Paradoksālais Homo Nordicus

 Burvju eliksīrs

 Priekšstats par Ziemeļvalstu ideālo sabiedrības modeli ir tikpat noturīgs kā pašos skandināvos dziļi iesakņojusies pārliecība, ka viņi iemieso pasaules sirdsapziņu. Tā saucamais Ziemeļvalstu modelis vai, precīzāk, sistēma līdzinās maģiskam eliksīram, ko sastopam pasakās un komiksu grāmatās. Tas darbojas taisnīgi un nekļūdīgi, pierādot praksē, ka neoliberālisms nebūt nav neizbēgams. Fakti runā paši par sevi: EDSO Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas vērtējumā pasaules izglītības topa virsotnē atrodas somi. Apkopojot globālos statistikas datus par avīžu, žurnālu un grāmatu patēriņu un bibliotēku apmeklētību, somi atkal ir priekšgalā. Kas to būtu domājis, ka zemnieks Pāvo kļūs par intelektuāli! Reiz dzirdēju vienu bijušo Krievijas valdības ministru skaudīgi nosakām: „Somi neapjauš, cik ļoti tiem ir laimējies, ka viņiem nepieder nafta. Melnais zelts ir inovācijas ienaidnieks.” To pierāda kaut vai fakts, ka Indijā ar tās vairāk kā miljards iedzīvotājiem 70% no pārdotajiem mobiliem telefoniem ir ražoti Nokia – uzņēmumā, kas dibināts valstī ar 5.2 miljoniem iedzīvotāju.

Tikmēr dāņi izrādās esam vislaimīgākā tauta pasaulē – no gada uz gadu, pētījumā pēc pētījuma, vasarā vai ziemā… Viņu laimei nekait ne Dānijas karoga dedzināšana visās pasaules malās, ne starptautiskais nosodījums, ko izpelnās Dānijas ārkārtīgi represīvā imigrācijas politika, nedz arī fakts, ka Kioto parakstītā apņemšanās par CO2 izplūdes gāzu samazinājumu līdz 2012. gadam izskatās pēc neveiksmei lemtas ieceres.

Par spīti visam, dāņi ar saviem vēja turbīnu sabužinātajiem matiem ir LAIMĪGI, un tā viņi jūtoties vidēji 62.7 gadus no sava mūža. Droši vien tie smejas pat miegā…

 Par Norvēģiju visa pasaule ir vienisprātis, ka tur valda saprāts un piesardzība. Šī valsts nekrita par upuri t.s. „holandiešu ligai”, kas 60. gados piemeklēja Nīderlandi saistībā ar tās piekrastēs atklāto gāzes krājumu uzpūsto finanšu burbuli. Norvēģu naftas magnāti ir pratuši saglabāt vēsu prātu: viņu kases ienākumi pārspēj pat Saūda Arābiju, atpaliekot vienīgi no Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Tomēr vispirmām kārtām Norvēģija ir vienīgā patiesi demokrātiska naftas eksportētājvalsts, kas palikusi „melnā zelta” neaptraipīta.

Savukārt zviedri, pateicoties neapstrīdamai izcilībai inženierzinātnēs, kādudien pilnīgi noteikti izgudros tehnisku risinājumu visām cilvēces problēmām. Valsts reliģiju un Dieva meklējumus tie ir aizstājuši ar pētniecību un zinātnes attīstību. Viens no vadošajiem pasaules ekonomikas apustuļiem Ričards Florida atvēl Zviedrijai visaugstāko pozīciju uz globālās jaunrades pjedestāla, jo tās unikālā 3T kombinācija – talants, tolerance un tehnoloģijas – vismaz tiktāl ir palikusi nepārspēta. Panākumi ir acīmredzami: no Stokholmas un Malmes eko-rajoniem iedvesmu smeļas pat ķīnieši…

Pirmajā acu uzmetienā Ziemeļvalstis neko daudz neatšķiras no citām Eiropas valstīm: ar dažiem izņēmumiem, to laika joslas ir identiskas kontinentālajām, un galvaspilsētas nešķir liels attālums no Londonas, Parīzes, Berlīnes vai Briseles. Ziemeļvalstis varētu kļūdaini noturēt par Beļģijas vai Vācijas ziemeļu reģioniem, tikai mazliet aukstākiem un sniegainākiem kā ierasts. Tomēr starpība ir lielāka nekā sākotnēji varētu likties, jo Ziemeļvalstu vērtības un kultūras mantojums ievērojami atšķiras no pārējās Eiropas.

Protams, pastāv atšķirības arī pašu Ziemeļvalstu starpā, kuras laika gaitā tikai palielinās. Tomēr līdzības ir uzkrītošākas un no malas acīmredzamas, lai gan paši ziemeļnieki tās izliekas nemanām. Te izpaužas bēdīgi slavenais „brāļu sindroms”: dzīvojot zem viena jumta, katrs bērns neatlaidīgi tiecas atšķirties no pārējiem. Taču nenoliedzami, ka Ziemeļvalstis pieder vienai kultūras saimei ar kopīgu vēsturi un valodas izcelsmi. Arī klimatiskie apstākļi ir vienlīdz maz piemēroti dzīvošanai: no mēreni nelabvēlīgās Dānijas līdz neviesmīlīgajai Īslandei un Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas ziemeļiem.

Varētu teikt, ka pastāv īpaša Homo Nordicus suga, kuras īpatņiem piemīt līdzīga mentalitāte un vienots skatījums uz labklājības un demokrātijas attīstību, taču šis Homo Nordicus ir komplicētāks un pretrunīgāks par tam piekabināto „eko-egalitārā-demokrāta” etiķeti.

Ziemeļvalstis ir atdarināšanas vērtas ne tikai kā labklājības sabiedrību prototips, kas izveidojies 20. gadsimta otrajā pusē; Ziemeļu Padomes iedibinātais ģeopolitiskās vienotības modelis būtu piemērots Balkāniem, savukārt sadarbība vides jautājumos, ko realizē Baltijas jūras valstis, varētu kalpot par veiksmīgu paraugu Vidusjūras reģiona valstu savienībai.

Mazo cinīšu lielie vezumi

Pirmais, ko pamana iebraucējs no kontinenta, ir citāds mērogs. Izņemot Dāniju, Ziemeļvalstis var uzskatīt par teritoriāli lielām, taču ar mazu – tiešām mazu! – iedzīvotāju skaitu. Somiju un Dāniju kopā ņemot, to cilvēkresursi atpaliek pat no Parīzes un tās piepilsētām! Šajā ziņā pat „lielā” Zviedrija piekāpjas tādām valstīm kā Grieķija, Beļģija, Čehija, Ungārija un Portugāle. Ziemeļvalstu populācijas lielums kontrastē ar ietekmīgo lomu, ko tās spēlē uz pasaules skatuves. Šo valstu labā reputācija pārspēj jebkādas cerības, ko sākotnēji varētu likt uz pieticīgo 25 miljonu cilvēku skaitu.

Tāds nesamērīgums ir izdomas bagāta un iedarbīga mārketinga rezultāts. Kādā pētījumā, kas veikts pirms trīs gadiem, tika noskaidroti pasaules labākie zīmoli. Pirmajā vietā ierindojās itāļu pasta Barilla, kurai sekoja dāņu Lego un vācu Lufthansa, kā arī zviedru Ikea un franču Michelin – tātad divi no pieciem pasaules atzītākajiem zīmoliem ir radušies Skandināvijas valstīs ar nepilniem 15 miljoniem iedzīvotāju. Tāpat Maersk ir pasaules vadošā konteineru transporta kompānija, kuras apgrozījuma īpatsvars veido 15% no Dānijas IKP, bet katrs trešais no pasaulē pārdotajiem mobiliem telefoniem ir ražots Nokia – šī plaši pazīstamā connecting people uzņēmuma gada apgrozījums ir līdzvērtīgs 80% Somijas valsts budžeta. Savukārt IKEA dibinātājs Ingvars Kamprads ir viens no bagātākajiem planētas cilvēkiem, un IKEA produktu kataloga gada tirāža – 130 miljoni eksemplāru – pārspēj pat Bībeli. Fascinējoši, ka Zviedrijas novads Smolande (Småland), kur meklējami IKEA pirmsākumi, „apmēbelē” visu pasauli, tā popularizējot skandināvu vietu nosaukumus, teiksmas un īpašvārdus!

Ziemeļvalstis spēj ļoti prasmīgi pārdot to mazumu, kas tām pieder – tiktāl, ka pat viņu paškritikai atrodas noiets. Atliek vien pieminēt pasaules popularitāti ieguvušo Stīga Lāršona Tūkstošgades triloģiju.

Indivīds un grupa

Zemā apdzīvotības blīvuma dēļ ziemeļnieku mentalitātei piemīt savas īpatnības, kas francūzim varētu šķist paradoksālas. Attiecības starp indivīdu un kolektīvu ļoti atšķiras no tām, kas ierastas Francijā. Trūcīgi apdzīvotajos ziemeļos bērni ir retums, un katrs indivīds ir vērtība. Ikdienā šī pārliecība izpaužas ļoti delikātā formā, piemēram, jēdzienā integritāte jeb individuālās brīvības neaizskaramība. Šo vārdu bieži lieto tādos kontekstos kā slimnīcu apmeklējumi, bērnu izglītība vai, piemēram, saistībā ar jauno FRA likumu, kas Zviedrijā ir izraisījis vērā ņemamu sabiedrības ažiotāžu. (Sākot ar 2009. gada 1.janvāri, Zviedrijas Nacionālajai radio aizsardzības administrācijai (FRA) ir brīva pieeja ārvalstu komunikāciju datiem, kas šķērso Zviedriju.) Ziemeļvalstu valodās vārds „integritāte” ir saglabājis tā sākotnējās nozīmes – „viengabalainība”, „neskartība” un „veselums” – atšķirībā no franču l’intégrité, ko biežāk interpretē kā „krietnums” un „godīgums”. Tādējādi Ziemeļvalstu bērnos tiek ieaudzināta neatkarības un atbildības sajūta. Pretēji to vienaudžiem Dienvideiropā, viņi uz visiem laikiem pamet savu ģimenes ligzdu uzreiz pēc skolas beigšanas. Pateicoties valsts stipendijām un kredītiem, rodas arī finansiāla neatkarība, par ko Francijas jaunieši var tikai sapņot.

Taču, ieskatoties mazliet uzmanīgāk, redzam, ka Skandināvijas jauno cilvēku patstāvība ir visnotaļ relatīva – faktiski viņi kļūst par parādniekiem vēl pirms darba gaitu uzsākšanas. Neatkarīgi no vecākiem, tas tiesa, taču ļoti lielā mērā atkarīgi no valsts.

Paradoksāli, ka šāda autonomija neveicina individuālismu, bet drīzāk vienotību un kolektīvu saskaņu. Skandināvi tic, ka indivīdam jāpakļaujas grupas interesēm, tāpēc Ziemeļvalstu demokrātija ir vairāk kolektīva nekā individuāla. Tostarp valda stingra sabiedrības uzraudzība, un tā saucamais Jantes likums raisa pakļāvību, kas robežojas ar kājslauķa mentalitāti. (Jantes likums (dāņu un norvēģu val. – Janteloven; zviedru val. – Jantelagen; somu val. – Janten laki) apzīmē skandināvu sabiedrībām raksturīgo grupas spiedienu uz indivīdu, kas negatīvi ilustrē veiksmi un panākumus kā kaut ko nevērtīgu un nepiedienīgu.) Vismaz tā tas izskatās vērotājam no malas, taču paši ziemeļnieki to neuzskata par problēmu. Ir aizraujoši noskatīties, kā zviedru etnologa Okes Dauna pieminētā „patiesa vēlme līdzināties” īstenojas praksē: kā zviedri un somi – viss viens, ziemeļnieki vai dienvidnieki, bagāti vai nabagi – veic identiskus rituālus gan ziemas, gan vasaras saulgriežos; vai kā norvēģi dodas kolektīvās pastaigās, ar vai bez slēpēm; vai cik šabloniski iekārtotas ir ziemeļnieku mājas, vien ar atsevišķām nacionālām variācijām. Šāds atdarināšanas kults ir neticami izdevīgs mārketinga darboņiem, taču gatavais posts māksliniekiem. Šķiet, tas bija diženais zviedru proletariāta rakstnieks Ivars Lū-Juhansons, kurš teica: „Mēs, zviedri, samierināmies ar visu. Mēs pat nepretotos, ja kāds iečurātu mums ausī. Mēs visa priekšā noliecamies. Mēs par visu kaunamies.”

Pateicoties vēlmei pielāgoties, Ziemeļvalstu sabiedrības ir integrējošas, un neviens netiek atstāts ceļa malā. Ja bērnam rodas grūtības skolā, visa grupa nopūlas, lai atpalicējs atgrieztos ierindā. Ziemeļnieki neapzināti seko drošības pamatprincipam, saskaņā ar kuru siena ir tieši tik stabila, cik tās vājākais punkts, un ķēde nekad nav izturīgāka par tās vājāko posmu. Likumsakarīgi, šādi posmi ir jāapzina un jālikvidē – jāpiezīmē, ka kādu laiku tika plaši praktizēta piespiedu sterilizācija – vai arī stingri jāuzrauga tie, kurus likvidēt nav iespējams. Sistēmas veiksmīgai funkcionēšanai ir svarīga tās standartizācija un pašregulācija. Skolā bērni tā arī neiemācās diskutēt vai apšaubīt. Viedokļu dažādības trūkums lielākā vai mazākā mērā ir novērojams visās piecās Ziemeļvalstīs. Cilvēki attrauc: „Kālab mums apšaubīt iekārtu, kas veiksmīgi darbojas? Kamdēļ mums jāprot diskutēt?” Vispārējas vienprātības kultūrā, kur sabiedrība balstās vienlīdzīgu attiecību struktūrā, nevis hierarhijā, patiešām ir jājautā, vai kritiskai spriestspējai ir kāda nozīme. Atbilde ir šāda – neviena demokrātija nevar pastāvēt bez tai vitāli svarīgās apšaubīšanas. Stīga Lāršona Tūkstošgade un Ūlava Hergela Bēglis (pēdējais šogad tika iztulkots franču valodā) ir divas dzēlīgas literāras ilustrācijas par Zviedrijas un Dānijas sabiedrībām. Zīmīgi, ka abu grāmatu autori ir žurnālisti, kas nosoda dižošanos ar tādiem jēdzieniem kā demokrātija, neitralitāte, bērnu tiesības un solidaritāte ar trešās pasaules valstīm sabiedrībās, kas pašas mēdz izrādīties nesaudzīgas pret vājākajiem. Nav nekāds pārsteigums, ka abos darbos parādās atklātas līdzības ar Astrīdas Lindgrēnes Pepiju Garzeķi. Būdama brīvdomātāja un dumpiniece, šī vasarraibumainā un nerātnā rudmate ir ziemeļnieku sapņa iemiesojums.

Paļāvība

„Neparasta ir nevis pati sistēma, bet gaisotne, kas to uztur un, pateicoties kurai, sistēma darbojas, šī kolektīvā vīzija par nākotni; (…) ticība mūslaiku cilvēka spējām,” tā 1969. gadā par Zviedriju izteicās franču diplomāts Fransuā Režī Bastīds.

Skandināvi bauda bezrūpīgu jaunību: tos nenomoka raizes par nepieciešamās kvalifikācijas iegūšanu, kā tas ir Francijā, un uz savu nākotni tie raugās pozitīvi un ar entuziasmu. Viņi ir uzauguši sabiedrības iekārtā, kas vairāk par intelektuālu attīstību cildina indivīda neatkarību un kopīgas vērtības. Daļēji arī tāpēc viņi neparko neatzīst, ka gadu pēc skolas beigšanas pavadīt kaut kur ārzemēs būtu tukša laika izšķiešana. Ir pat vēl labāk – jauniešus respektē! Norīkošana uz bezalgas darba vietām, kas Francijā ir plaši izplatīta, būtu neiedomājama. Tā rezultātā Ziemeļvalstu jaunieši ir ļoti pašpārliecināti un, salīdzinot ar to vienaudžiem Francijā, viņi ir uzņēmīgāki un mazāk nobažījušies par gaidāmajām dzīves pārmaiņām. Kad starptautiskā pētniecības kompānija Kairos Future centās izdibināt, ko no savas nākotnes sagaida 16 līdz 29 veci jaunieši 17 valstīs, Francijas respondenti izrādījās vislielākie pesimisti un konformisti.

Uz jautājumu „Vai jūsu personīgā nākotne liekas daudzsološa?” tikai 26% atbildēja apstiprinoši, salīdzinot ar 60% Dānijā.

Pētījumā Neuzticības sabiedrība: Francijas sociālā modeļa destruktīvā daba(5) tā autori Jans Algāns un Pjērs Kaīks secina, ka tikai 21% Francijas iedzīvotāju uzticas citiem cilvēkiem. Skandināvijas valstīs pozitīvu atbilžu koeficients bijis trīsreiz lielāks: 66% Zviedrijā un 60% Dānijā.

Balstoties uz visu augstākminēto, man gribētos ieteikt – pamēģiniet, uzturoties kādā no Ziemeļvalstīm, pazaudēt cimdus vai cepuri. Vai, vēl labāk, maku! Kāds Amerikas žurnāls regulāri veic amizantu eksperimentu 14 Eiropas valstīs un ASV, kura laikā tiek „nozaudēti” maki. Katrā no tiem atrodas 50 dolāri, kā arī fiktīvā īpašnieka kontaktinformācija. Četros gadījumos no desmit franču atradēji paturēja maku sev, tā nokļūdami rezultātu tabulas apakšā, kamēr Dānijā un Zviedrijā visi atrastie maki tika atdoti īpašniekiem. Pēc Jana Algāna un Pjēra Kaīka aplēsēm, ar tādu uzticēšanās līmeni un sabiedrības noskaņojumu kā Zviedrijā Francijas IKP izaugtu par 5%, t.i., par 1,500 eiro uz cilvēku.

Ziemeļnieki ar pārliecību raugās nākotnē, jo industrializācija un mūsdienu dzīvesveids ir vairojuši to labklājību. Viņi nebaidās no globalizācijas, bet saredz tajā jaunas iespējas. Šāda pašpārliecinātība ir lielā mērā izaugusi no reformas veicinošā protestantisma un kalpo par neizsīkstošu enerģijas avotu. Izglītošanās visa mūža garumā ir ierasta parādība, ko palīdz realizēt tautas augstskolas. Eiropas darba tirgus pētījums rāda, ka somi, zviedri un dāņi dzīves laikā vidēji nomaina piecas vai vairāk darbavietas. Tā ir liela Ziemeļvalstu priekšrocība; Francija, kur darbinieki tiek „norakstīti” jau 50 gadu vecumā, neglābjami zaudē. Lielākas karjeras iespējas labi iederas globalizācijas kontekstā, kur viens no vadmotīviem ir pastāvīga pielāgošanās.

Vienkāršība un pragmatisms

Ziemeļos ātri vien atskārsti, ka šīs reti apdzīvotās zemes ar to milzīgajiem plašumiem un skarbajiem klimata apstākļiem vēstures gaitā ir daudz cietušas no nabadzības. Siltu vai mēreni siltu platuma grādu labklājība ilgi nesasniedza ziemeļus, kur augstdzimušo mītnes rotāja neīsts marmors un kur parastas muižas dēvēja par pilīm. Te nabadzība izzuda tikai pirms divām vai trim paaudzēm, taču tā palikusi iegravēta kolektīvajā zemapziņā, un tās liecinieki, kuri paši bērnībā pārdoti izsolē, vēl joprojām ir dzīvi. Francijā tik dziļa nabadzība tika izskausta pirms piecām vai sešām paaudzēm, un atmiņas par to ir pabalējušas. 1890. gadā Le Figaro mēdza publicēt stindzinošus stāstus par līķiem, kas izrakti un pārdoti liellopu gaļas vietā, vai pamestiem bērniem, kas ik rītu atrasti Vensānas pils grāvī Parīzē. Nezin kāpēc šīs atmiņas mums ir zudušas, un līdz ar to arī apjausma par cilvēka dzīvības trauslumu. Savukārt ziemeļniekos šī apziņa vēl arvien ir dzīva: to viņi apliecina, līdz ar pirmajām siltuma pazīmēm piekopjot askētisku dzīvesveidu savās vasarnīcās. Pieticība ir cieņā: „vienkāršība”, „parastums”, „līdzināšanās pārējiem” tiek vērtētas tikpat augstu kā franču iemīļotās „oriģinalitāte”, „unikalitāte” un „ekscentriskums”. Skandināvu elites pārstāvji rūpīgi kultivē „vidusmēra Svensona” tēlu un priecājas, kad tos uzrunā vārdā.

Radniecība ar vienkāršo tautu tiek cildināta – piemēram, ziemeļvalstu valodās bieži izmanto apzīmējumu „folklig” jeb „tautisks”, kurā, atšķirībā no franču „popu”, nav ne miņas no nicinošas pieskaņas.

Šīs valstis ir vienīgās Eiropā, kas nekad nav piederējušas grieķu-romiešu impērijai jeb pilsētu un akmens civilizācijai. Tam par apliecinājumu ir Ziemeļvalstu pilsētu izkārtojums, kur par mazpilsētu tiek saukts, mūsu (franču) skatījumā, parasts miests. Šī ir koku zeme. Koki aug lēnām, īpaši šajos platuma grādos, un tos ātri izposta uguns. Koks ir ļoti demokrātisks un spēcinošs materiāls – ar to var strādāt jebkurš, un katrā ziemeļniekā snauž potenciāls galdnieks. Koks simbolizē pieticību un vienkāršību. Ārzemnieki allaž brīnās par to, cik neformāla ir skandināvu publiskā dzīve. Politiķi ir viegli pieejami presei, un slimnīcu ārsti, līdzīgi saviem amerikāņu kolēģiem, jau piecu minūšu laikā kļūst par jūsu labākajiem draugiem. Darbavietā jūs noaujat kājas, rosāties pa virtuvi un mazgājaties dušā, un dažviet ir pat iekārtotas atsevišķas istabas, kur jums atļauj nosnausties! Dīvainākais ir tas, ka šī vienkāršība aprobežojas tikai ar publisko dzīvi, kamēr privātajā saziņā ik uz soļa jāklūp pār samākslotības izliktajiem akmeņiem: es regulāri aizmirstu pateikties „par beidzamo reizi”, un joprojām zviedru valodā nespēju atrast tik parastu vārdu kā „lūdzu”. Nemaz nerunājot par to, ka var gadiem nodzīvot ziemeļos, ne reizi nepārkāpjot ziemeļnieku mājas slieksni. Spontānais aicinājums „kādreiz piekāpt” ir svešs vietējo leksikai.

Šīs mežiem klātās valstis ir burtiskā nozīmē celtas uz granīta pamatiem – vēl viena fiziskās pasaules iezīme, kas iespaidojusi ziemeļu tautu mentalitāti. Granīts ar laiku pārvēršas smiltīs, kas simbolizē varas un eksistences nepastāvību, taču no pragmatiskāka viedokļa – jebkuru granīta bluķi var izkalt sev vēlamajā formā.

Šaurā zaļā līnija

Ziemeļnieki ir cēlušies no zemnieku, zvejnieku un mežsaimnieku, nevis pilsētnieku kārtas. Visas viņu paražas un svinamās dienas ir saistītas ar dabu, un ar apkārtējo vidi tie uztur sava veida pagānisku un dziļi mistisku saikni. Homo Nordicus dzīvē nav laimīgāka brīža par to, kad, apsēdies uz laukakmens, viņš var lēnām notiesāt sviestmaizi, iemalkot no plastmasas krūzes kafiju un nodoties putnu vērošanai. Laikam ritot, ziemeļnieki ir iemanījušies izmantot savu pieķeršanos dabai pašreklāmas nolūkā, neiztiekot arī bez pārspīlējumiem. Vai viņi no tiesas ir tik „zaļi” kā paši apgalvo?

Atgriezīsimies 1972. gadā, kad Stokholmā norisinās pirmā ekoloģijas jautājumiem veltītā pasaules līmeņa konference un eiropiešu kājās klab zviedru koka tupeles, kuru dizains meistarīgi patapināts no agrārās sabiedrības laikiem. Neraugoties uz idillisku priekšstatu par ziemeļiem, Dānijas un Zviedrijas lauksaimnieki un Somijas un Zviedrijas papīra ražotāji turpina iepludināt savus notekūdeņus Baltijas jūrā. Kad 1987. gadā Norvēģijas premjerministre Grū Hārlema Bruntlande nāk klajā ar jaunu vārdu salikumu ilgtspējīga attīstība, Skandināvijā tiek ieviesta vides politika, kas ierobežo ķimikāliju lietošanu, veicina katalītisko pārveidotāju popularitāti, apliek ar nodokļiem vai aizliedz bīstamu vielu izmantošanu, pārskata lauksaimniecības un papīra ražošanas metodes un sekmē plaša mēroga pārstrādes izplatību. Tostarp nebeidzot kultivēt vides apzinīga reģiona tēlu…

Kāda ir šībrīža realitāte? Neviennozīmīga. Ziemeļvalstis vēl aizvien izpludina atmosfērā krietnu devu ogļskābās gāzes, un, proporcionāli rēķinot, tām pieder apjomīgākais lieljaudas dzinēju autoparks visā Eiropā. Dānijai, kuras vēja enerģijas programma 90. gadu beigās sāka darboties tukšgaitā, nāksies uzrotīt piedurknes pirms ANO Klimata samita 2009. gadā. Patlaban tā cenšas samazināt izmešu daudzumu, ierobežojot nelietderīgu enerģijas patēriņu, jo enerģijas taupīšana nav ziemeļnieku stiprā puse.

Viņi patērē enerģiju teju priekpilnā bezrūpībā: vai nu uz visu nakti atstājot ieslēgtu dzīvokļa apgaismojumu vai apsildot balkonu, kur -5 grādu salā dzert kafiju!

Zviedri, kas ir teikuši jāvārdu atomenerģijai, stipri atpaliek vēja enerģijas ražošanā, un to individuālie enerģijas ražotāji joprojām nav pieslēgti nacionālajam sadales tīklam, kā, piemēram, Vācijā. Spiesta sekot Eiropas direktīvām, Zviedrija atteicās no fosfātus saturošiem veļas mazgājamiem līdzekļiem tikai pērngad, kamēr Itālijā, Šveicē un Austrijā šāds aizliegums tika ieviests jau sen. Nav nekāds noslēpums, ka fosfors, līdzīgi slāpeklim, paaugstina eitrofikācijas jeb skābekļa noplicināšanas risku. Tas sagādā lielas problēmas Baltijas jūrai jeb 27 Eiropas valstu Mare Nostrum, kas ir viena no vispiesārņotākajām jūrām pasaulē. Tajā mītošās zivis – tās, kas vēl nav izzudušas – satur daudz toksīnu un tāpēc ir lietojamas ar mēru. Ziemeļnieki, kas velta daudz pūļu Baltijas jūras (ko viņi paši sauc par ezeru tās izolētības dēļ) glābšanai, joprojām tās nelaimēs vaino kaimiņvalstis Krieviju un Poliju. Statistika gan ir nepielūdzama: rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tieši Somija un Zviedrija ir Baltijas jūras lielākās piesārņotājas.

Ja ieskatāmies tuvāk, arī mežsaimniecība nevar mazgāt rokas nevainībā. Meži tikuši ekspluatēti gadu desmitiem, bioloģiskā dažādība ir necila, un pirmatnējās mežaudzes ir praktiski izzudušas. Atšķirībā no Vācijas, Šveices un Austrijas, Skandināvijā nav neviena pilnībā ekoloģiska peldbaseina. No 200 Stokholmas spēļu laukumiem, kas tika reģistrēti 1985. gadā, 2008. gadā pāri palikuši 54! Tas nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā ātrumu, ar kādu Zviedrijas galvaspilsēta „apaug” ar betona jaunceltnēm – viesnīcas tiek būvētas pat uz tiltiem! Noteikumus diktē daudznacionālās būvniecības kompānijas, kuru īstermiņa stratēģija galu galā var aizbērt pašu atklāto zelta āderi. Tūristu ierodas aizvien vairāk, tas tiesa, taču viņi grib redzēt zaļu pilsētu, kas atšķirtos no Barselonas, Milānas vai Parīzes. Par nabadzīgo ēdienu klāstu nemaz nerunāsim – tas aprobežojas vien ar sviestmaizēm, picām, desām, gaļas frikadelēm, čipsiem un kolu. Ak jā, un kafiju, kuras patēriņā uz pasaules līderpozīcijām pretendē somi un zviedri.

Aiz robežām

Ziemeļnieki ir pašpārliecināti ļaudis. Pateicoties taisnīgai pārvaldei, ko nodrošina varas caurspīdīgums, kā arī sociālās vienlīdzības tradīcijām un zemajam korupcijas līmenim, kas sekmē uzņēmējdarbību, ziemeļnieki var paļauties uz savu sabiedrību un sistēmu. Taču viņi ar lielu neuzticību raugās uz Eiropas Savienību un citām ārvalstīm. Pirms kāda laika Dānijas Ārlietu ministrs atzina: „Mēs neticam Eiropas dižajām idejām, jo esam saliedēta un homogēna nācija, kura par visu augstāk vērtē spēju lemt patstāvīgi.” Tas dažreiz tiek uzskatīts par sīvu nacionālismu, citkārt par nacionālu romantismu, taču ir pilnīgi skaidrs, ka atšķirīga estētika, dzīvesveids un paaugstināta taisnīguma izjūta audzē skandināvos pārākuma apziņu un mazina uzticību sveštautiešiem. Šādas izpausmes var novērot daudzās pasaules valstīs, taču Ziemeļvalstu gadījumā šī vēlme pašapliecināties slēpj mazvērtības kompleksus attiecībā uz pārējo Eiropu. Kāds Eiropas Parlamenta deputāts no Dānijas to ir raksturojis kā „pārākuma sajūtu pamazināmā pakāpē”. Viņš skaidro, ka dāņi mūždien šķendējas par savas valsts necilo platību, taču ne mirkli nešaubās par tās morālo autoritāti un uzskata par savu pienākumu mācīt arī pārējai pasaulei atšķirt labo no ļaunā. Dāņu attieksmi pret jebkāda veida ietekmēm no ārpasaules labi raksturo skaitāmpantiņš, kas bija jāprot katram dāņu skolniekam: „nezāles sakņojas viņpus žogam”.

Šāda neuzticība ir paradoksāla, ņemot vērā, ka Ziemeļvalstis lielāko tiesu savas bagātības gūst tieši ārzemēs. Patlaban tās ir ļoti turīgas, taču vienlaikus ļoti atkarīgas no citām valstīm. Eksporta ienākumi veido 50% no Zviedrijas IKP un vairāk kā 60% no Dānijas, salīdzinot ar nieka 26% Francijā.

Tad kamdēļ tik neadekvāta attieksme? Kā tas nākas, ka pašpārliecībā dzimst bailes no citādā? Man par to ir sava hipotēze. Ziemeļvalstu bērni no saviem vecākiem gūst daudz lielāku uzmundrinājuma devu nekā to vienaudži Francijā, ar nebeidzamiem „malacis!”, „lieliski!”, „kāds stiprinieks!”, „cik tu liels izaudzis!” un tā tālāk. Šī pozitīvā attieksme tiek uzturēta un pat pieņemas spēkā arī pieaugušā vecumā, jo mazapdzīvotās zemēs apdāvinātība bieži vien tiek pamanīta ātrāk. Bet vai nevar būt tā, ka šīs pašapziņu ceļošās uzslavas arī veicina atkarību – ne tik daudz no pašiem komplimentiem (Jantes likums paliek spēkā!), cik no uzmundrināšanas? Ziemeļnieki pārtiek no citu atzinības un glaimiem, un, iespējams, tiklīdz viņi sastopas ar ne tik labvēlīgu vērtējumu no malas, viņu pašuztvere sašķobās. Labākajā gadījumā šāda kritika tiks ignorēta, bet sliktākajā – novedīs pie ksenofobijas izpausmēm. Ne velti bieži var dzirdēt cittautiešus sūdzamies, ka viņus šeit „neņem par pilnu”…

Neizskaidrojamas pretrunas ir daļa no ziemeļnieku mentalitātes, un tā vien šķiet, ka brīnumi notiek ne tikai pasakās. Spriežot pēc vairākām nesen publicētajām aptaujām, 60% dāņu – „laimīgāko cilvēku pasaulē” – apgalvo, ka personīgās un profesionālās dzīves gaidas tiem izraisa stresu! Un kas gan var ilustrēt ziemeļnieku paradoksālo dabu vēl labāk par Vāsas kuģi, kas ir viena no krāšņākajām Stokholmas atrakcijām. Šo izgāšanos, šo karalisko untumu dēļ nogrimušo burukuģi zviedri ir pārvērtuši veiksmes stāstā! Kā saka īslandieši: „Briesmās paveras iespējas”. Jūs, ziemeļnieki, nekad mūs nebeidzat pārsteigt!

No angļu (un vietām – zviedru) valodas tulkojusi Marika Gintere.