2005.gadā es strādāju par sekretāru Latvijas vēstniecībā Zviedrijā. Valsts vizītē bija ieradusies tā laika Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Sagaidīšanas ceremonija notika Karaliskās pils pagalmā. Ievērojot senas tradīcijas, abu valstu galvas pagalmā iebrauca karietēs – prezidente un karalis pirmajā karietē, bet prezidentes dzīvesbiedrs un karaliene otrajā. Svinīgās ceremonijas ietvaros valsts galvas apsveicinājās ar visām vizītē iesaistītajām personām. Es jutos – un joprojām jūtos – ļoti pagodināts, jo ne jau kuram katram ir bijusi iespēja spiest Zviedrijas karalim roku. Protams, to pašu varu teikt par mūsu prezidenti, taču prezidenti mainās, bet karalis paliek karalis, līdz viņš aiziet viņsaulē vai pats atsakās no troņa.
PRINCESES KĀZAS – GADA NOTIKUMS
Par šo gadījumu atcerējos, kad šī gada 19. jūnijā Zviedrijas kroņprincese Viktorija precējās ar Dānielu Vestlingu (Daniel Westling). Jau mēnešiem iepriekš avīzes gari un plaši aprakstīja gatavošanos kāzām. Kurš dizaineris šūs princeses kleitu? Kādus ēdienus pasniegs svinīgajā kāzu maltītē? Kas tiks iekļauts viesu sarakstā? Jo tuvāk nāca kāzu diena, jo vairāk rakstu presē un jo lielāka interese. Kāzu dienā katrs sevi cienošs medijs norīkoja vismaz vienu žurnālistu, kas „blogoja” no kāzām tiešraidē. Pēc kāzām tika aplēsts, ka kroņprinceses kāzas ģenerēja ap 12 000 rakstu interneta medijos un ka aptuveni pusmiljons cilvēku pavadīja jaunlaulāto pāri, kad viņi pēc kāzām devās kortežā pa Stokholmas ielām. Turklāt 2,9 miljoni skatījās kāzu translāciju pa televizoru. Var droši teikt, ka daudzu zviedru acīs šis bija Gada Notikums.
Kā valstī, kuras pamatus izveidoja partija, kas vienmēr ir bijusi un joprojām ir pret monarhiju kā tādu, mūsdienās var pastāvēt monarhija, un kāpēc tāda lieta kā kroņprinceses kāzas izraisa tik milzīgu ažiotāžu? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jāielūkojas Zviedrijas modernajā vēsturē.
Kopš 1932.gada sociāldemokrātu partija kopumā ir bijusi pie varas 65 gadus. Laika posmā no 1932. līdz 1991.gadam sociāldemokrāti opozīcijā pavadījuši nieka sešus gadus – no 1976. līdz 1982.gadam. Politologi, kā Zviedrijā pazīstamais profesors Tomijs Mellers (Tommy Möller), pamatoti runā par „sociāldemokrātijas hegemoniju”, un tieši sociāldemokrāti ir izveidojuši Zviedrijas gandrīz vai sociālistisko labklājības sistēmu. Sociāldemokrātu partijas programmā joprojām ir atrodama frāze „sociāldemokrātija strādās pie tā, lai likvidētu monarhijas mantošanas principu, to aizvietojot ar republiku”.
KĀ SOCIĀLDEMOKRĀTI NEPATRIECA KARALI
Kāpēc monarhija ir izdzīvojusi? Politiskā līmenī to var izskaidrot ar pragmatismu, kas sakņojas 20.gadsimta pirmajās desmitgadēs, kad notika cīņa par brīvām vēlēšanām un proporcionālu, demokrātisku vēlēšanu sistēmu. Konservatīvie, tostarp arī karalis, sākotnēji pretojās pārmaiņām, taču 1917.gadā, Pirmā pasaules kara notikumu iespaidā jutās spiesti piekāpties – konstitūcija tika grozīta, un nākamās vēlēšanas, kas notika 1921.gadā, bija pirmās, kurās drīkstēja piedalīties ikviens pilngadīgs zviedrs. Šajās vēlēšanās arī pirmo reizi darbojās princips, pēc kura visu cilvēku balsis bija vienlīdz vērtīgas.
Neapmierinātība ar monarhijas institūciju tolaik bija liela un visaptveroša. Kopš 19.gadsimta beigām līdz ar sociālistisku un liberālu ideālu izplatīšanos plašākā sabiedrībā bija notikusi cīņa par strādnieku tiesībām un demokrātiju. Industriālās revolūcijas rezultātā daudzi cilvēki bija devušies uz pilsētām, it īpaši Stokholmu, meklēt darbu, bet nepastāvēja nekādi likumi, kas viņus aizsargātu. Daudzi tika brutāli izmantoti, bieži vien strādāja divpadsmit vai vairāk stundu dienā, alga bija maza, bet nabadzība liela. Daudzu cilvēku acīs monarhija un karalis simbolizēja sociālo nevienlīdzību un strādnieku šķiras apspiešanu. Tā laika nemieri citās valstīs, piemēram, Oktobra revolūcija, arī noskaņoja lielu daļu tautas uz pārmaiņām.
Taču politiskā līmenī tika panākta tāda kā klusa vienošanās – lai jauno demokrātisko sistēmu atbalstītu arī konservatīvie spēki, pie varas nokļuvušie sociāldemokrāti un liberāļi piekrita saglabāt monarhiju.
Kā raksta Upsalas universitātes politoloģijas profesors Leifs Levīns (Leif Lewin): „Tas, ka Zviedrijā tika saglabāta monarhija, bija nozīmīgs faktors, lai labējie spēki būtu ieinteresēti atbalstīt jaunu, demokrātisku pārvaldības veidu laikā, kad fašisma plēsoņas aprija jaunās demokrātijas Eiropā. Labējie uzskatīja karali par likumīgas pārvaldības simbolu.”
Zviedrijas konstitucionālā demokrātija tās mūsdienu izpratnē bija nodibināta. Karalis pakāpeniski pārtapa no valsts vadītāja par valsts simbolu, formāli paturot atsevišķas politiskas funkcijas, ko noteica 1809.gadā pieņemtā Zviedrijas konstitūcija. Piemēram, pēc vēlēšanām karalis izraudzīja jauno premjeru, tāpat konstitūcija viņam ļāva atlaist valdību. Jāsaka, ka pēc 1917.gada karaļa ietekme praksē palika minimāla, un no karaļa puses nebija nekādu centienu atgūt zaudēto varu.
Laika gaitā diskusijas par monarhijas institūciju gan mēdza būt visai asas, piemēram, 1950. un 1960.gados. Šajā laikā arī viens no Zviedrijas populārākajiem rakstniekiem, Vilhelms Mūbergs (Vilhelm Moberg), izdeva grāmatu „Tāpēc esmu republikānis” („Därför är jag republikan”), kurā viņš asi kritizēja monarhiju. Šajā grāmatā autors apraksta monarhiju kā apspiešanas līdzekli, kas ir radies reliģiskas māņticības dēļ. Viņaprāt, monarhija kā valsts iekārta ir pretrunā ar vienlīdzības un demokrātijas principiem. Tomēr kā svarīgāko iemeslu atteikties no monarhijas Mūbergs min brīvu cilvēku necienīgo „pazemojošo efektu”, rakstot, ka monarhija rada pazemības un pakļautības sajūtu tautā, kas, savukārt, izraisa plaisu starp pilsoņiem. Politiķi gan aizvien pieturējās pie pragmatiskās rīcības, skaidrojot, ka ir jārisina svarīgāki jautājumi, nevis negatīvi jāietekmē valsts stabilitāte. Kad aizritēja 1960.gadi, kas Rietumeiropas vēsturē iezīmējās kā izteikti „kreisi” (daudzās valstīs notika plaši studentu protesti, daudzi pievērsās maoismam vai citām komunistiskām ideoloģijām), kritika lēnām norima un monarhijas popularitāte atkal sāka pieaugt.
Kad 1975.gadā stājās spēkā jaunā konstitūcija (kuras izstrādāšanā piedalījās visi politiskie spēki), monarhijas institūciju kārtējo reizi neaiztika, toties karali atbrīvoja no jebkādas politiskas ietekmes, atvēlot tam vien ceremoniāla rakstura pienākumus. Konstitūcija nosaka, ka karalis ir valsts galva. Tas atklāj pirmo parlamenta sēdi un vada īpašo konsīliju, ko sasauc, kad mainās valdība (konsīlija laikā karali iepazīstina ar jauno premjeru un ministriem). Karalis ir valsts bruņoto spēku virspavēlnieks, konsultatīvās Ārlietu padomes priekšsēdētājs, un viņa pienākumos ietilpst ārvalstu vēstnieku akreditēšana.
KARALIS UN VIŅA ĢIMENE
Tagad pietiks par politisko vēsturi – atgriezīsimies pie tā, kāpēc valstī, kas ir uzcelta uz sociāldemokrātijas un vienlīdzības principiem, monarhija ir tik lielā cieņā? Kāpēc tauta atbalsta monarhiju kā tādu, un kāpēc joprojām tiek respektēts karaļa galms?
Lai arī pēdējo 15 gadu laikā atbalsts monarhijai ir mazinājies, tas joprojām ir ļoti liels: saskaņā ar dažādām aptaujām 55-70% zviedru atbalsta monarhiju un tikai aptuveni 15-25% ir pret to. Lielais atbalsts ir skaidrojams ar pagātni un tautas pašapziņu. Monarhija ir saikne starp Zviedrijas pagātni un mūsdienām, tā izceļ vairumu citu valstu starpā, kā arī veicina valsts atpazīstamību ārzemēs.
Populāra ir arī pati karaliskā ģimene, lai arī tās reitingi ir mazliet zemāki nekā monarhijas institūcijai kopumā. Karalis Kārlis XVI Gustavs nav nesasniedzams elks, tieši otrādi – daudzi zviedri viņu uzskata par savējo, par samērā vienkāršu cilvēku, ar kuru var identificēties. Viņa galvenās intereses ir daba, sports, medības un automašīnas – saprotami vaļasprieki, kas ir tuvi daudziem zviedriem. Viens mans paziņa reiz karali raksturoja sekojoši: „Viņš ir kā tāds labsirdīgs tēvocis, kas nejaucas tavās darīšanās, bet tomēr pieskata tavas gaitas un pasaka kādu uzmundrinošu vārdu, kad tas tik tiešām ir nepieciešams.” Tas bija īsi pēc cunami katastrofas, kad karalis, kura paša tēvs gāja bojā aviokatastrofā, izcēlās ar emocionālu runu, ko tauta uztvēra ļoti pozitīvi. Karalis darbojās kā dziedējošs un vienojošs spēks brīdī, kad Zviedrija sēroja un atradās šoka stāvoklī. Atcerēsimies, ka 2004.gada 26.decembrī Indijas okeānā notika zemestrīce, kas izraisīja milzīgu cunami vilni. Vilnis pārskaloja vairāku Āzijas valstu krastus, tostarp arī iecienītas tūristu atpūtas vietas. Rezultātā vairāki simti tūkstoši gāja bojā, no kuriem 543 bija zviedri.
Karaliene Silvija, kuras tēvs ir vācietis, māte – brazīliete, pārvalda sešas valodas un vienmēr atstāj inteliģentu un zinošu, taču ne augstprātīgu iespaidu. Tāpat kā karalis, viņa interesējas par dabu, taču karalienes Silvijas īstā sirdslieta ir bērni. Silvija aktīvi darbojas vairākos fondos: viņa ir Karaļpāra kāzu fonda (Kungaparets Bröllopsfond) priekšsēdētāja un viena no Pasaules bērnības fonda (World Childhood Foundation) dibinātājām. Var teikt, ka Zviedrijai ir karaliene, kuras personība, par spīti tam, ka viņa nav dzimusi zviedriete, lieliski atbilst zviedru ideālam – Silvija ir inteliģenta un izglītota, taču ar to nelielās, un savu laiku un spējas velta tiem, kuriem dzīve piespēlējusi Melno Pēteri.
Karaļpārim ir trīs bērni. Vecākais bērns ir jau ievadā minētā kroņprincese Viktorija – inteliģenta un kārtīga, mācījusies Francijā un slavenajā Jēlas universitātē, izgājusi praksi ANO un Zviedrijas vēstniecībā ASV, kā arī beigusi Zviedrijas Ārlietu ministrijas diplomātu apmācības programmu. Kopš agra vecuma viņa ir tikusi gatavota – un pieaugušā vecumā pati gatavojusies – troņa pārņemšanai. Vidējais bērns, princis Kārlis Fīlips, ir klusākais un kautrīgākais no trijiem bērniem. Viņam, tāpat kā tēvam, patīk daba un automašīnas, un pēc izglītības viņš ir grafiskais dizaineris. Jaunākais bērns ir princese Madelēna, kura tiek uzskatīta par īstu skaistuli. Savos jaunības gados viņu bieži varēja redzēt Stokholmas populārākajos naktsklubos. Madelēnai ir bakalaura grāds mākslas zinātnēs, un šogad dzeltenā prese lielu uzmanību ir pievērsusi viņas attiecību pārtraukšanai ar ilggadējo draugu.
Zviedrijas iedzīvotāji visas šīs personas ir iemīļojuši. Varētu teikt, ka starp iedzīvotājiem un karaļa ģimeni pastāv savstarpēja cieņa, kas izveidojusies daudzu gadu laikā. Karaļa ģimene, kā jau visās monarhijās, ir preses zvaigznes – īpaši dzeltenā prese ļoti aktīvi seko visu ģimenes locekļu gaitām, publicē dažādas baumas un tenkas. Svarīgākās un nopietnākās ziņas iekļūst arī rīta laikrakstos. Tieši tā tas bija ar Viktorijas kāzām.
Kroņprincese ar savu vīru Dānielu Vestlingu ir kopā jau kopš 2002.gada. Kā visiem karaļa ģimenes pārstāvjiem pienākas, jau no sākta gala mediju veltītā uzmanība ir bijusi liela. It sevišķi attiecību sākumā interesi par pašu Vestlingu pastiprināja tas, ka viņš ir nācis no parastas vidusšķiras ģimenes. Savu karjeru viņš sāka kā personīgais treneris trenažieru zālē, pēcāk kļūstot par šīs pašas nozares uzņēmēju. Ilgus gadus tika jautāts – vai tiešām karalis pieņems tik „parastu” puisi? Vai karalim nebūs pretenzijas pret potenciālā znota pagātni un to, ka viņš nepieder „zilasiņu šķirai”?
“VAI VIKTORIJA DABŪS SAVU DĀNIELU?”
Nepārtrauktā preses uzmanība, protams, palīdz uzturēt (vai pat pastiprina) interesi par karaļa ģimeni. Laikā, kad sāka parādīties baumas par to, ka saderināšanās tomēr notikšot, pieauga arī tautas uzmanība. Pat tie, kuri ikdienā neseko līdzi karaļa ģimenes gaitām, sāka prātot – vai Viktorija dabūs savu Dānielu? Citi atkal cerēja un turēja īkšķus, un, kad 2009.gada 24.februārī pāris paziņoja par saderināšanos, Zviedrija sāka gatavoties kāzām. Vecāka gadagājuma cilvēki atcerējās pašreizējā karaļa kāzas, savukārt jaunāki vēlējās pieredzēt kaut ko tikpat grandiozu. Arī prese, protams, darīja savu.
Jāatzīmē, ka karaļnama publicitāte nebūt ne vienmēr ir bijusi pozitīva. Par piemēru var minēt karaļa izteikumus valsts vizītes laikā Brunejā, kad viņš diktatorisko sultanātu nosauca par „visatvērtāko valsti, ko var iedomāties”. Par to karalis izpelnījās asu kritiku. Daži pat paredzēja monarhijas beigas vai pauda viedokli, ka karalim būtu jāatkāpjas. Šī nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad karaļģimenes pārstāvja izteikumi izpelnās publisku nosodījumu. Presē regulāri notiek viedokļu apmaiņa par monarhijas „būt vai nebūt”. Daži spēki monarhiju uzskata par antidemokrātisku un cīnās par republikas ieviešanu Zviedrijā. Monarhijas pretinieki bieži uzsver, ka karaļa galma uzturēšanai tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Viņiem noteikti nepatika ziņas, kas parādījās neilgi pēc kroņprinceses kāzām – mediju analītiķi bija aprēķinājuši, ka kāzu publicitātei tika iztērēts ap 200 miljoniem latu ekvivalenta summa, bet pašas kāzas izmaksāja vien 700 tūkstošus.
Vairākums zviedru tomēr monarhiju un karali uzskata par integrālām valsts sastāvdaļām. Esot ārzemēs, viņi lepojas ar savu valsts iekārtu – ar Zviedrijas Karalisti, kas ir Zviedrijas oficiālais nosaukums. Monarhija ir daļa no valsts vēstures. Ja kādam zviedram jautāsiet, ko tūristam būtu vērts apskatīt Stokholmā, starp pirmajiem atbilžu variantiem noteikti būs Karaliskā pils, kas atrodas Stokholmas Vecpilsētā. Turklāt karaļa ģimene pārstāv Zviedriju ārzemēs un spodrina valsts tēlu. Kad Viktorija precējās, no Stokholmas ziņoja ap 700 ārvalstu žurnālistu, un Vācijas raidstacija ZDF tiešraidē translēja visus ar kāzām saistītos notikumus.
Nevar izcelt vienu konkrētu iemeslu, kas ļauj monarhijai pastāvēt un tautas acīs to vērš tik populāru. Kā minēts iepriekš, te drīzāk mijiedarbojas vairāki faktori, kas ļāvuši monarhijai pastāvēt līdz mūsdienām un kas attaisno karaļnama pastāvēšanu vidusmēra Zviedrijas iedzīvotāja acīs.
