēja – nu, vecīt, tu tagad būsi moderns un īsteni rietumniecisks puisis un turpmāk dāmām ar izmaksāšanu vairs neuzplīsies. Padomā, kāds ietaupījums – visi izdevumi uz pusi mazāki!

Šādi noēvelēts, jau baudīju sevī jaunas kvalitātes – tagad biju laikmetīgās Rietumu manierēs iemanījies vīrs. Tie vecie buržuju tikumi un patriarhālie aizspriedumi jāmet pie malas un jākļūst par īsteni „kreisu” un atbrīvotu! (Kas attiecās uz „revolucionāro kreisumu”, tolaik nācās sevi visai liekuļoti lauzt, jo Londonas dendijs ar katliņu galvā man joprojām bija daudz tuvāks.)

MASKAVAS NATAŠA

Ar atjaunotu apgaismota Rietumu cilvēka apziņu pēc dažiem mēnešiem devos kādā braucienā uz „mūsu Dzimtenes galvaspilsētu” Maskavu. Patīkami baudīt pārākuma sajūtu, ierodoties pie kādiem tur atpalicējiem, tumsoņām un nejēgām. Pēc dienas darīšanām uzmeklēju savu vecu paziņu, krievu skaistuli Natašu. Viņai mugurā bija kaut kāds šaneļossasmaržināts polārlapsu kažoks, sarkani lakotos nagus grezni papildināja zelta gredzeni, augstpapēžu kurpju elegance turpinājās melno zīda zeķu vīlēs, kas zuda kaut kur vilinošo kāju slaidumā… Apziņā uzplaiksnīja dažādos modes žurnālos redzētu elegantu Parīzes dāmu tēli. Manējais savukārt veidojās kaut kā pretēji (Londonas dendiju biju atstājis mājās) – tāds vaļīgs, rokas kabatās sabāzis džeks a la Gariks Sukačovs, kuru neapgrūtina nekādi konvencionāli pieņēmumi. Gara acīm sevī saskatīju teju pašu Majakovski, kurš mēģina savaldzināt dekadento Ļiļu Briku.

Natašeņka kādu brīdi pamīņājās pie mākslinieku restorānīša spoguļkristālotajām durvīm, un, nesagaidījusi no manis nekādu iniciatīvu, stūma tās vaļā pati. Arī pie garderobes uz pusplikajiem pleciem nolaistais kažoks palika vīrieša roku veltīgās gaidās, jo es jau biju aizņemts ar savējā mēteļa veiklu stumšanu uz garderobista pusi. Pie galdiņa sēžot, man radās aizdomas, ka manas demonstratīvi „vesterniskās” pārvērtības netiek novērtētas, jo ieliet vīnu viņas glāzē nebūt netaisījos – ja gribēs, pati taču ielies cik tīk… Par feminismu ar Natašu nebija nekādas jēgas pat runāt, jo klajš seksisms brēca no visas viņas būtības. Viņa bija staigājošs seksuāls izaicinājums itin bizantiskā izpildījumā. 19.gadsimtā par šo sievieti varētu teikt, ka šīs dāmas domās ir vienīgi poručiks Rževskis. Tomēr biju nolēmis cieši turēties pie mūsu, Rietumu, principiem – lai jau viņi, tie krievi, māžojas. Kas nu viņa par muižnieci? Izcelsme gluži proletāriska: māte no laukiem nākusi, tēvs – vecs boļševiks un tagad liels priekšnieks kādā ministrijā.

Laiks ritēja ātri, un nelielais mielasts ar Natašu tuvojās finālam. Liku galdā savu pēdējo trumpi: „Natašiņ, sirsniņ (teicu – dušečka), nevēlos tevi kā sievieti pazemot, tāpēc darīsim kā pie mums Rietumos tagad pieņemts – maksāsim katrs atsevišķi.” Labi, ka viņai tobrīd mutē nebija kāds kumoss vai vīna malks, jo meiča noteikti no pārsteiguma aizrītos. Katrā ziņā viņa, koši nosarkusi, beidzot visai nicīgi paskatījās uz mani kā uz kādu mežoni, kas tikko no koka nokāpis. Manas pēdējās akcijas viņas acīs pikēja kā krītoša lidmašīna. Skaidri sapratu, ka nu ir notikusi gluži nacionāla izgāšanās. Viņai nu esmu nevis „rietumu mačo” vai „kreisais intelektuālis”, bet tikai latviešu provinces pāķis un sprukstiņš, kurš dižajā metropolē nemāk pat pieklājīgi uzvesties. Nataša bikli izdvesa, ka viņai nauda līdzi nemaz neesot, jo domājusi, ka es uzaicinot. Jutu, ka aiz manis stāv visa latviešu tauta, kuras gods tomēr tagad nu ir jāglābj, neraugoties uz progresīvajām feminisma nostādnēm. Un, teikdams ņičevospravimsja”,piesviedu vēl dažus rubļu desmitus savai naudas kaudzītei klāt. Tā arī bija pēdēja reize, kad es dzīvē redzēju daiļo maskavieti Natašu.

Mans Russian connections tika nožēlojami upurēts uz Rietumu feminisma altāra. Traģiski apjautu, ka arī pats esmu izrādījies par upura graudu starp divu kultūru dzirnakmeņiem. Atceļā, lidmašīnā sēžot, sirdīgi pie sevis pukojos – redz kā, biedram Staļinam laikam būs bijusi taisnība. Akla zemošanās (ņizkopoklonstvo) Rietumu priekšā ne pie kā laba nenoveda arī šoreiz. Sāku daudz kritiskāk vērtēt feminisma ekstrēmās izpausmes. Īstus „šausmu stāstus” šajā sakarībā vēlāk vēstīja Amerikā pabijušie līdzgaitnieki. Pasarg Dies’, ja dāmu klātbūtnē tur stāstīsi kādu politnekorektu joku, piemēram, par blondīnēm. Feministes šajā ziņā humora izjūtu nepazīstot. Nevainīgs uzaicinājums uz pusdienām vai kompliments dažviet varot tikt uztverts kā seksuāla uzmākšanās, kas var novest līdz tiesu darbiem un pat līdz restēm. Kādai no Austrumeiropas iebraukušai imigrantei jaunajā darba vietā, ja gribot tur palikt, feministes likušas nomainīt „seksiskos” minisvārkus un augstpapēžu kurpes pret maisveidīga stila sportisku uniseksa tērpu. Un nekādas krāsošanās vai parfīmu, jo „mēs te neesam, lai izpatiktu vīriešiem”! Tas dzenot daudzus amerikāņu (un citus Rietumu) vīrus Austrumeiropas sieviešu meklējumos, jo tās vēl ir brīvas no feminisma idejām un daudz atraisītākas un pievilcīgākas. Katrā ziņā, kāda cita mana Maskavas paziņa vēlāk vēstīja, ka krievu skaistule Natašeņka jau Gorbija perestroikas laikā šādi ieprecējusies Amerikā un tagad laimīgi dzīvojot Floridā kopā ar kādu komersantu Filipu.

KĀ TIKA SAGRAUTS IDEĀLAIS VĪRIETIS

Beidzamo sirdi plosošo stāstu par feminisma dēmoniem guvu no sava Zviedrijas drauga Pēra. Lai nerastos šaubas par viņu kā etalonvērtīgu vīru, ir jāpaskaidro, ka runa ir par divmetrīgu, blondu, slaidu, sportisku zviedru ar skaistām gaiši zilām acīm. Pērs ir lieliski izglītots, darbojies diplomātiskajā dienestā un naftas biznesā, kur ticis pie lielas turības. Bijis arī aktieris kādā teātrī, un visbeidzot studējis medicīnu un kļuvis par bērnu ārstu kādā lielā Stokholmas klīnikā. Izcili inteliģents, sociāli un materiāli labi situēts. Nedzer, nesmēķē, labsirdīgs, godīgs un uzticams – vārdu sakot, ikvienas sievietes sapņu princis, pēc kāda uz šīs planētas droši ilgojas desmitiem, ja ne simtiem miljons dāmu. Pirms gadiem divpadsmit viņš izvēlējās tikai vienu no viņām – atbilstošu norvēģu daiļavu Sibillu. Mīlas skurbumā un medus mēnesī Pērs vēl nekādu vērību nepievērsa tam faktam, ka Sibilla ir karojoša feministe. „Un tā, Jāni, bija manas dzīves lielākā kļūda,” tagad sūkstās raižu sagrauztais Pērs.

Iesākumā Sibillas vēlmi seksa laikā vienmēr atrasties tikai un vienīgi dominējošā jātnieces pozā viņš uztvēra tikai kā savdabīgu joku vai rakstura īpatnību. Bet tam, kā izrādījās, bija ideoloģisks pamatojums, jo visas citas pozas sievieti pazemojot un tālab nav pieņemamas. Taču tie bija tikai ziediņi. Jau pašā iesākumā jaunajam pediatram, kurš lielu dienas daļu pavadīja savā ārsta praksē, nācās uzņemties papildu rūpes arī par pilnīgi visu mājsaimniecību: pārtikas sagāde un ēdiena gatavošana, trauku un veļas mazgāšana un gludināšana, dzīvokļa ikdienas tīrīšana, dēlēna Mihaela kopšana un pilnīga aprūpe jau kopš zīdaiņa vecuma, utt. Pēdējais gan viņam joprojām sagādā vislielāko prieku un dzīves jēgu – Mihaels esot viņa lielais hobijs, bez kura joprojām nevar iztikt ne mirkli.

Savukārt sievas Sibillas dienas ritēja bezrūpīgā savvaļā. Savu totālo līdzdalības trūkumu ģimenes dzīvē viņa motivēja ar nepieciešamību rūpēties par sevis garīgu pilnveidošanu, jo arī sievietei esot jābūt izcilai personībai. Šeit daudz laika aizņēma dalība dažādos feministiskos pulciņos. Bieži uz mājām nākušas neskaitāmas Sibillas draudzenes un domubiedres. Sibilla viņām bija kā tāds garīgais vadonis, un katra kārtējā kafijošanās izvērtās par līdz vēlai naktij ieilgušu politisku mītiņu feminisma garā.

Vadzis lūzis vienā no kārtējiem draudzeņu mājas saietiem. Pērs gatavojis visām dāmām pusdienas, kurām sekoja kafijas galds ar saldumiem. Pa to laiku viņš virtuvē mazgājis traukus un caur atvērtajām durvīm klausījies kārtējo sievas izvērsto sprediķi par tēmu – māsas, kas vēl mums ir darāms, lai sekmīgāk cīnītos ar vīriešu virskundzību?

Kad pēdējais šķīvis tika novietots trauku žāvētājā, Pērs nosusināja rokas, klusām apģērbās, atvēra ārdurvis un aizgāja. Uz visiem laikiem. Šķiršanās tiesa vēlāk mazo Mihaelu piesprieda audzināšanā Pēram, atvēlot noteiktus laikus tikšanās reizēm ar māti Sibillu. Viņa gan vēl joprojām esot neizpratnē par bijušā vīra rīcību, uzskatot to par kārtējo apliecinājumu visu vīriešu principiālai cūcībai.

Saglabājot simpātijas pret feminisma kustības saprātīgo un racionālo flangu, es tomēr vairāk sliecos uz latvju dainu gudrību, kur skaidri vēstīts, ka „i ne sunītim spert, i ne zariņu lauzt” tev nebūs… Tās arī atklāj: kā gan vīrietim var būt labi, ja slikti ir sievietei? Viņi katrs ir daļa no Cilvēka – abi vienoti esības kopībā.