Feminisms: nevis „pret vīriešiem”, bet „par sievietēm”

Feminisma pirmais vilnis bija saistīts ar sieviešu līdzvērtīgām iespējām darboties publiskajā telpā un ir pazīstams kā liberālais feminisms (19.gs. un 20.gs. sākums Rietumeiropā). Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft) savā slavenajā rakstā „Sieviešu tiesību aizstāvībai” 1792.gadā uzsver, ka nav neviena pamatota iemesla, lai sievietēm liegtu politiskās tiesības.

Ja pirms 100 gadiem skandēja „Balsstiesības sievietēm!”, tad šobrīd – „Balso par sievieti!”

Liberālā feminisma virziens sākotnēji pieprasīja sievietēm tādas pašas tiesības uz izglītību, darba tirgu, dalību vēlēšanās un balsošanu kā vīriešiem. Liberālais feminisms uzskata, ka, mainot attieksmi un ierastos stereotipus, var uzlabot sieviešu situāciju. Liberālais feminisms dzima no apgaismības laikmeta liberālajām idejām un pēc būtības pieprasīja arī uz sievieti raudzīties kā cilvēku, nevis kā uz radījumu, kas atrodas starp zvēru un cilvēku. Ilgāku laiku cilvēka norma bija vīrietis. Ap vīrieti un viņa vajadzībām tradicionāli veidojās tiesiskā aizsardzības sistēma. Sieviete starptautiski cilvēka statusu ieguva tikai 1945.gadā, kad pirmoreiz tika pieņemta ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kas sievieti uzskatāmi iekļāva cilvēka definīcijā.

Mūsdienu liberālā feminisma prasības ir sieviete kā pilntiesīgs indivīds, pilsone. Ja pirms 100 gadiem skandēja „Balsstiesības sievietēm!”, tad šobrīd – „Balso par sievieti!”

Pastāv prasība, lai sievietes būtu pārstāvētas politiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā, lai viņas piedalītos darba tirgū un saņemtu līdzvērtīgu algu par tādas pašas vērtības darbu. Eiropas Savienības dibināšanas līgumā norma par vienādu atalgojumu sievietēm un vīriešiem, veicot tādas pašas vērtības darbu, jau bija iekļauta, tomēr nevienā no valstīm tā pilnībā vēl joprojām nav ieviesta dzīvē.

Sākotnēji liberālais feminisms nekoncentrējās uz mazāk aizsargātām sieviešu grupām un zemākiem sociāliem slāņiem. Marksisms, skaidrojot vēsturisko attīstību no ražošanas un darba līdzekļu apraksta, parāda arī sieviešu pakārtoto situāciju, ieliekot viņas bērnu radītāju un vīru apkalpotāju lomā, kas savukārt tām liedz pieeju ekonomiskajiem resursiem. No marksisma ir izaudzis arī sociālā feminisma virziens, kas pieprasa ekonomiskās sistēmas maiņu. Sociālais feminisms uzskatāmi saista sieviešu iespējas publiskajā telpā ar piederību kādai konkrētai sociālai šķirai. Ja, runājot par atbalstu sievietēm, kas veido profesionālo karjeru, modernais liberālais feminisms galvenokārt min bērnu aprūpes iespējas, tad sociālais feminisms runā par dubultu slodzi – darbs un mājas – un nepietiekamu atalgojumu, kas skar, piemēram, veikalu pārdevējas un apkopējas. No marksisma ir izaudzis arī sociālā feminisma virziens, kas pieprasa ekonomiskās sistēmas maiņu.

RADIKĀLAIS FEMINISMS

Radikālais feminisms iezīmē feminisma otro uzviļņošanos. Tas pieprasīja sievietei noteikšanu pār savu ķermeni, seksualitāti un reproduktīvajiem jautājumiem – tēmām, kas tradicionāli uzskatītas par privātu lietu un kur politikai it kā nebūtu jāiejaucas. Keita Mileta (Kate Millette) grāmatā „Dzimuma politika”, kas izdota 1970.gadā, ievieš jēdzienu „patriarhāts”, parādot varas attiecības starp dzimumiem visās dzīves jomās un to, kā sievietes tiek sagatavotas savai pakārtotajai lomai. Šulamita Fairstona (Shulamith Firestone) 1970.gadā skaidro patriarhātu savā darbā „Dzimuma dialektika” – fakts, ka sievietes ir atbildīgas par pēcnācēju iznēsāšanu un dzemdēšanu, padara viņas fiziski vājākas un atkarīgas no vīriešiem, kas arī nosaka viņu pakārtoto lomu.

Piemēram, sieviešu piekaušana un izvarošana daudzās valstīs, ilgu laiku arī Latvijā, skaitījās „ģimenes konflikts”, uz ko policija bieži vienkārši nereaģēja. Joprojām pat atsevišķās Eiropas valstīs, kā Polijā un Īrijā, sievietēm nav teikšanas pār savu ķermeni, jo tāda izvēle kā aborts netiek pieļauta.

Radikālais feminisma virziens dzima pagājušā gadsimta 60. gados ASV, Eiropā un Austrālijā. Tas iebilda pret to, ka vīrieši dominē pār sievietēm ģimenes ietvaros, ka viņas ir seksuāli apspiestas un viņu seksualitāte tiek kontrolēta arī ārpus ģimenes – prostitūcijā, pornogrāfijā un citās sieviešu un meiteņu seksuālās ekspluatācijas formās. Radikālā feminisma virziena pārstāvju sauklis bija „Arī personiskais un privātais ir politika”. Šīs idejas guva panākumus – tika izstrādāti likumi, kas vēršas pret vardarbību ģimenē un sieviešu seksuālo izmantošanu prostitūcijā un pornogrāfijā. Radikālā feminisma virziena pārstāvju sauklis bija „Arī personiskais un privātais ir politika”

Latvijā ir izdevies jautājumu par vardarbību pret sievieti padarīt sabiedrībā atpazīstamu, taču kopdzīvē sievietes joprojām ir tiesisiski neaizsargātas – kaut arī saskaņā ar veselības institūciju sniegto informāciju katra trešā sieviete cieš no vardarbības ģimenē. Patlaban vardarbība ģimenē nav pat tiesiski definēta, nemaz nerunājot par vardarbību pret sievieti un tiesisko aizsardzību nereģistrētās attiecībās.

Tāpat radikālais feminisms uzsver, ka viedoklis par sievietes zemāku vērtību sabiedrībā un tās apkalpotājas un vīriešu aprūpētājas lomu tiek ieaudzināts no mazotnes.

SOCIĀLAIS RADIKĀLAIS FEMINISMS

Viens no jaunākajiem feminisma virzieniem ir sociālais radikālais feminisms. Agrīns sociālā radikālā feminisma skaidrojums atrodams Heidijas Hartmanes (Heidi Hartman) 1981.gadā publicētajā darbā „Nelaimīgā laulība starp feminismu un marksismu”, kur viņa mēģina savienot kapitālismu un patriarhātu, kas viens otru stiprina, taču var nonākt arī savstarpējā konfliktā.

Sociālais radikālais feminisms atzīst, ka varas hierarhija starp dzimumiem ir vērojama gan politikā, gan ekonomikā, gan ģimenē. Sieviešu darbs allaž ir ticis novērtēts zemāk. Arī Latvijā tās nozares, kurās tradicionāli dominē sievietes, ir zemāk atalgotas.

Sociālais radikālais feminisms vēršas pret pieprasījumu pēc meiteņu un sieviešu seksuālajiem pakalpojumiem – piemēram, caur likuma normu, kas pastāv jau vairākās Skandināvijas valstīs, kur sodīts tiek seksuālo pakalpojumu pircējs. Tādējādi sievietēm tiek dota iespēja izkļūt no prostitūcijas valgiem un būt noteicējām pār savu ķermeni un seksualitāti.

VĪRIEŠI UN FEMINISMS

Vīriešu attiecības ar feminismu ir allaž bijušas aktuālas feministu diskusijās – vai iesaistīt vīriešus savā atbrīvošanās kustībā vai norobežoties no tiem!? Arī vīrieši cieš no patriarhālās sistēmas, kas ieliek viņus konkrētās lomās un neļauj personībai pilnībā izpausties. Pagājušā gadsimta 60.-70. gados veidojās vīriešu grupas, kas vēlējās mainīt tradicionālās vīriešu lomas. Skandināvijā tēva loma ģimenē un bērnu audzināšanā ir ļoti saistīta ar feminisma kustību. Tādas likumu normas kā obligātie bērnu kopšanas atvaļinājumi gan mātēm, gan tēviem „piespiež” arī tēvus uzņemties reālu atbildību par bērnu aprūpi un atbrīvo sieviešu laika resursus profesionālās karjeras turpināsanai un tādējādi arī ekonomiskās neatkarības veicināšanai. Vīrieši vairākās valstīs, tai skaitā pat mūsu kaimiņvalstī Lietuvā, organizējas, lai iestātos pret vīriešu vardarbību pret sievieti. Arī Latvijā jau vairāki jauni vīrieši aktīvi strādā, lai novērstu vardarbību pret sievieti – piemēram, darbojoties Resursu centrā sievietēm „Marta”.

Vīriešu pētnieks Maikls Kimmels (Michael Kimmel) skaidro vairākus šķēršļus, kas jāpārvar, lai vīriešus iesaistītu feminisma projektā:

1.Daudzi vīrieši neatpazīst sevi kā varas turētājus – bieži vien vīrieši paši jūtas bezpalīdzīgi. Lai arī vīrieši kā grupa dominē pār sievietēm, daudzi vīrieši ir pakārtoti citiem vīriešiem, un to nosaka veselības stāvoklis, vecums, etniskā piederība, kā arī sociālā šķira.

2.Nereti vīriešiem šķiet, ka, simpatizējot feminismam, tiek apdraudēta viņu heteroseksuālā vīrišķība.

3.Feminisms vienkārši neattiecas uz vīriešiem, jo galvenā loma tajā ir iedalīta sievietēm, un vīrieši tur sevi nesaredz.

Kimmels arī atzīst, ka labākais veids, kā vīrieši var atbalstīt feministiskus projektus, ir būt par tādu kā atbalsta patruļu, saredzot sieviešu atbrīvošanās kustībā vīrieša atbalstošo, taču ne galveno lomu. Ja vīrieši atbalstīs feministiskus projektus, tad viņu ieguvums būs bagātākas un laimīgākas attiecības ar sievietēm un bērniem.

Noslēdzot šo galveno feminisma virzienu apskatu, vēlos norādīt, ka to daudzveidība ir vērojama arī mūsu valstī. Latvijā ir vairākas sieviešu organizācijas, kuru darbība liecina par viena vai otra feminisma virziena GARU. Piemēram, biznesa sievietes bieži darbojas klasiskā liberālā feminisma garā, mudinot sievietes atklāt sevī spējas uzsākt un vadīt uzņēmumu. Līdzīgi varētu raksturot arī Labklājības ministrijas darbu, kas vairāk balstās uz stereotipu izskaušanu un ne tik daudz uz strukturālu šķēršļu novēršanu sieviešu situācijas uzlabošanai. Resursu centrs sievietēm „Marta”, kas reāli palīdz sievietēm grūtās dzīves situācijās, veic arī interešu aizstāvības darbu, mudinot politiķus veikt izmaiņas likumos, lai uzlabojumus izjustu katra Latvijas sieviete. Jau trešo gadu mēģinām panākt, lai tiktu apstiprināts ekspertu izstrādātais Dzimumu līdztiesības likuma projekts – proti, darbojamies, sociālā radikālā feminisma vadītas, pret vēsturiski iemantotām struktūrām, kas traucē sievietei iegūt varu pār savu ķermeni ģimenē, kā arī ekonomisko neatkarību un balsi politikā.

Latvijai, protams, ir, kurp tiekties. Feminisma kustības sasniegumi, kas labvēlīgi ietekmē sabiedrības izaugsmi, ir vērojami tepat līdzās. Visspēcīgāk feminisms ir ietekmējis mūsu kaimiņvalstis Skandināvijā – šobrīd līderes ir Zviedrija, Norvēģija un Īslande. Šīs valstis var lepoties ar likumiem, kas sabiedrībā palīdz veidot veselīgu skatījumu uz seksualitāti (pastāv seksuālo pakalpojumu sodīšanas norma), valsts atbalstu sieviešu krīžu centriem, kā arī sieviešu un vīriešu relatīvi līdzvērtīgu iesaisti bērnu audzināšanā. Kopumā tas pozitīvi ietekmē šo valstu sabiedrību – par to liecina kaut vai tas, ka Zviedrija nav pievilcīga cilvēku tirgotājiem un ka Skandināvijā kopumā ir noturīgi labākā dzimstība Eiropā.