Henriks Eliass Zēgners ir jaunās paaudzes literāts un pilsoniskais aktīvists. Ar ziemeļnieku mentalitāti pirmo reizi viņš sastapās, pusaudža vecumā viesodamies Helsinkos ar grupu, kas muzicēja pilsētas ielās. Viņš sajuta, ka te absolūti ikviens tiek pieņemts. 2020. gadā ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja atbalstu "Satori" izveidoja vasaras avīzi "Man riebjas skola". Tajā dažādi autori ar samērā provokatīvi runāja par izglītības jautājumiem. Ne visi saprata avīzes vēstījumu, taču tās raksti kļuva par gada lasītākajiem "Satori" portālā. Šogad ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja un vairāku vēstniecību atbalstu "Satori" top avīze par citu tematu — Latvijas LGBT kopienu un tās problēmām.
Henriks Eliass Zēgners ir dzejnieks un publicists, deviņdesmito gadu bērns, kurš jau vidusskolā sācis darboties žurnālistikā, un 24 gadu vecumā kļuva par interneta žurnāla "Satori" galveno redaktoru.
Satori" izdod biedrība "Ascendum", kuras mērķis ir vairot empātiju, iestāties par izglītotu sabiedrību un vienot cilvēkus un idejas. Henriks skaidro plašāk: "Viena no vērtībām, ko mēs cenšamies kultivēt sevī un citos, ir pilsoniskais aktīvisms. Šis vārdu salikums ir mazliet nobružāts, bet, manuprāt, tas nozīmē — dzīvot, domājot ne tikai par sevi, bet arī par apkārtējiem. Tas atspoguļojas gan ikdienā, gan, protams, arī politikā."
Daļēji šie "Satori" mērķi saistās arī ar Ziemeļvalstu vērtībām. "Vārdu kopa "Ziemeļvalstu vērtības" man primāri asociējas ar liberālu demokrātiju," prāto Henriks. "Patiesa demokrātija ir sarežgītāka nekā tas izklausās. Tas ir arī skatījums uz dzīvi un sabiedrību. Kaut kā šķiet, ka vēsturisku iemeslu dēļ Ziemeļvalstu cilvēki ir mazliet nobriedušāki savā attieksmē pret sabiedrību."
Pirmo reizi savā dzīvē Henriks ar ziemeļnieku mentalitāti sastapās, kad uzturējās Helsinkos kopā ar grupu, kas muzicēja pilsētas ielās. Toreiz pusaudzis Henriks palīdzēja mūziķiem tirgot diskus un organizēt sadzīvi. Somijā pirmo reizi dzīvē viņš sajuta — te absolūti ikviens tiek pieņemts un neviens ne par ko īpaši nebrīnās. "Jebkurš frīks ir tikpat līdzvērtīgs kā sirmais kungs uzvalkā ar portfeli rokās. Tāda kolektīva individuālās brīvības akceptēšana un pieņemšana. Bet vienlaikus, ja esi ekspresīvs tips, tu arī neskaties uz citiem no augšas."
Brīvības un pieņemšanas sajūta Henrikam vienmēr ir bijusi ļoti svarīga. "Es uzaugu Jelgavā, kur man ļoti, ļoti nepatika dzīvot," bērnības atmiņas Henrikam nav saldas. "Vēl dzīvodams tur, pievērsos subkultūrai. Tādējādi uzaugšana un pusaudzība, kas nekad nav viegla, man Jelgavā bija diezgan grūta. Ļoti nepatika, ka tur nekas nenotiek. Nepatika tas, kā cilvēki dzīvo un ka pilsētā ir tik maz iespēju."
Tāpēc, sākot ar 7. klasi, Henriks mācījās Rīgā un tur saprata, ka galvaspilsētā tomēr notiek arī kaut kas labs. Jau vidusskolā viņš sāka strādāt portālā Delfi, sākotnēji kā sociālo mediju redaktors, vēlāk kultūras ziņu nodaļā. 2013. gadā Henrika dzejas krājums "Elementi" tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā". Kā mūzikas menedžeris aģentūrā "Every Little Thing" Henriks vairākus gadus pavadīja ceļojot un uzskata, ka ceļošana ir labākā pretinde pret aizspriedumiem. Šajā intensīvajā periodā viņa pusaudžu gadu vilkmi nokļūt tālāk no dzimtās vietas nomainīja, kā Henriks saka, iekšēja gravitācija, jo viņš sajuta sevī resursus mainīt lietas mājās.
Runājot par darbu "Satori", Henrikam pašam viens no tuvākajiem projektiem ir 2020. gada izdotā avīze "Man riebjas skola". Ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja atbalstu tapušais laikraksts ar provokatīvo nosaukumu tika izķerts dažās dienās. Toreizējā izglītības ministre gan avīzi nesaprata, bet lasītāji to novērtēja. — Piemēram, tajā publicētais Agneses Krivades raksts "Tavs prāts ir ļoti, ļoti noguris" kļuva par gada lasītāko rakstu portālā. Šogad ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja un vairāku vēstniecību atbalstu "Satori" top avīze par citu tematu — Latvijas LGBT kopienu un tās problēmām.
Var teikt, ka Henriks ar darbu "Satori" veido apkārtni tādu, kas kļūtu pieņemošāka un empātiskāka. Un viņš apzinās, ka to jādara soli pa solim, uzreiz neaptverot lielas cilvēku masas. Svarīgs ir arī viens lasījums, viena vakara pieredze. "Katrs mūsu rīkotais pasākums, kur cilvēki spēj sajusties brīvi, pieņemti un vērtīgi tieši tādi, kādi viņi ir, manuprāt, ir svarīgs notikums. Tā ir pareiza virzība uz to, kas ir Ziemeļvalstu dzīve manā izpratnē," stāsta Henriks, kā piemēru minot arī aizvadītajā vasarā "Satori" rīkotās apkaimju kultūras dienas ar nosaukumu "Kur jums te ir kultūra?". Ar šo iniciatīvu Henrika komanda vasarā apbraukāja četras Rīgas apkaimes: Čiekurkalnu, Dārziņus, Maskavas forštati un Anniņmuižas rajonu pie Imantas. "Domājām par kultūras pieejamību šajās vietās un aizvedām tur mazu kultūras programmiņu. Tā bija ekskursija, diskusija starp vietējiem aktīvistiem, Rīgas domes pārstāvjiem un kultūras producentiem un pēc tam koncerts," pasākumu norisi ieskicē Henriks. "Tie bija ļoti lokāli notikumi ar nelielu auditoriju — 50–70 cilvēku. Pēc pasākuma viņi palika ilgi pļāpāt ar kaimiņiem. Un tas jau ir vērtīgi."
"Satori" kā interneta žurnāls savās publikācijās cenšas vairot empātiju, un tas ne vienmēr notiek gludi. Laikmeta plaisas sabiedrībā jūtamas arī reakcijās uz "Satori" rakstiem un sarunām, taču Henriks to uztver kā vērtīgu mācību: "Tā ir kā "kontrastvielu pārbaude", kas izgaismo, ar ko mums vēl ir problēmas."