Inese Voika šobrīd ir parlamentāriete un Saeimas Prezidija locekle. Kā koalīcijas partijas deputāte viņa līdzdarbojas Ministru kabineta vīzijas īstenošanā, kas paredz attīstīt Rīgu par vienu no Ziemeļeiropas centriem un stiprināt Latvijas piederību Ziemeļeiropas reģionam. Demokrātijas pamatus viņa apguvusi deviņdesmito gadu sākumā Dānijā. 1992. gadā tolaik 22 gadus vecā Inese aizbrauca izglītoties Dānijas tautas augstskolā. Tautas augstskolas Ziemeļvalstīs tika radītas 19. gadsimta otrajā pusē, lai izglītība būtu pieejama ne vien aristokrātiem, bet arī zemniekiem, kuriem nepietika līdzekļu un laika mācībām augstskolās. Mūsdienās tautas augstskolas ir mācību iestādes, kas piedāvā mūžizglītības un sevis pilnveidošanas iespējas visdažādāko vecumu un tautību studentiem. Kopš dzelzs priekškara krišanas astoņdesmito gadu beigās tūkstošiem Latvijas jauniešu ir izmantojuši iespēju mācīties Ziemeļvalstu tautas augstskolās.
"Ziemā, nekurienē, uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas redzēju dāņu dzīvi tuvplānā." 1992. gadā tolaik 22 gadus vecā Inese aizbrauca izglītoties Dānijas tautskolā. Viņa smaidot atceras, ka savu pirmo demokrātijas mācībstundu guvusi kādā studentu sapulcē, kur 20 cilvēki apsprieduši, kā vislabāk risināt tādu problēmu kā netīras koplietošanas telpas. "Toreiz man likās, ka sarunās tērēto laiku būtu lietderīgāk izmantot tīrīšanā, taču ziemeļniekiem bija pieņemts citādi. Kamēr mūsu Augstākajā Padomē vēl runāja kā virtuvē, Dānijas virtuves sarunas bija parlamenta debašu līmenī."
Deviņdesmito gadu sākumā norisinājās nozīmīgas izmaiņas Eiropas valstu kopienā, un arī dāņi tolaik gatavojās balsošanai par Māstrihtas līgumu. Inese atceras, ka politiskās debates notikušas ne vien parlamentā, bet arī turpat skolā. "Tautas augstskolu studenti bija salīdzinoši konservatīvi un nacionālistiski noskaņoti," viņa dalās savos novērojumos. Norādot uz līdzībām un atšķirībām starp Dānijas un Latvijas politiskajām ainavām, Inese uzsver, ka parlaments dāņiem ir vēl sadrumstalotāks nekā pie mums, proti, tajā ir aptuveni 15 dažādas frakcijas. Dānijā valda mazākuma valdība, kuru veido visvairāk balsis ieguvusī partija, saņemot atbalstu no citiem politiskajiem spēkiem. Inese turpina skaidrot atšķirības: "Koalīcija netiek veidota, un pārējām partijām nedod ministru amatus. Tas ir iespējams tikai Ziemeļvalstīs, kur ir cits politiskās uzticēšanās līmenis".
"Toreiz mani Dānijā sasildīja uzticēšanās un miers. Es jutos pieņemta. Ziemeļvalstīs ne vienmēr ir dziļa viesmīlība, taču ir patīkami sajust viņu lepnumu, kas izriet no apziņas, ka esi savas zemes saimnieks," ziemeļnieku mentalitāti raksturo Inese. Pēc Dānijā pavadītās ziemas Inesei bijis skaidrs — jābrauc atpakaļ darboties Latvijā, kaut arī nokārtotais dāņu valodas eksāmens būtu ļāvis bez maksas studēt jebkurā Dānijas augstskolā. "Man nevienu brīdi nebija domas tur palikt vai turpināt mācības, jo bija tik daudz, ko darīt mājās! Man visu laiku nagi niezēja kaut ko mainīt, un man ir tiesības to darīt tur, no kurienes es nāku."
Jauniešu kluba "Norden" dibināšana Latvijā sākās ar kādu akciju Dzintaru koncertzālē. "1995. gada 10. jūnijā tiks organizēts savdabīgs pasākums teltīs "Uz ziemeļiem", kurā paredzēts noskaidrot Latvijas un Ziemeļvalstu vēsturiskās, reliģiskās un kultūras tradīcijas, kā arī pārrunāt Latvijas politiskās norises," tā 1995. gada 27. aprīlī ziņoja aģentūra BNS. "Pasākuma organizators ir Ziemeļvalstu Informācijas birojs, kurš uz šo norisi aicinājis arī Latvijas un Ziemeļvalstu politiķus, ierēdņus un žurnālistus."
""Uz ziemeļiem" ir bezprecedenta haotisks maratonpasākums," ar smaidu uz lūpām nu jau vēsturiskos dokumentus lasa Inese. "Latvijas jaunieši darbosies vairākās teltīs, lai diskutētu un izteiktos par dažādām tēmām, piemēram, vides aizsardzību, tūrismu, toleranci, aizspriedumiem un rasismu, seksu un kopdzīvi, izglītību un darbu, līdztiesību, kultūru un identitāti, Latviju un Ziemeļvalstīm, invaliditāti, veselīgu dzīvesveidu, bērnu politiku, satiksmes drošību, enerģijas taupīšanu, korupciju un mafiju, masu medijiem, atšķirībām un līdzībām starp skandināvu, islandiešu, somu, līvu un latviešu valodām…"
Pēc šī foruma tika izveidots "Norden" jauniešu klubs, kas bija absolūta demokrātijas skola un veidojās par jauno līderu kalvi. Vairākus gadus Inese aktīvi darbojās "Norden" klubā, rakstot un organizējot pasākumus sadarbībā ar Ziemeļvalstu Informācijas biroju un Dānijas Kultūras institūtu. Inese ar siltumu atceras sadarbību ar toreizējo Ziemeļvalstu Informācijas biroja direktoru Rikardu Berugu. Inese domā, ka arī Rikarda personība bija viens no elementiem, kas veidoja priekšstatu par ziemeļniekiem: "Viņš bija ļoti atvērts pret mums, mēs varējām savus plānus perināt viņa mājās pie lielā viesistabas galda. Tikai tagad saprotu, ka viņš taču nebija parasts diplomāts — būdams tikai nedaudz vecāks par mums un tikpat dulls." Inese ir atklāta: "Tā varēja notikt tikai deviņdesmitajos, kad visi bijām jauni un darījām visu, ko mākam un nemākam." Tas bija laiks, kad Inese pati jūtas pielikusi roku, lai tuvinātu dzelzs priekškara šķirtās sabiedrības.
Arī vēlāk, strādājot žurnālistikā, studējot ASV un pēcāk darbojoties pilsoniskajā sfērā ar pretkorupcijas jautājumiem, Inese apzinājās, ka Dānijā pavadītā ziema viņai bija pavērusi logu uz pasauli un devusi izpratni par demokrātijas pamatiem.
Kāpēc Ziemeļvalstīs ir zemākais korupcijas līmenis pasaulē? To nav vienkārši izskaidrot, taču Inese atsaucas uz zviedru politologa, Gēteborgas universitātes profesora Bū Rotšteina hipotēzi, ka pastāv cieša saistība starp korupcijas līmeni un sociālās uzticēšanās līmeni sabiedrībā. "Ir jābūt uzticībai, ka nodokļu iestādes un maksātnespējas administratori ir godīgi, ka valdība un valsts pārvaldes iestādes izlieto naudu lietderīgi un godīgi, mēģinot sniegt katram godīgu iespēju realizēt savu potenciālu, cerības un centienus. Tiesiskā valstī tiek ievērota cilvēka cieņa, un līdz ar to tajā ir laimīgāka un labklājīgāka sabiedrība."1
Inese Voika vairākus gadus kopā ar kolēģi Lolitu Čigāni strādāja pie politisko partiju finansēšanas likuma, kas ierobežotu partiju tēriņus. Saeima to pieņēma 2004. gadā. "Zviedriem tāda likuma nav, jo viņiem ar to nekad nav bijis problēmu." Līdzīgi ir ar lobēšanas jeb interešu pārstāvniecības likumu, pie kura Inese strādā patlaban.
Interesanti, ka jaunībā Inesi mulsinājusi Dānijā valdošā dzimumu līdztiesība. "Man likās, ka viņi nav džentlmeņi, jo viņus uzaudzinājušas 1968. gada protestējošās studentes," Inese smejas. Ar laiku viņa sapratusi, ka "vienlīdzība starp tēvu un māti ģimenē ir fundamentāla lieta. Tieši tāpēc dzimstības rādītāji Ziemeļvalstīs ir salīdzinoši augsti Eiropas mērogā". Un izrādās, ka Inese ar savu vīru (latvieti) arī apprecējusies, esot Dānijā — klusās kāzās, kuras laulātie jau ilgus gadus tā arī nav legalizējuši Latvijā.
1 "Korupcija un sociālā uzticēšanās: kāpēc zivs pūst no galvas", Social Research, 80.sējums, nr. 4, The New
School, 2013, 1009–1032 lpp. Izdevniecība: The Johns Hopkins University Press.