Viens no pirmajiem pazīstamākajiem veģetārisma aizstāvjiem bija filozofs un teologs Emanuels Svēdenborgs (Emanuel Swedenborg). Viņš jau 18.gadsimtā pauda uzskatu, ka gaļēšana ir cilvēka grēcīguma pazīme. Ēst dzīvnieka miesu var tikai tāds radījums, kurš ir izdzīts no paradīzes – pie šādas atziņas bija nonācis dīvainais zviedru mistiķis, kas gan viņam pašam nebūt netraucēja mieloties ar zivīm. Tā vai citādi, Zviedrijas veģetārisma pirmsākumi meklējami tieši reliģiskā pārliecībā.

NO RELIĢIJAS LĪDZ VESELĪBAI

Taču plašākās masās veģetārismu sāka sludināt 1859.gadā dzimušais rakstnieks un grāmatu izdevējs Jūhans Lindstrēms Saksons (Johan Lindström Saxon). Un tam jau nu ar reliģiju nebija nekāda sakara. Saksons bija savam laikam neierasti progresīvs un radikāls cilvēks: atturībnieks, tabakas pretinieks, antimilitārists un demokrātijas aizstāvis. Taču no kurienes gan viņa galvā radās idejas par veģetārismu? Te nu jāatkārto klasiskie vārdi – meklējiet sievieti! Reiz Saksona sieva saķēra kādu vēdera kaiti un ilgu laiku nevarēja izārstēties. Galu galā viņai palīdzēja īpaša diēta. Ārsts viņai ieteica atteikties no dzīvnieku valsts produktiem, un tas Saksona sievai tiešām palīdzēja. Šis fakts Saksonu pārliecināja, ka veģetārā pārtika ļauj cilvēkam būt veselīgam. Turklāt tā ir arī lēta un tāpēc pieejama vairumam cilvēku. Tādu atklāsmi nekādā gadījumā nedrīkst turēt kā sveci zem pūra, nolēma Saksons. Sacīts – darīts! Savervējis dažus sabiedrībā ietekmīgus cilvēkus, šis vīrs ķērās pie plašas kampaņas gan vārdos, gan arī rakstītā formā. Un 1903.gada 13.februārī tika nodibināta Zviedrijas Veģetāriešu biedrība. Šīs biedrības ietvaros sāka izdot īpašu žurnālu, dažādas informatīvas brošūras un grāmatas, tāpat tika rīkoti veģetārās pavārmākslas kursi. Visa pamatā vismaz sākotnēji bija ļoti praktisks skatījums uz veselīgu dzīvesveidu un sabiedrības labklājību. Īpaši veselīgās pārtikas veikali Zviedrijā ir populāri vēl šobaltdien, taču ne visi atminas, ka pirmos šāda tipa veikalus atvēra tieši Veģetāriešu biedrība. Tas pats sakāms arī par veģetārajiem restorāniem.

Pēc Saksona nāves 1935.gadā veģetārisma idejas aktīvi propagandēja rakstnieks un veselības ideologs Āre Vērlands (Aare Waerland). Taču tā vai citādi, par jautājuma ētisko pusi runāts tiek maz. Tāds aspekts parādās jau septiņdesmitajos gados, kad Zviedrijas sabiedrībā populāra kļuva doma par solidaritāti ar trešās pasaules valstīm. Daļa uzskatīja, ka veģetārisms palīdzēs mazāk izšķērdīgi lietot planētas resursus. Gaļas neēšana piedzīvoja uzplaukumu, ja salīdzina ar Otrā pasaules kara laiku, kad pārtikas trūkuma dēļ cilvēku izvēle bija ļoti ierobežota. Sandris, kurš veido blogu par dzīvnieku tiesībām (http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/), atzīst, ka tieši augstāks dzīves līmenis bieži kalpo par katalizatoru veģetārisma jautājumā. „Laikam ritot un pieaugot ekonomiskajam piedāvājumam un daudzveidībai, palielinās arī iespēja dzīvot neatkarīgāk no tradicionālā, klimatam stingri piesaistītā dzīvesveida,” uzskata Sandris. Tomēr sava ietekme ir arī tīri politiskiem aspektiem. Kā stāsta Sandris, arī Latvijā diezgan agri,1927.gadā, tika izveidota Veģetāriešu biedrība. „Taču, padomju varai ienākot Latvijā, biedrība tika likvidēta, tādējādi būtiski mazinot iespējas biedrības idejām izplatīties sabiedrībā. Padomju enciklopēdiju šķirkļos veģetārisms tika raksturots kā nepilnvērtīgs uzturs, kas ieteicams tikai specifisku veselības problēmu gadījumos,” norāda Sandris, piebilstot, ka Zviedrijā apstākļi acīmredami bija labvēlīgāki.

LAIKS ĒTIKAI… UN VARDARBĪBAI

Jaunu dzirksteli deviņdesmitajos gados veģetārisma un vegānisma kustībai Zviedrijā piešķīla mūzika. Umeo (Umeå) pilsētā valsts ziemeļos izveidojās smagā metāla grupa „Refused”, kura savos dziesmu tekstos bieži skāra arī dzīvnieku tiesību tematiku. Visi grupas dalībnieki bija vegāni ar dziļu politiski ētisku pārliecību. „Refused” solists Deniss Liksens (Dennis Lyxzén) intervijā dzīvnieku tiesību organizācijai PETA skaidrojis šādi: „Es domāju, pats svarīgākais ir redzēt tās lielās struktūras, kuras mums liek izmantot dzīvniekus kā produktus un ēst viņus tik straujā tempā. Mani vairāk interesē papētīt tās ekonomiskās, sociālās un kulturālās struktūras kā izskaidrojumu tam, ka mēs ēdam un ļaunprātīgi izmantojam dzīvniekus.” „Refused” ar saviem stingrajiem uzskatiem arī citos politiskos un ētiskos jautājumos strauji guva popularitāti gan Zviedrijā, gan arī citās valstīs. Daudzi zviedru jaunieši kļuva par vegāniem. Daļa uztvēra grupas tekstus īpaši nopietni, un tradicionāli mierīgā un tolerantā skandināvu sabiedrība pieredzēja arī vardarbību – vegāni un dzīvnieku tiesību aizstāvji uzbruka fermām, dedzināja gaļas pārvadātāju mašīnas, draudēja zinātniekiem, kuri veic eksperimentus ar dzīvniekiem.

Šīs izpausmes nebija no maigākajām, taču to pamatā tomēr bija spēcīgi argumenti. Žurnālists Magnuss Lintons (Magnus Linton) 2000.gadā izdeva grāmatu „Veganerna – en bok om dom som stör” („Vegāni – grāmata par tiem, kuri traucē mieru”), kurā viņš aprakstīja gan Zviedrijas vegānu kustību, gan vegānisma ētiskos, politiskos un ekonomiskos aspektus. Un šis stāsts izrādījās necerēti spēcīgs. Toreizējais Zviedrijas premjerministrs Jērans Pēršons (Göran Persson) atzina, ka žurnālista grāmata viņu iespaidojusi ne pa jokam: „Man ir kļuvis grūti skatīties uz gaļas stendiem veikalos, neskatoties uz to, ka man ļoti garšo aukstā gaļa, pastēte un desas.” Pēršons arī norādīja, ka Zviedrijas sabiedrības attieksmē pret gaļēšanu acīmredzami notikušas nopietnas izmaiņas, un tas skāris ne tikai jauniešus, bet arī gados vecākus cilvēkus. Nav gan precīzāku ziņu, vai politiķis pats mainījis savu ēdienkarti. Visdrīzāk, ka nē. Taču fakts, ka tik augsta ranga politiķis izvēlējās nevis nosodīt militanto vegānu ālēšanos, bet gan ieklausīties šo jauniešu argumentācijā, ir ievērības cienīgs.

KO RĀDA STATISTIKA?

Kāda tad ir situācija šodien? Jaunākie sabiedriskās domas aptaujas rezultāti (2009.gada maijs) liecina, ka 2% Zviedrijas iedzīvotāju ir vegāni, bet 4% – veģetārieši. Un, protams, vēl ir krietns pulciņš to cilvēku, kuri uzskatāmi par daļējiem veģetāriešiem – viņi ēd zivis, vai arī reizēm tomēr apēd kādu gaļas gabaliņu. Izplatītākas šīs idejas ir, kā jau ierasts, jauniešu vidū. Grupā no 15 līdz 24 gadiem veģetāriešu un vegānu īpatsvars sasniedz pat 15%. Piektā daļa aptaujāto atzinuši, ka pēdējā gada laikā viņiem pieaugusi interese var veģetāru ēdienu. Turklāt, kā izrādās, lielākā daļa veģetāriešu dzīvo ārpus pilsētām. Tātad nav gluži tā, ka gaļas patēriņš samazinās proporcionāli dzīves modernizācijai. Kāpēc tad šie ziemeļnieki ir kļuvuši par veģetāriešiem? Zināmā mērā to var skaidrot ar psiholoģiskiem faktoriem – cilvēki vēlas pašapliecināties, un apstākļi sabiedrībā ļauj izvēlēties arī veģetārismu vai vegānismu kā vienu no variantiem, kā to darīt. No otras puses, liela daļa sabiedrības tomēr nevēlas spert tik radikālu soli, lai arī teorētiski un ideoloģiski atbalsta veģetārisma pamatnostādnes. Arī minētā aptauja rāda, ka četri no desmit gaļēdājiem varētu apsvērt pievēršanos veģetārismam, domājot par dzīvnieku labklājību. Ne jau velti Zviedrijā ir ļoti stingri dzīvnieku aizsardzības likumi. Piemēram, tradicionālās musulmaņu kaušanas metodes Zviedrijā nav atļautas. Lūk, kā – sabiedriskās domas spiediens caur vispārpieņemtiem uzskatiem formē indivīdu! Radikālie vegāni visdrīzāk ir tikai viena no Zviedrijas sabiedrības rakstura iezīmēm, un šiem cilvēkiem bieži nav sakara ar nopietnu filozofisku argumentāciju par ētiku. Sandris Ādminis piekrīt, ka ētika ne vienmēr ir pamatā tam, ka cilvēks atsakās no gaļas lietošanas pārtikā. Strikta un nopietna attieksme pret ētiskiem jautājumiem daudziem gluži vienkārši prasītu pārāk lielas pārmaiņas dzīvē. „Vairums filozofu, kas par to raksta, tomēr secina, ka problēma ir daudz plašāka par nogalināšanas faktu vien – problēma jau ir pārējo sugu kā resursu izmantošanā,” secina Sandris.

Neslēpšu, arī pats esmu veģetārietis jau daudzus gadus. Un jāatzīst, ka Zviedrija, vismaz manā pieredzē, ir viena no veģetāriešiem un vegāniem draudzīgākajām valstīm, kurā man ne reizi neviens nav mēģinājis iesmērēt zivi vai vistu kā alternatīvu gaļas neēdājam. Kad nākamo reizi viesošos Stokholmā, noteikti atkal aizstaigāšu līdz savai iecienītajai fast-food vietai pilsētas dienvidu rajonā un ar lielu apetīti notiesāšu veģetāro burgeri. Cena tam nav mainījusies jau vairākus gadus. Krīze? Tā laikam šo industriju neskar. Savukārt jums iesaku noteikti apmeklēt kādu no Zviedrijas galvaspilsētas veģetārajiem restorāniem – paši pārliecināsities, ka veģetārais ēdiens nebūt nav indiešu virtuves prerogatīva.