Sabiedrības trūcīgākos ir jāatbalsta ar citiem līdzekļiem, bet ne ar elektroenerģijas cenām, jo tam būs virkne citu negatīvu efektu, saka Ziemeļvalstu Enerģētikas pētniecības institūta direktors Hanss Jorgens Kohs (Hans Jørgen Koch). Rīgā viņš viesojās konferencē Ziemeļvalstu-Baltijas valstu risinājumi viedākām reģiona pilsētām.
Kā un kāpēc ir veidojusies Ziemeļvalstu sadarbība enerģētikā un kā šāda sadarbība iet kopā ar konkurenci?
Par ieguvumiem no pārrobežu sadarbības Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgus privātā un publiskā sektora spēlētāji saprata jau vairāk nekā pirms 100 gadiem. Praktiska sadarbība sākās 1915. gadā ar elektrības kabeli pa jūras gultni starp Zviedriju un Dāniju. Iemesls tam bija dažādie elektroenerģijas avoti. Norvēģijā tās gandrīz pilnībā bija hidroelektrostacijas, Dānijā – termoelektrostacijas. Zviedrijā ūdens enerģija ar laiku ir aizņēmusi apmēram pusi, un gandrīz 50% kodolenerģija. Tas nozīmē – ja Zviedrijā tika testēti vai remontēti reaktori, vai arī Norvēģijā bija sausa vasara vai sausa ziema, tad tām bija pieejama Dānijas elektroenerģija.
Zviedriem kodolenerģija jau gluži pirms 100 gadiem nebija?
Nē, to ieviesa 1970. gadu sākumā, lai dažādotu ūdens enerģijas īpatsvaru. Taču jau daudz senāk no sākta gala gan valdības, gan kompānijas saprata, ka sadarboties ir izdevīgi, jo ražotāji saskatīja konkurences priekšrocības, ja viņiem bija pieejams lētāks elektroenerģijas imports periodos, kas pašmāju ražošanai bija sliktie periodi. Tas aizvien ir Ziemeļvalstu enerģētikas sadarbības mugurkauls, un tas ir arī pamats manai pārliecībai, ka nav nekāda iemesla šai sadarbībā neiekļaut arī Baltijas valstis. Mugurkauls tai ir dažādotas, konkurētspējīgas piegādes, un jūs esat Nord Pool elektroenerģijas biržas sastāvdaļa. Runājot par konkurenci, es sadarbību neredzu kā problēmu, jo ir skaidrs, ka tieši efektīvākais iegūs lielāko tirgus daļu. Kurš pārdos savu elektrību Nord Pool, tiek izlemts stundu pēc stundas, un šajās izsolēs uzvar tā brīža efektīvākie ražotāji. Problēma ir, ja tirgū ir kāda ražotāja, izplatītāja utt. monopols, bet, no tā atsakoties, izdevīgāk ir nevis būt vienīgajam, bet efektīvākajam, un tas ir pieņemami visiem.
Tas ir ļoti saprātīgi, tomēr par Ziemeļvalstu un Baltijas enerģētikas sadarbību daudzos aspektos aizvien runājam vēlējuma izteiksmē. Kādi ir šķēršļi, lai tā īstenotos?
Pirms runāt, kas ir jādara Baltijas valstīs, es uzsvēršu, ka aizvien ir daudz darāmā arī Ziemeļvalstīs, bet pie tā atgriezīsimies vēlāk. Baltijā redzu pozitīvas pazīmes – jūs savus tirgus veidojat aizvien efektīvākus. Latvijā ir iknedēļas elektroenerģijas jaudu izsoles, un jūs virzāties uz ikstundas izsolēm, tāpat starp jūsu prioritātēm ir energoefektivitāte. Piederība Nord Pool arī nozīmē, ka jūs jau esat daļa no mūsu kopējā tirgus, un jūs acīmredzami kļūstat efektīvāki. Mans ieteikums Baltijas valdībām būtu mācīties no Ziemeļvalstīm, kas jau ļoti agri ir ieraudzījušas zaļo, atjaunojamo resursu konkurētspēju elektroenerģētikā un apkurē. Tas cita starpā nozīmē augošu elektroenerģijas nozīmi arī apkurē un transportā. Arī mums šāda sapratne prasīja kādu laiku, tomēr jānorāda, ka Ziemeļvalstīs šai virzienā kustību veicināja tieši politiķi un rīcībpolitikas veidotāji. Viņi jau agrīnā fāzē saprata, ka pāreja uz ūdens, vēja, saules un biomasas enerģiju ir nepieciešama vides aizsardzības un oglekļa izmešu mazināšanas dēļ. Jāatzīst, ka sākumā elektroenerģijas ražotāju vidē attieksme bija nogaidoša. Viņi vilcinājās, jo tehniskajās augstskolās par savu industriju bija mācījušies konvencionāli – par kodolenerģiju, termoenerģiju utt. Pagāja laiks, kamēr viņi saprata un piekrita, ka ar atjaunojamajiem resursiem var sasniegt visus trīs enerģētikas mērķus – augstu piegāžu drošību, pieejamas cenas un vienlaikus balansētus vides un klimata izaicinājumus. Tomēr tas prasīja laiku.
Par kuru laiku ir runa?
1973.gadā...
Ahā, naftas krīze!
Jā, un mums tobrīd 99% elektroenerģijas balstījās fosilajā kurināmajā. Mūsdienās vēja enerģija veido 40% no kopējā energopatēriņa. Jūtams uzrāviens bija 1990. gados un jaunajā tūkstošgadē. Pirmie 20 gadi bija pārsvarā pētniecība un pierādījumu gūšana, bet pēdējos 20 gados ir redzama tiešām jau zaļās enerģijas iedzīvināšana un izaugsme. Vienlaikus ir arī augusi sapratne par klimata problēmu nopietnību, kā arī ir kritušās vēja un saules enerģijas izmaksas. Mūsdienās energokompānija var atļauties uzbūvēt vēja parku šelfā bez kādām subsīdijām, kā to šogad ir sākušas darīt DONG Energy un EnBW Vācijā. Tā ir jau reāla tirgus konkurētspēja, turklāt tā ir vēja enerģijai, kas ir tikusi uzskatīta par dārgāku.
Tehnoloģiju attīstība atvieglo arī vispārējo izpratni un rīcībpolitiku orientāciju.
Protams, tomēr es teiktu, ka attīstība šai virzienā ir sekmīgāk notikusi Ziemeļvalstīs, Vācijā un arī Spānijā. Francija vien pavisam nesen – kas ievēlēja Fransuā Olandu – saprata, ka tā ar vairāk nekā 80% daļu ir pārlieku atkarīga no kodolenerģijas. Tur mērķis tagad ir samazināt šo daļu līdz 50%, un viņi būvē daudz vēja parku. Es Baltijā aizvien redzu šaubas par vēja enerģijas piemērotību izmaksu konkurētspējai un piegāžu drošībai, tomēr Ziemeļvalstis un aizvien vairāk citu valstu pat to kļūst pārliecinātas. Vācija, Lielbritānija un Francija iet tai pašā virzienā. Visi rēķinās arī ar to, ka agrāk vai vēlāk, bet elektroenerģijas ražošana ar oglekļa izmešiem noteikti tiks sodīta. Pat ja ekoloģiska elektroenerģija nebūs tik drīz pilnībā konkurētspējīga, tad sankcijas izmešu nodokļu formā par to parūpēsies. Ekoloģiskai enerģētikai var lietot dažādus piemērus, tomēr šķiet, ka Ziemeļvalstis ir vienīgais pārrobežu tirgus, kurā ir tik liels uzsvars uz atjaunojamajiem un resursiem bez izmešiem. Jāņem arī vērā, ka Ziemeļvalstīs tai pašā laikā ir zemākās elektroenerģijas ražošanas izmaksas un augstākā piegāžu drošība. Tendence rāda, ka arī ekoloģiskas elektroenerģijas subsīdijas kļūst aizvien mazākas. Tomēr, kamēr tādas ir vajadzīgas, ir svarīgi tās izlīdzināt starp industrijām un individuālajiem patērētājiem, lai nekaitētu attiecīgās ekonomikas un sabiedrības konkurētspējai, un Ziemeļvalstīs ir Eiropā augstākie IKP radītāji uz vienu iedzīvotāju, kas uz to norāda. Un tas ir par spīti gan mūsu salīdzinoši augstajiem nodokļiem, gan augstajam atjaunojamo energoresursu īpatsvaram mūsu enerģētikā.
Kā bagātas valstis jūs šo cenu gan varat arī atļauties savai sabiedrībai uzlikt.
Tā tas ir, sevišķi attiecībā uz privāto patēriņu. Tomēr es atbildētu, ka daudzās valstīs ir dzirdams arguments par atbalstu trūcīgajiem iedzīvotājiem, lai tie varētu atļauties elektroenerģiju, un, kā likums, tas nozīmē subsīdijas fosilajiem energoresursiem. Tā ir Ķīnā, Indijā, Indonēzijā un Tuvajos Austrumos. Mana atbilde ir – protams, trūcīgie ir jāatbalsta, tomēr nedariet to, piegādājot viņiem lētu elektrību, jo pirmām kārtām negatīvais efekts būs tāds, ka viņi to lietos vairāk, nekā viņiem vajag. Drīzāk gan lieciet viņiem maksāt pilnu cenu, bet ar stimuliem, kas vispirms jau mudina viņus mazināt savu patēriņu, un tad arī sniedziet cita veida atbalstu, kādu nu redzat nepieciešamu. Ziemeļvalstīs privātais patēriņš ir aplikts ar visaugstākajiem nodokļiem, un tos, kuri tiešām no tā cieš, valdība atbalsta, bet ar citiem līdzekļiem, ne elektroenerģijas cenām, jo tam būs virkne citu negatīvu efektu.
Latvijā tāds izšķīrums ir, kā arī vismaz diskusijas līmenī aizvien ir runas par jebkādu subsīdiju labāku fokusēšanu. Šeit mēs nonākam pie energoefektivitātes.
Ziemeļvalstu nodokļu sistēma ir bijusi ļoti efektīva tieši patēriņa mazināšanā, tomēr paralēli šim mērķim ir bijušas gan atbalsta shēmas, piemēram, ēku siltināšanai, gan informēšanas kampaņas. Trešā daļa enerģijas gan Ziemeļvalstīs, gan Baltijā aiziet telpu apkurei, tāpēc ļoti daudz ko var panākt, mazinot šo patēriņu vien. Jaunu platību būvniecībā tas ir vienkārši, jo tur ir attiecīgi regulējumi, bet izaicinājums ir esošās ēkas, un tādu ir vairākums. Ziemeļvalstīs 70% mājokļu un telpu vispār ir celtas laika posmā pirms 50 līdz 100 gadiem, un jums ir līdzīgi. Vairums šo veco ēku aizvien būs lietošanā arī pēc 50 gadiem, tā kā šai ziņā mūsu izaicinājumi sakrīt.
Raugoties no jūsu jomas perspektīvas, cik laba ir Latvijas un Ziemeļvalstu sadarbība?
Spriežot pēc atjaunojamo energoresursu lietojuma, Baltijas valstīm jau ir labi rādītāji. Tomēr tie ir, pateicoties ūdens enerģijai, un jūs varētu darīt vairāk citās jomās. Tāpēc mūsu institūts ir sācis speciālu programmu – BENTE (izvērsti ‒ Baltic Energy Technology), kas pēta jūsu reģiona enerģētikas attīstības scenārijus. Iznākumā mēs varēsi pateikt precīzu savu viedokli, kas Baltijas valstīm ir izmaksu ziņā visefektīvākie veidi savu nacionālo vides un enerģētikas politikas mērķu sasniegšanai. Tādām analītiskām rekomendācijām mums būs vajadzīgs vēl vismaz gads.
Vai jums ir jau kādi minējumi?
Mans minējums ir, ka vajag vairāk iniciatīvu energoefektivitātei un lielāku atjaunojamo energoresursu daļu elektroenerģijas ražošanā. Tāpat acīmredzot lielāka ekoloģiski ražotas elektrības daļa ir vajadzīga apkurē, elektroenerģijas lietojums ir jāveicina transportā, un es pieļauju, ka ieteikums varētu būt arī par biodegvielas ieguvi no biomasas tieši tālbraucēju transportam. Kādi šie ieteikumi precīzi būs, ir atkarīgs no Ziemeļvalstu un Baltijas zinātniekiem, tomēr šāds ir mans minējums, jo šādas rekomendācijas mūsu pētījumā pērn ir saņēmušas arī Ziemeļvalstu valdības – par darāmo no šā brīža līdz 2050. gadam. Mūsu valstis ir visai līdzīgas, un arī jums ir ūdens un vēja enerģijas potenciāls. Saules enerģijas potenciāls ir apmēram tāds pats, un jums ir ļoti liels biomasas potenciāls.
Energoefektivitāte ir acīmredzamā prioritāte, bet es teiktu, ka problemātiskākais šai ziņā ir transports un lauksaimniecība. Ko darīt?
Norvēģijā ir ambiciozs privāto elektromobiļu plāns, bet tas nāk kopā ar attiecīgu nodokļu politiku. Dānijā, Zviedrijā un Somijā šai ziņā darīts ir salīdzinoši maz.
Proti, kam nav naftas naudas, tas nogaida?
Tā var teikt. Tomēr visās valstīs tiek meklēts, kā vairāk izmantot elektrību vilcienu satiksmē, kā arī aktualitāte ir uzlādes tīkls tālbraucēju transportam. Pētījumi notiek arī par elektroenerģijas izmantojumu piekrastes ūdenstransportā. Transporta sektors ir sevišķi izaicinošs, jo pēc tā pakalpojumiem ir paredzams pieaugums. Vienlaikus tas ir arī viens no perspektīvākajiem, kur varētu visefektīvāk samazināt izmešu apjomu. Norvēģi tiešām daudz dara elektromobiļu jomā, Zviedrija un Somija – ar biogāzi un dažāda veida biodegvielu, tomēr galvenokārt vēl demonstrācijas un izmēģinājuma fāzē. Dānijā pilsētu transportā ļoti daudz ir paveikts velosipēdu prioritizēšanai. Daudzas agrākās autotransporta joslas tagad ir pārveidotas velosipēdiem. Taču proporcijas un liekamā uzsvara ziņā svarīgs ir arī vietējais klimats. Kas attiecas uz lauksaimniecību, tā ir problemātiska izmešu ziņā, bet tas nav tik daudz saistībā ar enerģētiku, tāpēc tas ir pāri par manu kompetenci. Vispārīgi man ir zināms, ka Dānijā mums ir spēcīga lopkopība, un problēma ir tieši lopu turēšanas radītie izmeši. Ir pētījumi, ka tos var pat dramatiski mazināt, vienkārši mainot lopbarību, bet manas zināšanas par to ir fragmentāras.
Katrā ziņā tā ir Dānijas bioekonomikas sistēmas daļa, kurā enerģētikai ir sava loma.
Protams. Un bioekonomikā sadarbība starp enerģētiku un lauksaimniecību, kā arī ar mežsaimniecību ir viens no galvenajiem elementiem.
Jūs to jau nedaudz ieskicējāt, runājot par eventuālajiem ieteikumiem Baltijai, tomēr – kādi ir tie Ziemeļvalstu pašu mājasdarbi enerģētikā?
Tie izriet no uzņēmēja un kādreizējā Nokia un Shell vadītāja Jormas Ollilas vadībā veiktā pētījuma. Interesanti, ka tieši viņš runā par Ziemeļvalstu un Baltijas sadarbību. Viņa novērojums ir, ka savulaik, kad Nokia un Ericsson abas bija ietekmīgākās kompānijas pasaulē, tas bija, pamatojoties uz spēcīgo vietējās pētniecības bāzi šai jomā Ziemeļvalstīs vispār. Viņa loģika ir, ka Ziemeļvalstu līdzšinējā milzu priekšrocība ir tieši uzticama enerģētika par pieejamu cenu, kas ir pamatā vietējai industrijai un tādiem reģionālās ekonomikas mugurkaula elementiem kā metalurģija, metālapstrāde, mežrūpniecība un papīra ražošana. Viņaprāt, ja Ziemeļvalstis grib saglabāt savu konkurētspējas priekšrocību, tad mums ir jārada viedākā enerģētikas sistēma pasaulē un tajā noteikti ir jāiekļauj arī Baltijas valstis. Ja mēs to izdarītu, tad mēs varētu palikt salīdzinoši augsta enerģijas patēriņa tehnoloģiju avangardā.
Kāpēc Baltija tajā ir svarīga?
Viņš sevišķi sīki to neapraksta, bet var saprast, ka svarīgs ir apjoms. Konkurence ir milzīga – vācieši, amerikāņi, korejieši, ķīnieši, japāņi. Ja uzņemamies šo izaicinājumu, tad neviena atsevišķā valsts to nespēj pati par sevi, bet kopā tas ir jau reālistiski, jo Ziemeļvalstis kopā ir desmitā lielākā ekonomika pasaulē. Un Baltijas valstis vienkārši ir dabisks sabiedrotais. Baltijas iekļaušana nozīmē drusku mājas tirgu, un mājas tirgus ir ļoti svarīgs, pirms grasāties iekarot eksporta tirgus. Tāpēc mums kopā ir jāspēj izstrādāt sev pasaulē efektīvākās tehnoloģijas, lai nebūtu tās jāimportē, bet gan lai varētu tās radīt un lietot paši un arī eksportēt. Tas jau notiek vēja enerģijas jomā. Divas no pasaules desmit lielākajām vēja turbīnu kompānijām ir Dānijā. Tas ir viens piemērs, kā pētniecība ir veicinājusi ražošanu. Mūsdienās vairāk vēja turbīnu ir Zviedrijā, tomēr vairāk ražotas tās tiek Dānijā, un arī vācu Siemens atrodas Dānijā, jo tā ir mūsu tehnoloģija un ekspertīze. Baltijas valstis ir arī vadošās pozīcijās atsevišķos digitalizācijas rādītājos, kas ir mūsdienu un nākotnes konkurētspējas šķautne. Arī tas visdrīzāk ir bijis starp J. Ollilas apsvērumiem. Es vēl no sevis varu piemetināt novērojumu, ka tieši mazās valstis no starptautiskas sadarbības parasti ir lielākās ieguvējas. Nezinu, kāpēc, bet tas ir acīmredzams fakts. Arī Ziemeļvalstis katra par sevi ir mazas valstis, tomēr Baltijas – vēl jo vairāk, ja salīdzinām ar Poliju vai Vāciju. Katra no tām ir lielāka par Ziemeļvalstīm kopā.