Par Baltijas valstu integrāciju ar Ziemeļvalstīm, par reģionu Eiropu un imigrācijas jautājumiem – ar Ziemeļvalstu Ministru padomes ģenerālsekretāri Paulu Lahtomaki sarunājas Andis Sedlenieks.
Jūs esat samērā nesen stājusies amatā. Vai jūsu vadībā ir gaidāmas kādas izmaiņas Ziemeļvalstu Ministru padomes sekretariāta darbā, un, ja gaidāmas, tad kādas?
Sekretariāts kopumā ir sekmīgi funkcionējoša institūcija, kas veiksmīgi tiek galā ar saviem tiešajiem pienākumiem. Sekretariāta loma ir sagatavot tikšanās ministru līmenī un pēc tam rūpēties par viņu pieņemto politisko lēmumu īstenošanu, implementēšanu nacionālo valstu likumdošanā un citi līdzīgi pienākumi. Savukārt gadījumos, kad sekretariātā rodas jaunas idejas, mēs varam tikai nākt klajā ar priekšlikumiem ministriem vai citiem lēmumu pieņēmējiem. Tomēr, tā kā mehānisms funkcionē veiksmīgi, tad būtiskas izmaiņas tā darbā nav nepieciešamas. Vienlaikus vienmēr var uzlabot kādas atsevišķas lietas. Tā man ir pieredze dažāda veida pārnozaru sadarbības (crosssectoral work) organizēšanā un vadīšanā, un es redzu iespējas īstenot atsevišķus uzlabojumus šajā ziņā gan sekretariāta darbā, gan arī plašākos mērogos.
Tāpat ir svarīgi fokusēties uz izvirzītajiem mērķiem, spēt noturēt ambīciju līmeni, un personiski es uzskatu par ļoti svarīgu, ka mēs esam spējīgi nogādāt līdz mūsu politiķiem un mūsu cilvēkiem, Ziemeļvalstu iedzīvotājiem savstarpējas sadarbības rezultātus. Nodrošināt, lai tie būtu redzami un tiktu izmantoti, savā ziņā būtu taustāmi.
Šis amats ir liela motivācija man personiski, jo mana dzimtā vieta atrodas pie Somijas austrumu robežas, var teikt, ka tā ir viena no nomaļākajām vietām visās Ziemeļvalstīs. Un attiecīgi nonākšana Ziemeļvalstu kopējo politisko procesu epicentrā, iespēja strādāt visu Ziemeļvalstu labā, tas man ir milzīgs stimuls darīt savu darbu iespējami labāk un savā ziņā arī liels piedzīvojums.
Šī ir jūsu pirmā vizīte Rīgā jaunajā amatā. Kādi ir vizītes iemesli?
Galvenais vizītes Rīgā iemesls, protams, ir digitalizācija – Rīgā notikušais Baltijas jūras reģiona 5G ekosistēmas forums 5G Techritory, kas ir liela mēroga ļoti nozīmīgs pasākums, un kuru laikā tikai aizvadīta arī Baltijas valstu un Ziemeļvalstu par informācijas tehnoloģijām, digitalizāciju atbildīgo ministru tikšanās. Stratēģiskais mērķis ir radīt ap Baltijas jūru vienotu digitālo ekosistēmu, tā sasniegšanā ir ieinteresētas visas reģiona valstis, un tas arī ir viens no virzieniem, kur starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm pastāv ļoti plaša sadarbība ar lieliskām tālākās attīstības perspektīvām.
Paralēli tam es veltu uzmanību arī Ziemeļvalstu Ministru Padomes birojam Rīgā. Līdz šim man nebija nācies apmeklēt organizācijas Rīgas biroja, tādēļ mērķis bija iepazīties tuvāk ar tā darbību un aktivitātēm.
Vai Baltijas valstīm pastāv kaut vai teorētiskas iespējas pārskatāmā nākotnē sasniegt tādu pašu integrācijas ar Ziemeļvalstīm līmeni, kāds pastāv Ziemeļvalstu starpā? Es šādu jautājumu uzdodu tādēļ, ka ciešākas integrācijas ar Ziemeļvalstīm jautājums ik pa brīdim parādās atsevišķu Latvijas politisko spēku dienas kārtībā.
Man, protams, ir patīkami dzirdēt, ka Latvijā pastāv šāda vēlme un notiek attiecīgas diskusijas. Vienlaikus arī realitāte ir tāda, ka savstarpējā sadarbība starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm, visā Baltijas jūras reģionā kļūst aizvien plašāka un ciešāka, kā arī aptver aizvien vairāk jomu. Par to uzskatāmi liecina arī Ziemeļvalstu Ministru Padomes biroju Baltijas valstīs darbība, kas notiek dažādos virzienos, tiek īstenoti visdažādākie projekti. Viens no flagmaņiem sadarbības ziņā ir sākotnēji jau pieminētā digitalizācija, uz kuru attiecas arī cieša un vienlaikus strukturēta sadarbība politiskajā līmenī.
Tomēr ja mēs runājam par kādu iespējamo Baltijas valstu kļūšanu par Ziemeļvalstu Ministru Padomes loceklēm, tad šāda jautājuma mūsu dienas kārtība nav. Vismaz cik attiecas uz manas atrašanās amatā periodu, šādu jautājumu neviens nav ierosinājis, nekādi atbilstīgi priekšlikumi nav izteikti, un nav arī nekādu politisko diskusiju par šo tēmu. Bez tam ir arī vēl kāda ļoti būtiska nianse. Lai kāda valsts pievienoties, piemēram, Eiropas Savienībai (ES), ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem, un jāievēro noteikta, iepriekš izstrādāta iestāšanās procedūra. Ziemeļvalstu Ministru Padomes gadījumā nepastāv nedz kritēriji jaunu dalībnieku uzņemšanai, nedz arī iestāšanās vai izstāšanās procedūra, kas ir tikai loģiski. Ja jaunu dalībvalstu pievienošanās netiek skatīta, tad nav nepieciešamības arī pēc kritērijiem un procedūrām.
Tāpat es arī neredzu iemeslus, kamdēļ lai šāds jautājums pārskatāmā nākotnē nonāktu Ziemeļvalstu dienas kārtībā, tostarp arī tādēļ, ka mūsu starpā pastāv virkne vienīgi Ziemeļvalstīm kopīgu faktoru, ne tikai ģeogrāfiskais. Tajā pašā laikā starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm pastāv plaša sadarbība, ir uzreiz vairāki dažādi formāti un platformas, kuru ietvaros mēs sadarbojamies, un ievērojama daļa kuru potenciāla vēl tikai gaida izmantošanu. Attiecīgi nav arī nekādu šķēršļu sadarbības turpināšanas un integrācijas paplašināšanas ceļā.
Kuras ir tās jomas, ja neskaita digitalizāciju, kurās Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbība atrodas augstā līmenī, un kādos virzienos sadarbības potenciāls netiek izmantots pilnā mērā?
Mēs ļoti daudz ko varam darīt ievērojami labāk, veidot daudz plašāku sadarbību, kā jau minēju, pastāv visas iespējas sadarbības paplašināšanai. Pieminēšu tikai vienu virzienu, kur šobrīd attīstās sadarbība un ir redzams ievērojams progress. Šis virziens ir elektroniskā identifikācija jeb eID. Ir noteikti ļoti konkrēti termiņi, kad jāsasniedz stāvoklis, kad jūsu, Latvijas eID tiks pieņemts visos Somijas dienestos, savukārt mans Somijas, vai arī Dānijas, attiecīgi pieņemts visos Latvijas dienestos. Mums ir konkrēts plāns, konkrēts darāmo darbu saraksts un konkrēti termiņi, kad šāda situācija jāsasniedz. Ir paredzēts, ka tehniskā bāze būs gatava jau nākošajā gadā, un pēc tam valstis pēc saviem ieskatiem varēs pievienoties šai sistēmai. Tas būs praktisks, reāls ieguvums visiem tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas dodas ceļojumos, strādā vai mācās Ziemeļvalstīs, ilgāku laiku uzturas tajās vēl kādu citu iemeslu dēļ. Un, protams, arī tiem Ziemeļvalstu iedzīvotājiem, kuri apmeklē Baltijas valstis vai ilgāku laiku uzturas tajās.
Šis piemērs arī labi raksturo vienu no būtiskiem mūsu darbības virzieniem – pārrobežu digitālo servisu, digitālo pakalpojumu pieejamības attīstīšanu. Jo vairāk būs šādu visiem un visā reģionā pieejamu digitālo pakalpojumu, jo pozitīvāk tas atsauksies uz ikviena iedzīvotāju ikdienas dzīvi, paplašinās viņam pieejamo iespēju loku.
Šeit vēl būtu nepieciešams piebilst, ka starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm vērienīga visdažādākā veida integrācija pastāv Eiropas Savienības un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīm ietvaros. Atsevišķas Ziemeļvalstis, kā zināms, nav ES dalībvalstis, tomēr arī uz EBTA attiecas pārliecinošs vairākums tādu pašu normatīvo aktu, kā uz ES valstīm, un attiecīgi arī EBTA integrācija ar ES ir ļoti cieša. Savukārt Ziemeļvalstu savstarpējā integrācija kādās atsevišķās jomās tradicionāli ir dziļāka, nekā ES mēroga starpvalstu integrācija. Attiecīgi kad mēs runājam par Ziemeļvalstu integrāciju, vai integrāciju ar Ziemeļvalstīm, tad visbiežāk raugāmies uz to tieši no šāda skatu punktu – kā uz padziļinātu integrāciju un sadarbību. Vienlaikus netrūkst gadījumu, kad šāds līmenis nav nepieciešams pat pašu Ziemeļvalstu starpā, jo pietiekamu, mūsu interesēm atbilstošu sadarbību iespējams nodrošināt arī ES ietvaros.
Pēdējos gados bieži tiek pieminēta tāda tēma, kā reģionu Eiropa. Ziemeļvalstu ciešā savstarpējā integrācija, sadarbība ar Baltijas valstīm – vai šos procesus var vērtēt arī kā sava veida virzību pretim reģionu Eiropai?
Reģionālā sadarbība konkrēti Baltijas jūras reģionā, protams, virzās un priekšu, piedzīvo attīstību, un tas ir tikai loģiski, jo mēs esam kaimiņi, un mums ir daudz kopīga. Sākot ar ģeogrāfiju, mūsu atrašanās vietu Eiropas kartē, un vēsturi, bet beidzot ar šodienas interesēm. Raugoties plašāk, mēs arī redzam, ka arī citos Eiropas reģionos, atšķirības kuru starpā ir samērā ievērojamas, pastāv līdzīgas tendences. To valstu, kuras atrodas Baltijas jūras krastos, kopīgās intereses vismaz daļā jautājumu atšķiras no, piemēram, Vidusjūras piekrastes valstu kopīgajām interesēm. Un attiecīgi tiek meklētas iespējas sadarboties, iespējas plašākā, visas Eiropas mērogā aizstāvēt vai virzīt šīs savas kopīgās intereses. Tāpat dažādos Eiropas reģionos atšķiras arī citi faktori, un tas viss paver plašas iespējas attīstīt reģionālo kooperāciju.
Vienlaikus pastāv vēl kāda interesanta tendence, kas ir vērojama Ziemeļvalstīs –ievērojami pieaug pilsētu, vietējo kopienu nozīmīgums tieši savstarpējās sadarbības ziņā. Vietējās kopienas savā līmenī veido plašu savus sadarbības tīklus. Tā ja mēs runājam par klimata izmaiņām, kas ir viens no centrālajiem Ziemeļvalstu sadarbības dienas kārtības jautājumiem, tad ļoti daudzu problēmu risināšana, lēmumu pieņemšana jautājumos, saistītos ar cīņu pret klimata izmaiņām, atrodas tieši vietējo kopienu un pilsētu pārziņā. Un tā kā attīstās aktīva sadarbība, risinot šos un arī citus jautājumus, veidojas vairāku līmeņu sadarbības tīkli – vietējo kopienu, pilsētu, valstu reģionu, utt.. Tā ir tāda komplicēta sistēma.
Attiecīgi ja mēs raugāmies no šāda viedokļa, tad reģionu Eiropa, protams, pastāv, attīstās, un es nešaubos, ka turpinās attīstīties. Arī atšķirības starp dažādām Eiropas daļām, dažādiem reģioniem turpinās pastāvēt, taču es nedomāju, ka vajadzētu tās dramatizēt vai saistīt ar šīm atšķirībām kādus pesimistiskus nākotnes scenārijus. Eiropa vienkārši ir dažāda, tajā skaitā arī reģionu līmenī, taču tas netraucē veiksmīgi sadarboties.
Imigrācija un ar to saistītās problēmas ir kļuvušas par cēloni asām diskusijām, tajā skaitā arī Ziemeļvalstīs, it īpaši attiecībā uz sabiedriskās drošības jautājumiem. Vai Ziemeļvalstu nostājā šajā ziņā ir gaidāmas kādas izmaiņas?
Jā, diemžēl ir jāatzīst, ka ar imigrantiem ir saistīti atsevišķi plašu rezonansi izraisījuši krimināli notikumi, tomēr tajā pašā laikā ir ļoti svarīgi atcerēties, ka mūsu sabiedrība, līdzīgi kā daudzās Eiropas valstīs, noveco, mums nepietiek darbaroku, un tās ir iespējams nodrošināt tikai ļaujot iebraukt cilvēkiem no citām valstīm. Rezultātā realitāte ir tāda, ka Ziemeļvalstis, šo valstu sabiedrības pēdējo apmēram trīsdesmit gadu laikā ir piedzīvojušas būtiskas izmaiņas, ir ievērojami pieaudzis to cilvēku skaits, kas paši vai kuru vecāki dzimuši citās valstīs. Piemēram, Zviedrijā, kurai ir pašas senākās imigrantu uzņemšanas tradīcijas Ziemeļvalstu vidū, šādu cilvēku skaits ir pieaudzis par vairāk nekā 70%. Īpaši straujas izmaiņas notika pēc 2015. gada imigrācijas viļņa. Šo cilvēku integrācija savukārt ir viens no ļoti svarīgiem Ziemeļvalstu sadarbības punktiem. Mēs arī uzskatām, ka tās pamatā ir jābūt izglītībai, izglītībai un vēlreiz izglītībai. Izglītība ir atslēga cilvēkiem, kuri ierodas Ziemeļvalstīs un vēlas pie mums dzīvot un strādāt.
Es saprotu, ka tas ir politiski „karsts” jautājums, ka ir politiķi, kuri cenšas izmantot ar imigrantiem, patvēruma meklētājiem saistītos negatīvos aspektus, tomēr kopumā imigrācijas process ir ļoti daudzšķautņains. Fakts ir tāds, ka mums ir vitāli nepieciešami šie cilvēki, un mēs arī ticam, ka spējam pilnvērtīgi integrēt viņus Ziemeļvalstu sabiedrībās. Un mums arī nav nekādu tiesību pēc atsevišķiem gadījumiem vērtēt visus ieceļotājus.
Paula Lehtomaki (Paula Lehtomäki)
Dzimusi 1972. gadā Kuhmo, Somijā
Studējusi politikas zinātnes un ekonomiku
Precējusies, trīs bērnu māte
1996.gadā gadā ievēlēta par Kuhmo pilsētas padomes deputāti
No 1999. - 2015. gadam Somijas parlamenta deputāte, pārstāv Centra partiju
2003. -2007. Somijas starptautiskās tirdzniecības lietu ministre, pati jaunākā valdības locekle
2007. - 2011. Somijas vides ministre
2015. - 2019. Somijas Valsts sekretāre premjerministra Juhas Sipilas valdībā
Kopš 2019. gada 18. marta – Ziemeļvalstu Ministru Padomes ģenerālsekretāre, pirmā sieviete šajā amatā.
Kā vērtējat Ziemeļvalstu un Baltijas valstu padziļinātas integrācijas perspektīvas?
Māris Graudiņš, partijas „Progresīvie” ārlietu darba grupas vadītājs
Lai arī, piemēram, Latvijai un Zviedrijai ir bijis daudz kopīga vēsturē, tomēr šobrīd galvenās padziļinātas sadarbības starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm perspektīvas attiecas galvenokārt uz ekonomiku. Šajā ziņā sadarbība attīstās un padziļinās, uzskatāmi liecinot par labām kaimiņattiecībām, kuras gandrīz vienmēr nozīmē arī integrāciju dažādās sfērās, piemērs šeit varētu būt eneŗģētika, reģionālie elektrības tīkli.
Tāpat ir tikai loģiski, ka tiek izvērsta plaša sadarbībā un spēku apvienošana jautājumos, kas ir svarīgi Baltijas jūras reģionam kopumā, tādos kā sadarbība vides jomā HELCOM. Tas attiecas arī uz drošību, kur Zviedrija un Somija veido aizvien ciešāku partnerību ar NATO.
Labas kaimiņattiecības nozīmē arī ciešu politisko sadarbību, tomēr šajā gadījumā runāt par padziļinātu integrāciju, manuprāt, būtu nekorekti. Lai īstenotu padziļinātu politisko integrāciju ir nepieciešama vienota izpratne par virkni svarīgu jautājumu sabiedrībā kopumā, vienota izpratne par mērķiem un prioritātēm, bet Baltijas valstu un Ziemeļvalstu gadījumā šīs izpratnes jūtami atšķiras, īpaši attiecībā pret nevienlīdzību un arodbiedrību lomu valstī.
Attiecīgi mēs varam runāt par ciešu sadarbību reģiona ietvaros, izvērst padziļinātu ekonomisko integrāciju atsevišķās nozarēs, tāpat varam censties ieviest pie sevis atsevišķus Ziemeļvalstu principus un standartus. Tomēr kas attiecas uz padziļinātu politisko integrāciju, tad šajā ziņā pastāvošā sadarbība ir pietiekama, un ja arī ir gaidāmi jauni pavērsieni, tad vienīgi Eiropas Savienības ciešākas integrācijas gadījumā.
Ainars Latkovskis, Saeimas frakcijas „Jaunā Vienotība” priekšsēdētājs
Par padziļinātu integrāciju starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm ir iespējams runāt galvenokārt reģionālās sadarbības ietvaros. Tādos jautājumos kā vides aizsardzība, drošība, vienotas reģionālās infrastruktūras izveide joprojām ir neizmantots potenciāls un attiecīgi ievērojamas perspektīvas sadarbības paplašināšanai. Lieliska sadarbība pastāv arī daudzās tautsaimniecības nozarēs, kurās Ziemeļvalstis ir vienas no nozīmīgākajām Baltijas valstu ārējās ekonomiskās sadarbības partnerēm.
Ar visu minēto valstu dalību Eiropas Savienībā (ES) vismaz šobrīd ir pietiekami ne tikai labas, bet atsevišķos gadījumos arī padziļinātas sadarbības nodrošināšanai. Nav nekādu šķēršļu, lai gadījumos, kad reģiona valstis ir ieinteresētas konkrētas sadarbības attīstīšanā, tās vienkārši sanāktu kopā un vienotos par darāmajiem darbiem. Reģionālajai sadarbībai ir ievērojamas atbalsts arī no ES institūciju puses, tā kā principā dažāda veida padziļināta integrācija atrodas pašu valstu rokās, ir nepieciešami vienīgi atbilstīgi politiskie vai ekonomiskie lēmumi.
Šo iemeslu dēļ es neuzskatu, ka šajā ziņā būtu nepieciešamas institucionālas vai vēl kādas citas izmaiņas. Lai sāktu runāt par latiņas pacelšanu augstākā līmenī, jauniem sadarbības formātiem vai institūtiem, vispirms ir jāizmanto esošais potenciāls, kas pagaidām ne tuvu nav izsmelts.
