Kad es mācījos skolā, vēl toreiz, padomju gados, mūsu klasē bija vairāki tādi, kuriem ik pa laikam uzradās ārzemēs ražoti apavi vai apģērbi, kuriem bija lieliskas rotaļu mašīnītes un krāsaini žurnāli. Viņu radinieki, bēgot no kara šausmām, bija nokļuvuši kur nu kurais – cits Amerikā, cits Austrālijā, vēl cits Skandināvijas valstīs. Kad bija tur iekārtojušies, viņi sūtīja uz PSRS praktiskas un mazāk praktiskas lietas. Viesojoties pie klasesbiedriem, es jau toreiz vairākos plauktos pamanīju izkrāsotus koka zirdziņus, kas stāvēja blakus Latvijas padomju enciklopēdijas sējumiem, „Daiļrades” pūcītēm un radinieku fotogrāfijām, kurās bija redzami smaidoši cilvēki gaišās drēbēs, tumšās brillēs stāvam gludi sakoptā mauriņā. Tikai vēlāk uzzināju, ka krāsainie zirdziņi ir nākuši no Zviedrijas. Tieši tur bija nokļuvuši manu draugu radinieki.
TELBERGAS LIETAVAS
Viens no šībrīža slavenākajiem koka zirdziņu meistariem Zviedrijā ir latvietis Mārcis Vidzems, kurš, mazs puika būdams, kopā ar ģimeni 1944.gadā nonāca Zviedrijā. Šobrīd viņš pelnīti saņem no Zviedrijas valsts pensiju un savās mājās, klausīdamies audio grāmatas, veido zirdziņus – lielākus, mazākus un dažkārt tik sīciņus, kas varētu izlīst pat caur adatas aci. Labi, caur lāpāmadatas aci.
Lai satiktu Mārci, es dodos no Gēteborgas līdz Telbergai (Tällberg) ar četriem vilcieniem, kas tīri zviedriskā manierē atiet viens pēc otra ar 5minūšu starpību. Paši zviedri bieži zūdoties par pagalam neprecīzo vilcienu satiksmi – vilcieni mēdzot kavēties.
Cik ilgi?
Pat par desmit minūtēm…
Ak tā… par veselām desmit…
Starp citu, Gēteborgā gatavojām stāstu par Hasselblad. Tas ir jau gatavs un izlasāms.
Telbergā līst. Te kaut kur esot jābūt Šveices Alpiem līdzīgai ainavai ar skaisto Siljana ezeru, Mārcis pamāj ar roku lejup no kalna. Taču uzreiz aiz mājas sliekšņa sagaida migla un lietus, un ezeru es tā arī neieraugu.
Koka zirdziņu izlaišanas svētki jeb hästsläppet norisinās viesnīcas Klockargården lielākajā telpā, kur simtiem, tūkstošiem mazāku un lielāku koka zirdziņu ir sakopoti vienuviet un salikti uz galdiem. Tieši 11:00 no rīta visi ir gatavi – gan zirdziņi, gan to meistari – mīties, tirgoties, dalīties pieredzē. Tieši 17:00 vakarā visi ceļ no pagaldēm laukā savus čemodānus, un jau pēc stundas Klockargården mājīgajā viesnīcā iestājas absolūts klusums.
Īsi, ātri un kodolīgi tas man šķita.
PAPĪRA ZIRDZIŅI
- Nāc es tev kaut ko parādīšu!
Mārcis vispirms ved cauri telpām, kas atrodas nostāk no visiem. Atsevišķā istabā starp papīra figūrām ieraugām pie galda sēžam japāņu origami vīru. Norio Torimoto ir viens no apmēram 80 origami meistariem pasaulē, kā liecina Origami Asociācijas dati (Nippon Origami Association). 2000.gadā tādu pasaulē bijuši tikai deviņi, un Torimoto bijis to skaitā. Viņš veido dažādas figūras no vienas papīra loksnes, kuras katra puse ir citā krāsā.
Par to, cik locījumi var būt sarežģīti, var pārliecināties, aplūkojot Eniro tālruņu katalogu reklāmas akciju, kuras ietvaros Torimoto veidoja tēlus no kataloga dzeltenā papīra.
- Kā jūs to darāt?
Gribu saprast, kas īsti notiek meistara galvā, kad viņš paņem papīra loksni, izlemj, ka veidos raganu, uz slotas un… aiziet! Norio saka, ka nemaz īsti nezina. Viņš loka origami jau 45 gadus, un, veidojot kaut ko jaunu, rokas strādā pašas. Protams, ar pirmo reizi jau nesanākot. Te papīrs galvai par daudz, te kājām par maz. Taču diezgan ātri esot skaidrs, kur pielikt un kur atņemt. Locīto figūru izmēri ir dažādi: no pavisam sīciņām līdz pat 6m augstai dzērvei, kas tika izveidota 1995.gadā Stokholmā notiekošajām Āzijas dienām.
- Būtu varējis izlocīt arī lielāku, taču zviedri tolaik neprata uzražot pietiekoši lieku papīru.
Norio ir veidojis arī 2m augstu Dālarnas zirgu, kura vajadzībām papīrs ticis mērcēts, locīts, žāvēts, atkal locīts un mērcēts – un tā veselu nedēļu. Viņš sācis kā apmaiņas students Zviedrijā, vēlāk turpinājis strādāt ar datoru sistēmām Zviedrijas Nodokļu administrācijā. Šobrīd viņš ir origami meistars, matemātiskais dizaineris, kā arī dažādās universitātēs lasa lekcijas par origami izmantošanu matemātikā un ģeometrijā.
NACIONĀLAIS ZIRGS
Klockargården viesnīcas zālē Mārcis ar saviem izstrādājumiem ir iekārtojies pie pašām ieejas durvīm. Vieta laba – jo sevišķi tāpēc, ka abi ar sievu ir vienīgie, izņemot namsaimniekus, kas tērpušies tautiskās drānās, tā uzreiz pievērsdami sev uzmanību. Taču vēlāk meistars piekrīt, ka vieta tirgošanai nav tā labākā, jo ļaudis negrib apstāties uzreiz pie pašas ieejas. Tamdēļ abi ar sievu pārvietojas dziļāk iekštelpās.
Uzdodu klasisku jautājumu – kāpēc tieši zirdziņi? Kāpēc ne galdi, krēsli vai vismaz karotes? Mārcis stāsta, ka mazais nazītis viņa rokās esot bijis vienmēr – pat toreiz, pēckara gados, kad laiki bijuši ļoti grūti un par rotaļlietām nevarējis būt ne runas. Mārcis pats no koka taisījis sev mašīnas un ar zirņiem šaujamās pistoles. Tās, kas bija nopērkamas veikalā, taisījušas tikai troksni. Likumsakarīgi, viņš sācis strādāt kompānijā, kas nodarbojās ar dažādu industriālo modeļu izgatavošanu. Cita starpā, Mārča roka pulējusi arī automobiļu SAAB virsbūvju modeļus.
Tiesa, kad pirms trīs gadiem viņš šo zirgu uzdāvināja Zviedrijas princesei Viktorijai, tautā to sāka dēvēt par Viktorijas zirgu.
Mārcim Vidzemam piemīt dabas dots talants veidot zirdziņus ar ļoti dabīgām formām un organisku plastiku. Viņš ir veidojis vienu no slavenākajiem koka zirgiem Zviedrijā – „nationalhästen” jeb „nacionālo zirgu”. Tas maz līdzinās izrakstītiem sarkaniem zirdziņiem, ko pārdod suvenīru veikalos. Šis ir anatomiski pareizi veidots, zili krāsots un izrotāts ar zelta krēpēm. Tiesa, kad pirms trīs gadiem viņš šo zirgu uzdāvināja Zviedrijas princesei Viktorijai, tautā to sāka dēvēt par Viktorijas zirgu.
MAZĀKAIS ZIRDZIŅŠ
Vēl strādājot firmā Packforsk Zviedrijas pilsētā Kista, kur tika veikti dažādu elektronisku iekārtu izturības testi, Mārcis sāka veidot koka zirdziņus. Darba kolēģi jautājuši – cik mazu tu vari uztaisīt? Tā nu tas sācies: mazāks, vēl mazāks, līdz sanācis pats mazākais – tāds, ko var uzlikt uz sērkociņa. 2002.gadā Retvīkā (Rättvk) norisinājās izstāde, kuras reklāmas bukletā bija rakstīts „Izstādē būs apskatāms pats mazākais Dālarnas zirdziņš”, ar ko lepojās kāds cits meistars. „Taču mans bija vēl mazāks,” Mārcis iesmējās. „Viņējais bija 1,3 x 3,4mm liels, bet manējais – 2mm x 2mm. Un es teicu – labi, tev varbūt ir mazākais Dālarnas koka zirgs, bet man – vienkārši vismazākais.”
Taču Ginesa rekordu grāmatā Mārča zirdziņa nav. „Man tas nebija vajadzīgs,” viņš nosaka.
MEŽSTRĀDNIEKS
Zviedru zirdziņu tradīcija esot radusies tieši šajā Zviedrijas vidienē, ap Siljana ezeru. Šejienieši dzīvojuši nabadzīgi, strādājuši mežā un mīlējuši brīvību. Tāpēc pirmā rakstiskā liecība par koka zirdziņiem saglabājusies no 1624.gada kāda Vesterosas (Västerås) bīskapijas svētā tēva žēlabās par to, ka „ļaudis vieglprātīgi izturas pret kristīgo mācību un grēku nožēlu, tā vietā muļķodamies, spēlēdami uz kauliņiem un krāsodami zirdziņus.” Protams, nepaklausība kristiešu sūtņiem meža ļaužu vidū bija populāra nodarbe itin visās valstīs, vai tā būtu Zviedrija vai Latvija. Taču koka zirgu grebšana un krāsošana bijusi izplatīta tikai Zviedrijā, tieši Dālarnas provincē. Šeit katram ciemam ir savi raksturīgie zirdziņu ornamenti. Turklāt daudzi no tiem ir patentēti, un citi meistari tos nemaz nedrīkst izmantot.
Muzejā, kas iekārtots turpat pie Klockargården, var redzēt vecāko zirdziņu – ķeblīša lieluma figūru, kas saglabājusies no aizpagājušā gadsimta. Zirdziņš nav ticis krāsots, ir manāmi cietis un bijis remontēts vēl senos laikos. Visas dienas garumā muzejā iegriežas vairāki vīri ar polietilēna maisiņos iespiestiem senatnīgiem zirdziņiem padusē. Iespējams, viņi tos nocēluši no plaukta, kur tie stāvējuši visu viņu, viņu tēvu un vectēvu bērnības laiku. Nu pienācis laiks uzzināt, cik tie maksā. Vairums šo cilvēku nemaz neplāno zirdziņus pārdot, viņi vienkārši vēlas noskaidrot šo ģimenes relikviju mantisko vērtību. Lai gan veco zirdziņu tirgus eksistē – par dažiem īpašiem eksemplāriem kolekcionāri gatavi maksāt pat vairākus tūkstošus latu.
Muzejā iespējams apskatīt figūriņas no laika perioda divu gadsimtu garumā, sākot ar tādiem, kas krāsoti oriģinālajā oranžīgajā (nevis sarkanajā) krāsā. Spilgti sarkanā radusies tikai tad, kad veco krāsu aizlieguši – tajā esot bijis pārāk daudz svina.
VĪRS AR MOTORZĀĢI
Turpat pagalmā, vienā no retajām vietām, kur visu laiku negāž lietus, zem nelielas nojumes ap priedes bluķi rosās kāds vīrs. Viņš ir nozāģējis bluķim vienu plakni un kokā zīmē zirga siluetu. Turpat blakus redzami divi motorzāģi, degvielas kannas un darbarīku kaste.
Tas ir Oke Harštrems (Åke Harrström) – mūsdienu mežstrādnieks, kuram reiz apnicis gadu gadiem gāzt kokus. Tā viņš ar visu zāģi iznācis no meža, lai sāktu veidot koka skulptūras. Ar šī paša zāģa palīdzību, protams, ar ko gan vēl citu. Tas ir instruments, kuru Oke pazīst vislabāk. Nepagājis ne ilgs laiks, kad meža vecis kļuvis slavens, pateicoties savām filigrānām darbībām ar ķēdes zāģi. Ar tā palīdzību viņš var uztaisīt visu, kas ienāk prātā – motociklu, cilvēku, gaili, zirgu… ko vien vēlaties.
Saprotams, šoreiz tas būs zirgs. Konkrētāk – tā zirga kopija, ko izveidojis Mārcis Vidzems.
VIENĪGAIS FIATS
Jau ienākot Klockargården zālē, manu uzmanību piesaistīja vienā tās stūrī novietots automobilis – vecs „fiats”, kas no vienas vietas bija nomālēts ar zīmējumiem. Mārcis saka, tas automobilis esot īpašs, bet lai jautāju saimniekam.
Viesnīcas saimnieks Klokars Pērs Sandbergs (Klockar Per Sandberg) ir sprigans vīrs, kurš nekad neapstājas un, garo nacionālo svārku stūrus plivinādams, ir nemitīgā kustībā. Visu viesnīcas rūpalu viņš esot nodevis sava dēla rokās. Varētu domāt, ka nekāds saimnieks viņš vairs nav, taču stāja un runa liecina par pretējo. Viņš stāsta:
Es zināju, ka sešdesmitajos gados šī itāļu autorūpnīca centās iekarot Zviedrijas tirgu.
Fiat bija iedevuši deviņus tās jaunākos modeļus kādam amerikāņu māksliniekam, lai tos no vienas vietas apgleznotu ar dažādu Zviedrijas reģionu dabas un dzīves ainiņām. Saimnieks, kurš jau sen bija aizrāvies ar dažādiem veciem spēkratiem, sācis interesēties, kur šīs mašīnas palikušas. Astoņas no tām gājušas zudībā, bet viena laimīgi nogulējusi kādas mājas garāžā tepat netālu no Telbergas. Sandbergs to sev uzdāvinājis savā dzimšanas dienā. Nomainījis sēdekļu apvalkus, bremžu uzlikas, šādas tādas gumijas un tagad vizina ciemiņus.
Automašīnai uz bagāžnieka uzzīmēts kāds pāris – vīrietis ar akordeonu un dziedoša sieviete. Un tieši šajā dienā Klockargården viesnīcā ierodas sieviete, kura zīmējumā atpazīst pati sevi! Viņa stāsta, ka atceroties mākslinieku, kuram pozējusi.
Tā nu ir noslēdzies viena „fiata” loks.
- Come! – Klokars mani saņem aiz elkoņa un stumj cauri restorānam. Tālākajā stūrī redzamas divu gleznu reprodukcijas. Viena ir ļoti slavena zviedru mākslinieka Vintera Karla Hansona (Winter Carl Hansson) glezna, kurā attēlotas cilvēka mūža kāpnes. Saskaņā ar Hansona ideju, cilvēks sāk savu ceļu uz zemes, brieduma gados paceļas augšā, tuvāk debesīm, un tad atkal rāpjas lejā, līdz sasniedz mūža mājas pašās zemes dzīlēs.
- Kad mums ar sievu palika 50 gadi, mums tā glezna sāka nepatikt, stāsta saimnieks.
Klokars pasūtīja kādam māksliniekam savu versiju par Hansona gleznu. Tajā kāpnes ir apliktas otrādi: cilvēks piedzimst debesīs, tad kāpj lejā, pusmūžā sasniedz zemi un pēc tam atkal rāpjas atpakaļ.
Man vēl nav piecdesmit, taču es piekrītu Klokara versijai.
ZVIEDRIJAS SIMBOLS
Diena pagājusi. Vēlāk Mārcis aplēš: atrēķinot nost transporta un viesnīcas izdevumus, nopelnītas 3000 kronas. Labdarības pasākumā, kurā katrs meistars piedāvāja izsolē kādu no saviem zirdziņiem, savākts 35500 kronu. Tās tikšot atvēlētas bērnu namiem.
Zirdziņi veikli pazūd no galdiem, meistari un viņu ģimenes, slēpdamies no lietus zem mēteļiem un lietussargiem, izklīst kur nu kurais. Līdz nākošajam gadam, kad Kristus Debesbraukšanas dienā, Telbergā atkal pulcēsies Zviedrijas simbola – koka zirdziņu – meistari.
