Jau 30 gadus Liāna Velka palīdz ģimenēm, kurās aug bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Progress šo gadu laikā ir ievērojams — radušās iekļaujošās skolas, izveidotas palīdzības grupas un nometnes vecākiem resursu papildināšanai, izaugusi jauna paaudze, kas aktīvāk māk pastāvēt un cīnīties par savām tiesībām audzināt bērnus ģimenē. Liānas Zviedrijā iegūtā pieredze ir bijusi ļoti vērtīga un noderīga Latvijas virzībā uz ģimeniskas vides nodrošināšanu ikvienam bērnam un bērnu namu slēgšanu.
"Mēs jau te tādi starpnieki," pieticīgi saka Liāna Velka, stāstot par savu 30 gadus ilgo darbu ar ģimenēm, kurās aug bērni ar smagiem garīgās attīstības un citu funkciju traucējumiem. Bet tieši šī starpnieka funkcija starp institūcijām un ģimenēm un starp Ziemeļvalstu organizācijām un Latvijas politikas veidotājiem ir bijis būtisks dzinējspēks sociālās aprūpes sistēmas attīstībai. Velku biedrības vadītāja uzsver, ka tā ir ļoti lēna, bet būtiska attīstība.
Viss sākās 1990. gadā, kad Latvijā nemaz vēl nebija pašvaldību sociālo dienestu, par grupu dzīvokļiem un atbalsta personām nemaz nerunājot. Toreiz Liāna uz Zviedriju pavadīja grupu ar bērniem bāreņiem no internātskolām, lai viņiem parādītu, kā ir dzīvot ģimenēs. Tā sākās sadarbība ar Zviedrijas labdarības organizācijām "Cerību zvaigzne" un "No Sirds uz Sirdi".
"Toreiz mani pārsteidza, cik ļoti baznīca ir saistīta ar sociālajiem jautājumiem. Arī šīs organizācijas ir kristiešu dibinātas," savas toreizējās pārdomas atceras Liāna. Viņa smejoties atceras, ka tālajā brauciena reizē zviedriem bija jābūt ļoti pacietīgiem gan ar bērniem, gan ar viņu pašu: "Es aplēju viņu mākslīgos augus, savukārt bērni eksperimentēja ar mikroviļņu krāsni un citām ierīcēm, kuras redzēja pirmo reizi".
Pirmos desmit gadus Liāna un viņas vīrs Ivars Velks kopā ar zviedriem sadarbojās ar institūcijām — sociālajiem centriem, bērnu namiem, internātskolām. "Toreiz bija maza saujiņa bērnu, kuri nebija ievietoti institūcijās, bet dzīvoja ģimenēs," paskaidro Liāna. Savukārt Zviedrijā tieši 1990. gadā aizvēra pēdējo institūciju un dzīvē ieviesa sabiedrībā balstītu pakalpojumu sistēmu.
"Mums gan iet trīs soļi uz priekšu, divi atpakaļ," Liāna uzsver, ka izmaiņas ir lēnas, un nebaidās tās arī asi kritizēt. "Labklājības ministrijā ir cilvēki, kuri domā progresīvi, kam ir vīzija. Bet tur pietiek arī stagnātu, kuri ir par veco sistēmu. Vīzijas nav, bet ir vēlēšanās apgūt Eiropas naudu."
Pēc tam, kad desmit gadu garumā zviedru kolēģi bija palīdzējuši dažādām iestādēm, gan piegādājot ratiņkrēslus, gan īstenojot apmācības par bērnu ar īpašām vajadzībām aprūpi un iekļaujošo izglītību, nāca lēmums — atbalstām ģimenes, citādi nekas nemainīsies! "Viņiem bija skaidrs, ka tikai vecāki varēs ietekmēt situāciju."
Skaudrs piemērs no Liānas pieredzes ļoti labi ilustrē Latvijas situāciju. Ziepniekkalna pirmskolā tika izveidota pirmā grupiņa, kur pulcināt kopā mājās dzīvojošus bērnus ar funkcionāliem traucējumiem (autisms, neiroloģiskas problēmas un citi attīstības traucējumi). Kad ar "Cerību zvaigznes" finansējumu organizētais autobuss bija apbraukājis visas mājas un atvedis bērnus, izrādījās, tie ir vecumā no 3 līdz... 33 gadiem!...
"Vecākiem jau bērns ir visu mūžu, jo viņi grib redzēt tos laimīgus. Taču jāpalīdz vecākiem pārgriezt šo nabas saiti un ļaut pieaugt arī šiem bērniem." Liāna norāda, ka valstiski šis Latvijā joprojām nav atrisināts, jo nav skaidrs, kas notiks ar bērnu pēc pilngadības.
Vislielāko progresu Liāna redz izglītības sistēmā. Šobrīd darbojas virkne iekļaujošu skolu, kur vienā ēkā mācās "parastie" bērni un bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Pirmais impulss šajā virzienā nāca no zviedru autisma speciālistes Ēvas Mandres, kura nolēma Latvijā dibināt skolu bērniem ar dziļu autismu un vēl citiem attīstības traucējumiem. Ivars Velks kopā ar Ēvu Mandri 1995. gadā devās uz Rīgas domes Izglītības departamentu lobēt speciālo izglītību. "Līdz 1990. gadam mums Latvijā šie bērni vispār skaitījās neapmācāmi," Liāna paskaidro kopainu.
Apmācīt vajadzēja gan pedagogus, gan arī vecākus un sabiedrību kopumā. "Uzreiz šķiet, ka bērni ar speciālām vajadzībām būs vispārizglītojošā klasē. Tā tas nav, viņiem ir savas telpas, taču būtiski ir satikties gaiteņos un ēdamzālē. Izglītība nenozīmē tikai mācīt lasīt, rakstīt un rēķināt, bet arī ierādīt bērnam pašas elementārākās pašapkalpošanās prasmes, iegūt sociālās saziņas prasmes ārpus mājas. Tā arī ir izglītība!!" Liāna šīs pamatpatiesības ir gatava skaidrot vēl un vēl. "Varbūt kādam spēju griesti būs iemācīties noturēt karoti, lai pats varētu paēst. Cits iemācīsies paprasīt kādam palīdzību aizsiet kurpes, izmantojot attēlus vai alternatīvu komunikāciju. Vēl kāds iemācīsies aiziet uz veikalu kopā ar savu pavadoni. Tas ir milzīgs panākums."
Šo gadu laikā ar Ziemeļvalstu Ministru padomes finansiālu atbalstu latviešu valodā nākusi klajā grāmata "Bez kliedzieniem, kodieniem, sitieniem. Kā pozitīvi ietekmēt uzvedību? Ceļvedis darbam ar cilvēkiem, kuriem ir autisms, uzvedības un citi funkcionālie traucējumi", kuras autors ir dānis, viens no Eiropas vadošajiem klīniskajiem psihologiem autisma problēmizraisošas uzvedības jautājumos Bū Hejlskovs–Elvēns, kā arī grāmata "Rīkojies! Izvērtē! Maini! Mieru saglabājošā pieeja un struktūrā balstītās metodes", kuru sarakstījis jau minētais dāņu speciālists sadarbībā ar kolēģi no Zviedrijas — kognitīvi biheiviorālo terapeiti, psiholoģi, uzvedības pētnieci, autisma jomas speciālistu-izglītotāju un supervizori Annu Šēlundu.
Gadu gaitā Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā ar Velku biedrību sadarbojies vairākkārt. Dažādās Latvijas vietās organizēti semināri, kuros eksperti no Ziemeļvalstīm dalījušies savā pieredzē par darbu ar bērniem un pieaugušajiem ar autiskā spektra, funkcionālajiem vai uzvedības traucējumiem. Pieprasījums pēc praktiskas ievirzes apmācībām par alternatīvās komunikācijas metodēm bija tik liels, ka zviedru habilitācijas speciālistes Ingeras Liljes 2016. gadā vadītajos reģionālajos semināros Daugavpilī, Kuldīgā, Madonā un Rīgā sākotnēji paredzēto 150 dalībnieku vietā piedalījās 280 izglītības un aprūpes profesionāļi, kā arī bērnu ar īpašām vajadzībām ģimenes locekļi.
Šobrīd Velku biedrības uzmanības fokusā ir minēto bērnu vecāki un to spēja uzpildīt savus enerģijas resursus. Vispirms vecākiem tika piedāvātas vasaras nometnes, bet ar to bija par maz. Jau vairākus gadus vecāki tiekas arī atbalsta grupās psiholoģes Ilzes Lielpēteres vadībā. Ar savu dzīves pieredzi viņi palīdz cits citam.
Par pašaizliedzīgo darbu enerģiskā Liāna apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Taču trīsdesmit gadu gaitā arī pati Liāna ir piedzīvojusi lūzuma punktu. Pēc intensīvā darba radītas pārslodzes viņai nācies izmantot psihoterapeita pakalpojumus, jo sapratusi, ka citādi nevarēs turpināt. Arī pašai bija jāmācās palīdzēt sev.
Par šo tematu Liāna runā visaizrautīgāk, jo, viņasprāt, tagad ir jātiek vaļā no domāšanas par pabalstiem un jārod iespēja ļaut ģimenēm pašām sev palīdzēt. Taču tam vajadzīgs sabiedrības atbalsts. "Pabalstu palielināšana neko neatrisinās. Jābūt valsts un pašvaldības sniegtam pakalpojumam," Liānas balss iedegas. "Politikas līmenī jābūt izpratnei par to, ka esam sabiedrība, kurā nav tikai veseli cilvēki, bet arī tādi, kam nepieciešama palīdzība. Jebkurš cilvēks ir cienīgs būt šeit, ne tikai tie, kas strādā un nes peļņu. Katram cilvēkam ir vieta un vērtība. Un sabiedrības briedumu parāda mūsu attieksme pret līdzcilvēkiem."
Sociālajā jomā mūsu sabiedrībai būs jāpilnveidojas vēl gadu desmitiem, tomēr būtiski, ka šo 30 gadu laikā ir izaugusi cita vecāku paaudze. "Tagad vecāki, kuriem ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem, ir kļuvuši prasīgāki. Un tas ir ļoti labi. Viņi ir bijuši Eiropā, vairāk spēj lasīt svešvalodās, viņiem ir vairāk informācijas," Liāna priecājas par novēroto pašapziņu un izglītības līmeni. "Viņiem ir skaidrs, kā vajadzētu rīkoties, un viņi ar apbrīnojamu spēku cīnās pret sistēmu."
