Ziemeļvalstīs uzticēšanos dēvē par "zeltu", jo tā sabiedrībai dod ekonomiskus un sociālus labumus. "Latvijā uzticēšanās ir liels izaicinājums, bet mums jāsameklē sava trajektorija, lai tur nonāktu," pārliecināti saka Pārresoru koordinācijas centra konsultante, viena no Nacionālā attīstības plāna izstrādātājiem Māra Sīmane. Viņa neapvainojas par plāna kritiku un par to, ja sabiedrība pavīpsnā, drīzāk otrādi — optimistiski vērtē diskusiju un vienlaikus turpina darbu. 2018. gadā Māra iepazinās ar Ziemeļvalstu Ministru padomes publikāciju "Uzticēšanās — Ziemeļu zelts". Tajā gūtās atziņas viņa mēģina pielāgot Latvijas situācijai, atzīstot, ka izvirzīto mērķu sasniegšanai būs vajadzīgi gadi vai pat desmitgades.
Uzticēšanās krīze pandēmijas laikā milst arvien lielāka un lielāka. Kādā no mājsēdes darbadienām Zoom sarunā saslēdzas Memoranda padomes pārstāvji, lai liktu galvas kopā un izdomātu, kā šo uzticības līmeni celt. Pētnieki un eksperti runā par ilgtermiņa uzdevumiem un par tuvākajiem soļiem, un šīs vairāku stundu ilgās sanāksmes laikā ne reizi vien tiek pieminēts termins "Ziemeļu zelts". Lai spertu soli tuvāk šim Ziemeļvalstu etalonam, nākamgad iecerētas domnīcas un pētījumu analīzes. Jautājums ir tik svarīgs, ka, pretēji ierastajam, runātāji drīkst runāt ilgāk par ierastajām desmit minūtēm.
Šobrīd viens no Māras un viņas kolēģu ikdienas darba mērķiem Pārresoru koordinācijas centrā ir vairot sabiedrības uzticēšanos — savstarpējo uzticēšanos, kā arī uzticēšanos valsts institūcijām. Pašreiz jo īpaši tas vairāk līdzinās Sīzifa akmens velšanai. Latvijā cilvēki izsenis pamatā uzticējušies tuviem draugiem un ģimenei, mazāk — nepazīstamiem cilvēkiem un valsts institūcijām. Pandēmijas izgaismotā un pastiprinātā šķelšanās sabiedrībā tagad uzticēšanos iedragājusi vēl vairāk. Taču Māras un viņas kolēģu mērķi ir ilgtermiņa. Lai vieglāk saprastu Pārresoru koordinācijas centra darbību, palīdz tā twitter nosaukums — @LVnākotne. Viens no centra pamatuzdevumiem ir izstrādāt plānu Latvijas attīstībai un ilgtspējai un šo mērķu sasniegšanai palīdzēt sadarboties atbildīgajām ministrijām un citām valsts institūcijām.
Māra ir dzimusi un augusi trimdā, Čikāgā, dzīvojusi Japānā, maģistra studijas aizvadījusi ASV, bet astoņdesmito gadu beigās Minsterē, Vācijā, koordinējusi Pasaules Brīvo latviešu apvienības izglītības programmu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Māra pārcēlās uz dzīvi Latvijā nākamajā dienā pēc Berlīnes mūra krišanas. Sākumā strādājusi laikraksta "Diena" ārzemju ziņu nodaļā un veidojusi laikraksta ārzemju korespondentu tīklu. Darbu turpinājusi atjaunotās Latvijas valsts pārvaldē pie ārvalstu palīdzības koordinācijas, valsts pārvaldes reformas un iekšējā audita.
Nacionālais attīstības plāns, kas tapa laikā, kad Latvija bija tikko izrāpusies no finanšu krīzes, aptvēra laika posmu no 2014. līdz 2020. gadam (NAP2020). Eksperti prātoja, kā stiprināt cilvēku spēju būt un justies droši. "Angliski ir šis vārds resilience, mēs to nosaucām par drošumspēju, tagad to devē par noturību. Tomēr mērķis nav noturēties, bet gan pielāgoties, nezaudējot pamatus," sarežģītos terminus skaidro Māra. "Cilvēkam jābūt rīcībspējīgam, lai, apstākļiem mainoties, spētu tikt galā ar situāciju un nezaudētu spēju attīstīties".
Laikā, kad tika izvērtēti NAP2020 vidusposmā sasniegtie un nesasniegtie mērķi, Māra atrada publikāciju "Uzticēšanās — Ziemeļu zelts". "Tā bija sagadīšanās, bet tieši tobrīd mēs sākām pievērst uzmanību politologa Fransisa Fukujamas 2010. gadā rakstītajam par to, ka ekonomikas nevar kļūt spēcīgākas, ja cilvēki neuzticas viens otram, līdz ar to sabiedrībai kļūst grūtāk rīkoties kopīgās interesēs". Māra skaidro, cik būtiski ir uzlabot divus rādītājus, kas Latvijai vēsturiski bijuši ļoti zemi: uzticēšanos līdzcilvēkiem un uzticēšanos valdībai.
"Uzticēšanās ir kļuvusi par ultrazinātni, ar to strādā OECD 1, citas starpvalstu organizācijas, zinātniskas institūcijas, valstu valdības un vēl citi. Starp visām valstīm tieši Ziemeļvalstis izceļas gan ar to, ka tām ir augsts uzticēšanās līmenis, gan arī ar savu vadošo lomu, runājot par uzticēšanos starptautiskajā vidē," atzīst Māra. Pēc publikācijas "Uzticēšanās — Ziemeļu zelts" klajā nākšanas, diskusijām sarunu festivālā LAMPA, rakstu cikla portālā Delfi 2018. gadā un Pārresoru koordinācijas centra konferences notika klikšķis: "Sapratām, ka jaunajā Nacionālajā attīstības plānā kā viens no četriem stratēģiskajiem mērķiem jāizvirza uzticēšanās vairošana."
Tagad jaunajā Nacionālajā attīstības plānā (NAP2027) "sociālās uzticēšanās vairošana" ir izvirzīts par vienu no stratēģiskajiem mērķiem, ar to saprotot gan iedzīvotāju savstarpējo uzticēšanos, gan arī uzticēšanos valsts institūcijām. Kultūras ministrija koncentrē spēkus sabiedrības saliedētības stiprināšanai, savukārt Valsts kanceleja tur rūpi par sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām. Valdības kopējā rīcība virzīta uz to, lai visās jomās — no A (ārpolitika) līdz Z (zemkopība) — tiktu ieviesta uzticēšanās.
Lai gan augsto sabiedrības uzticēšanos uzskata par Ziemeļvalstu fenomenu, "tas nav pašsaprotams dabas resurss kā zelts, mežs vai nafta". Tas ir gadu desmitiem vai pat gadsimtiem ilgu procesu rezultāts, kam grūdienu deva 19. gadsimta tautas kustības.2
"Visas Latvijas valdības kopš neatkarības atjaunošanas ir stiprinājušas Latvijas piederību Baltijas un Ziemeļvalstu reģionam. Kā zināmu etalonu esam uzlūkojuši Ziemeļvalstu sniegumu sociālajā, vides un ekonomikas jomās", Māra izklāsta to, kas minēts daudzās deklarācijās. "Sarežģītāks jautājums ir tas, kā reāli sasniegt nospraustos mērķus, ņemot vērā ierobežotos resursus un vēsturisko pieredzi. Acīmredzot tas nebūs ātri, bet pakāpeniski, izzinot savu labo kaimiņu pieredzi un kultūru, un tā saprotot, kur varam gūt impulsus. Ar sērfošanu internetā nepietiek, lietderīgu rīcību iespējams radīt caur patiesām sarunām un sadarbību." Māras un viņas kolēģu ikdienas uzdevums ir veidot Latvijas nozaru politiku sazobē ar valdību un ministrijām. "Ir ļoti labi, ka jebkurā līmenī varam sakontaktēties ar Ziemeļvalstīm, lai atrastu labāko praksi, un Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā mums ir lielisks sadarbības partneris." "Ziemeļu zelta" publikācijas autori norāda uz piecām rīcības jomām, kas Ziemeļvalstīs un, iespējams, arī citviet ļauj noturēt augstu uzticēšanos:
— Radīt labklājības valsti, kas nepieļauj sabiedrības noslāņošanos,
— Darboties atklāti un caurspīdīgi, godprātīgi rīkojoties ar nodokļu
ieņēmumiem un apkarojot pat vissīkākās korupcijas izpausmes,
— Atbalstīt sabiedriskās organizācijas,
— Nodrošināt augstu izglītības līmeni,
— Novērst ilgstošu bezdarbu, kā arī īstenot efektīvu bēgļu un imigrantu iekļaušanos darba tirgū.
Protams, katrai valstij ir sava specifika. Labklājības valsts var attīstīties, ja tiek strādāts pie iespēju un ienākumu nevienlīdzības prevences un mazināšanas. Māra atzīst, ka gadu gaitā izdevies samazināt bērnu nabadzību ģimenēs. Sarežģītāk ir ar vientuļo pensionāru dzīves līmeņa celšanu, jo daudzu ienākumi ir zem nabadzības sliekšņa. "Redzam arī, kādu nabadzības risku rada bezdarbs, tāpēc svarīgi cilvēkiem strādāt, turklāt oficiāli, lai pēc tam būtu pensija," uzsver Māra.
Valsts pēdējos gados veido sistēmu minimālā ienākumu līmeņa noteikšanai. Nozīmīgs bija Satversmes tiesas spriedums par garantēto minimālo ienākumu līmeņa neatbilstību Satversmei. Šī sprieduma pilnvērtīgai īstenošanai nepieciešams, lai sabiedrība būtu gatava vai nu palielināt nodokļus, vai pārdalīt nodokļu ienākumus, un, protams, arī maksāt nodokļus. "Laba izglītība ir prevence, arī bezdarba novēršana ir prevence. Jāatzīst, ka uzticēšanās līdzcilvēkiem vienmēr bijusi augstāka nekā uzticēšanās valdībai, tāpēc arvien aktīvākas kļūs kaimiņu biedrības, apkaimju organizācijas. Uzticēšanos nevar veidot tikai ar finansiāliem līdzekļiem, tieši otrādi — jo lielāka uzticēšanās gan citiem, gan valdībai, jo augstāka ir ekonomiskā labklājība," Māra mēģina vienkāršāk izskaidrot savu un kolēģu izvirzīto mērķu komplekso dabu. "Tāpēc Ziemeļvalstis pūlas uzturēt augsto uzticēšanās līmeni, un Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ilgstoši strādā, lai to veidotu."
Tomēr arī Ziemeļvalstu augstais uzticēšanās līmenis neiztiek bez pārbaudījumiem. Piemēram, Islandē pēc 2008. gada ekonomikas sabrukuma iedzīvotāju uzticēšanās strauji saruka un 70% iedzīvotāju uzskatīja savas valsts amatpersonas par korumpētām.
2019. gadā ar vieslekciju par uzticēšanos Rīgā viesojās islandiešu pētnieks Jons Olafsons, kurš savulaik bija piedalījies rekomendāciju izstrādē Islandes valdībai par ētikas kodeksa pilnveidošanu. Profesors Olafsons ar Islandes pieredzi iepazīstināja Valsts Kancelejas speciālistus, kuri tolaik strādāja pie Latvijas Trauksmes celšanas likuma. Izrādījās, ka trauksmes cēlēju juridiskas aizsardzības jomā gan Islande, gan Latvija katra bija radusi tādus risinājumus, kas varēja kalpot par vērtīgu ierosmi arī otrai.
"Par uzticēšanos ir daudz vēl izdibināma. Cik tā ir situatīva? Cik tā ir pamatota pieredzē vai arī nostāstos? Vai neuzticēšanās paušana nekļūst par rīku — es izsakos, un tad manī ieklausās?" Māra uzskaita vēl izzināmo. "Nākamreiz ar Ziemeļvalstu uzticēšanas ekspertiem tiksimies OECD Uzticēšanās darba grupā, kurā esam nupat kā iestājušies un kuras iniciēšanā nozīmīga loma bijusi Ziemeļvalstīm ar to ilggadīgo pieredzi uzticēšanās pētniecībā. Te jau 20 valstis kopā veiks pētījumu par uzticēšanos valsts pārvaldes institūcijām. Rezultātā salīdzināsim pieredzes jau plašākā lokā."
1 Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija
2 "Uzticēšanās — Ziemeļu zelts", Ulfs Andreasons, Ziemeļvalstu Ministru padomes analītisks ziņojums, 2017. gads, 15.lpp.