Dāņu pieredze liecina par publiskā sektora iesaistes nozīmīgumu inovatīvā ekonomikā. Bioekonomikas loģika attīstās pakāpeniski, un sevišķi svarīga ir publiskā sektora iesaiste šā procesa riskantajā sākumposmā, pieredzē dalās Centrāldānijas reģiona bioekonomikas iniciatīvas projektu vadītāja Anne Mette Langvada. Latvijā viņa viesojās pēc Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā ielūguma sarunu festivāla Lampa ietvaros.
Centrāldānijas bioekonomikas iniciatīva ne velti tiek saukta par iniciatīvu, bet no kurienes tā nāk? Dāņu politikas tradīcijā spēcīga loma ir privātajam sektoram. Vai tā ir arī šai gadījumā?
Kā publiska institūcija mēs noteikti nebijām pirmie, kas Dānijā izgudroja bioekonomiku. Tā dienaskārtībā ir jau kādu laiku, un pirmsākums šai jomā tiešām ir no privātā sektora – no tādām lielajām kompānijām kā Arla, kas ir globāla piensaimniecības kompānija, kā arī Eiropas lielākā gaļas pārstrādātāja Danish Crown. Šīs kompānijas jau pirms mūsu iniciatīvas vairākus gadus darbojās pēc bioekonomikas principiem, jo tie deva tām iespēju nopelnīt.
Šīs iespējas kompānijas redzēja savas tradicionālās darbības blakusproduktos – tajā, kas rodas paralēli piena pārstrādei un siera ražošanai. Viņi jau sen sāka domāt, ko ar to varētu iesākt, un mūsdienās, piemēram, sūkalas, no kā tiek ražots proteīns, veido ap 20% no Arla biznesa.
Bioekonomika sākumā bija šo kompāniju atklājums, un mēs to pārtvērām jau kā tendenci, jo mūsu kā publiskas organizācijas uzdevums ir ievērot, kurš ir inovācijas priekšējā līnijā un kas ir darāms, lai šai inovācijas plūsmā iekļautos arī mazie un vidējie uzņēmumi (MVU). Mūsu kā reģionālās attīstības institūcijas atbildība ir jaunu darbavietu radīšana, iedzīvotāju labklājība un MVU eksportspēja. Pamatā šie arī ir mūsu reģionālās bioekonomikas motīvi.
Centrāldānijā lielās kompānijas ir pārtikas vai lopbarības ražotāji. Visa mūsu industrijas infrastruktūra centrējas ap pārtikas ražošanas, lopbarības un augkopības vērtības ķēdēm. Centrāldānijā ir trešā daļa Dānijas aramzemes, un no mūsu reģiona nāk arī trešā daļa lauksaimniecībā saražotā. Jau lielo ražotāju daļa tajā ir milzīga, un visā vērtības ķēdē – priekšapstrādē, apstrādē, ražas novākšanā, iekārtu ražošanā un apkopē – mūsu reģions valsts mērogā ir ļoti spēcīgs. Uz to mēs arī fokusējamies, un mēs esam spējuši iekustināt visu šo kompleksu, visu vērtības ķēdi, lai tā virzītos bioekonomikas virzienā.
Bet kas jums lika to darīt – lielākas efektivitātes apsolījums?
Iemesli bija vairāki. Kā publiskā sektora institūcijai mums reģionālās attīstības departamentā primārais uzstādījums ir mēģināt radīt nākotnes ieņēmumus, piemēram, ar lielāku eksportu. Bet kā publiska institūcija apzināmies arī savu uzdevumu rūpēties par vides ilgtspēju. Kā reģionam mums vides jomā gan nav varas, jo tā ir pašvaldību un valsts kompetence, tomēr mums par ir to interese, jo tas sakrīt ar mērķi rūpēties par savu iedzīvotāju labāku nākotni.
Mums kā reģionam ir šāda trīskārša motivācija, un tas nosaka arī veidu, kā mēs domājam par bioekonomiku. Piemēram, kāda tieši biomasa tiek uzskatīta par prioritāro investīcijām, pētniecībai, kādus produktus mēs gribam pārstrādes ciklā no tās iegūt un kāpēc tieši tos.
Pastāstiet vairāk par rīcībpolitikas virzīšanas un varas trūkuma dilemmu. Latvijā reģionu plānošanas līmenī arī nav reālas lēmējvaras, un tas ir klupšanas akmens pietiekami apjomīgai ekonomikas plānošanai, lai tā būtu efektīva.
Konkrēti vides jomā par valsts un ES līmeņa regulējumu ieviešanu Dānijā atbild vietējās pašvaldības. Pa vidu ir reģioni. Mums ir ierobežoti finansiālie līdzekļi – apmēram 100 miljonu DKK gada budžets (13,45 miljoni EUR) un nekādas teikšanas, bet mēs gribam ietekmēt arī vides politiku.
Atliek vienīgi sadarboties – ar lielajām kompānijām, ar valsti, ar pašvaldībām, un visa mūsu vara balstās sadarbībā un spējā iesaistīties.
Tad jūs esat rīcībpolitikas uzņēmēji.
Nekas cits mums neatliek, jo mēs nevaram nevienam pateikt, ka tam ir jābūt tā un tā. Mēs sākumā noskaidrojām, kurās pētniecības jomās iegulda lielās kompānijas, piemēram, Arla un DONG Energy (Dānijas lielākā naftas un dabasgāzes kompānija), kas ir ieinteresēta akvakultūrā, un mūsu reģionālā Orhūsas Universitāte. Izrādījās, ka lielākās investīcijas biomasas pētījumos ir par pļavas zāli, jo ar zāles audzēšanu vislabāk var novērst nitrātu nokļūšanu apkārtējā vidē.
Ar pareizu zāles audzēšanu no vienas puses var samazināt nitrātu ietekmi uz vidi par 50%, kā arī dubultot biomasas ieguves apjomu. Salīdzinot ar graudaugiem, šī izrādījās visefektīvākā kultūra, ko attīstīt.
Tas nozīmē, ka, teiksim, katru otro gadu laukos citu kultūru vietā tiek audzēta zāle?
Jā, graudaugu vietā. Bet tas nozīmē, ka mainās visa Dānijas lauksaimniecības aina, jo biomasas apjoms dubultojas, un tam ir ne vien ekoloģijas, bet arī pozitīvs ekonomiskais efekts. Proti, šī ir laba ziņa dzīvnieku pārtikas ražotājiem un lopkopjiem. Dānija ir ievērojama gaļas ražotāja valsts, ieskaitot bioloģiskās fermas, un mūsu lopkopji barībai importē daudz sojas.
Šai situācijā svarīgs ir ES regulējums, ka no 2018. gada visiem bioloģiskās gaļas ražotājiem būs jāizmanto arī tikai bioloģiskā lopbarība, un tas nozīmē augstākas izmaksas. Bet, lūk, mēs varam no sava strauji pieaugušā zāles biomasas apjoma saražot ļoti daudz lopbarībai nepieciešamā proteīna.
Dānijā jau tagad ir daudz bioloģisko fermu, un šā biomasas jauninājuma dēļ tām ir arī labas izredzes. Bet ne tikai. Proti, ja mēs ņemam vien trešo daļu no pašlaik pieejamā zāles apjoma, tad tas ir pietiekams, lai apgādātu esošās bioloģiskās fermas ar barību. Attiecīgi divas trešdaļas mēs varam eksportēt, un līdz ar ES jauno regulējumu pēc tā būs liela nepieciešamība. Šis regulējums mums ir radījis labu eksporta tirgu.
Ir pieprasījums?
Līdz ar stingrākajām prasībām no 2018. gada tāds būs noteikti, jo piemērota lopbarība Eiropā pašlaik tiek importēta no Kazahstānas, un turienes resurss nav bezgalīgs. Arī kvalitātes kontrole, lai tā būtu sertificēta bioloģiskā lopbarība, tur mēdz būt problemātiska. Tie ir ekonomiskie apsvērumi mūsu bioloģiskajai lauksaimniecībai saistībā ar zāli. Tas ir rītdienas bizness. Tas nav gluži tik graujošs kā tehnoloģiju inovācijas, tomēr nepārprotami pozitīvs.
Sakiet, tātad zāles audzēšanas iemesls ir nitrātu piesārņojuma novēršana lauksaimniecībā?
Jā, nitrātu noplūdes novēršana gruntsūdeņos, upēs un piekrastē. Un efekts ir arī tajā, ka tās augsnes vairs nav nepieciešams tik ļoti mēslot.
Bet zāle jau uzņem tos nitrātus. Vai iznākumā to var saukt par ļoti bioloģisku?
Tas ir atkarīgs no lietotā mēslojuma veida šajās augsnēs, un šeit ir jau mūsu bioekonomikas loģikas nākamais solis. Proti, no tās zāles tiek iegūts lopbarībai nepieciešamais proteīns, un atlikums tiek izmantots biogāzes iegūšanai un elektroenerģijas ražošanai. Arī šai procesā ir atlikumi – slāpeklis un fosfors, bet nu tie ir jau bioloģiski iegūti. Tāpēc, kad mēslošana notiek ar šādi iegūtu mēslojumu, tas kvalificējas jau kā bioloģisks, un tāda ir arī izaudzētā zāle. Apļveida ķēde.
Vai tā jau darbojas? Tas ir loģiski, bet vai tas ir arī komerciāli?
Nē, vēl ne. Lai būtu reāla ekonomiskā jēga, ir nepieciešama lielāka iesaiste, lielāks zāles biomasas apjoms, kas tiek šādi audzēts un pārstrādāts. Aizvien gatavojamies – gatavojamies rītdienai, kad šim modelim būs arī ekonomiska jēga. Tas brīdis tuvojas, ieskaitot jau pieminēto ES regulējumu, kas mums sagādās eksporta tirgu. Tas būt reāls tirgus stimuls nepieciešamajām investīcijām visā šai bioekonomikas vērtības ķēdē. Jau tagad, piemēram, Arla ir pilnībā apļveida biznesa modelis saistībā ar piena pārstrādi un visiem procesa blakusproduktiem. Arla ir kooperatīvs, kura īpašnieki ir lauksaimnieki, un viņu interese ir, lai visa viņu ražošanas vērtības ķēde ir ilgtspējīga, ieskaitot to, ka fermeri zāli audzē pēc bioloģiskās saimniekošanas metodes. Pašlaik tā nav, bet tas ir viņu nākamais solis, un tas arī ir viņu interesēs, jo šādi viņi var iegūt sev lielāku tirgus daļu. Šī ir dinamika, kurai arī mēs kā publiskā sektora iestāde sekojam.
Kāpēc Arla un mazākiem uzņēmumiem vērtības ķēdē ir vajadzīga jūsu kā publiskā sektora spēlētāja klātbūtne?
Arla principā mūsu klātbūtne nav vajadzīga. Viņi ir lieli un var progresīvu saimniekošanu ar pievienotās vērtības radīšanu atļauties paši, tomēr arī viņiem ir izdevīgi, ka mēs tur esam, jo, no vienas puses, mums kā publiskā sektora iestādei ir vienkāršāka komunikācija valsts līmenī, un, no otras puses, mums kā atbalsta institūcijai ir komunikācijas priekšrocības ar viņu apakšpiegādātājiem, kas ir mazie uzņēmumi.
Lai ieviestu dzīvē visu šo sistēmu aprakstītajā zāles pārstrādes piemērā, jābūt savās vietās visiem ķēdes posmiem. Ir, teiksim, kompānija, kas ražo zāles presēšanas mašīnas, un viņu plānošana ir ļoti ikdienišķa. Viņi nedomā «Hm, kas gan būtu, ja notiktu tas un tas?», jo viņiem ar desmit miljonu kronu apgrozījums, un pāris darbiniekiem nav tam resursu.
Šī ir vieta, kur ienākam mēs kā reģionālās attīstības iestāde un sakām: mēs segsim 50% no jūsu attīstības izmaksām.
No sava budžeta?
Jā. Mēs segsim jums izmaksas, ja jūs sastrādāsities ar universitāti un radīsit tādu tehniku, kas ir piemērota bioekonomikas mērķiem atbilstīgu produktu ražošanai. Tā mēs iesaistām arī lielo kompāniju apakšpiegādātājus.
Cits pozitīvais efekts, kas ir mūsu interesēs, ir šo mazo uzņēmēju konkurētspējas celšana, viņu atbilstības tirgus prasībām uzturēšana un viņu noturēšana mūsu reģionā.
Vai tas nozīmē, ka jūs darbojaties klasterī?
Nē. Mums gan ir reģionālais biomasas klasteris, un tas tiešām nodarbojas ar visa šā organizēšanu, bet mēs paši nedarbojamies klasterī. Mūsu kā reģionālās varas tipiska loma ir šādu programmu izveide, uzstājoties kā starpniekiem starp dažādajiem spēlētājiem un veidojot alianses. Mēs sakām – mums ir tāda un tāda summa, ko mēs esam gatavi tajā investēt, bet jūs klasterī jau esat atbildīgi, lai tas viss tiešām notiktu.
Šis ir labs piemērs, ka tās tomēr ir lielās kompānijas, kas dod vilkmi inovācijām mazākās kompānijās, un tajā jau ir būtiska publiskā sektora loma.
Faktiski tā ir izšķirīga loma, jo Arla kā kompānija jau ir gan ieinteresēta, lai tās mazās kompānijas ir inovatīvas un izgudro sev attiecīgas mašīnas un tehnoloģijas, tomēr Arla neizvilks un neliks galdā tam nepieciešamo naudu. Kamēr tie sākuma stadijā ir ļoti riskanti ieguldījumi, viņi aizvien ir ieinteresēti valsts un publisko institūciju iesaistē, lai mēs nākam un uzņemamies vismaz kādu riska daļu.
Tā ir bijis arī Dānijas vēja parku industrijā. Sākumā publiskais sektors veica pašus riskantākos ieguldījumus. Kā reģions mēs uzņemamies tieši šādus riskus, kas ir inovācijas sadaļā. Finansējam pētniecību mazajos un vidējos uzņēmumos un tad prasām valdībai, lai tā veic jau kapitāla investīcijas ražotnēs. Šai brīdī kļūst aktuāla mūsu kā reģiona politiskā vara.
Mums ir ikgadēji partnerības līgumi ar valsti, un mēs, piemēram, sakām: gribam, lai jūs investējat šai reģiona zāles pārstrādes ražotnē. Un viņi tad to izvērtē un investē, lai ar mūsu atbalstu radītajai inovācijai dotu jau īstu industriālu vērienu, kas vairs neaprobežojas ar universitātes līmeņa pilotprojektu. Jūs saprotat šo mūsu lomu?
Jā. Pēc jūsu stāstītā tā izskatās pēc klasiskas nacionālās inovācijas sistēmas jeb trīskāršās spirāles, kur publiskais sektors sadarbojas ar akadēmiju un privāto sektoru. Tomēr mēs runājamies Latvijā, un dažam Latvijas klasterim ir sadarbība ar dāņiem, tāpēc es pieļauju, ka tā jums tur tomēr ir četrkāršā spirāle ar inovācijas starptautisko komponenti. Vai tā ir?
Ir gan. Un šeit ir mūsu Ahileja papēdis, jo kā publiska institūcija esam raduši darboties pēc trīskāršās spirāles loģikas un tās kontekstā, bet bioekonomikā un apļveida ekonomikā ir ārkārtīgi nepieciešams darboties tieši četrkāršajā spirālē ar ievērojamu sabiedrības iesaisti.
Prieks, ka tā sakāt. Ir prieks runāties ar cilvēku, kas orientējas šajos konceptos un to dilemmās.
Paldies! Sabiedrības iesaiste tiešām ir nepieciešama, jo ilgtspējas jautājumi ir politiski ļoti piesātināti un strīdīgi.
Tās ir jaunas rīcībpolitikas un līdz šim nepazīstamas lietas, un viedokļi par tām sniedzas galējībās. Ja mēs vienkārši paziņotu sabiedrībai, ka tagad audzēsim zāli, taisīsim bioloģiskās pārstrādes ķēdi un ka tajā visā iemesls ir nitrāti, tad populārā reakcija visdrīzāk būtu: pag’, vai tas nav kaut kāds jaunais Monsanto, ko jūs te mums taisāt? Proti, vai jūs neuztaisīsit kaut ko nekontrolējamu?
Tāpēc ir nepieciešams turpinošs dialogs. Man gan vārds «dialogs» visai nepatīk, jo tas ir pārāk nodrāzts, bet jebkurā gadījumā ir nepieciešams cilvēkiem katrā mūsu plānošanas un darbības fāzē paskaidrot, kāpēc viņiem kā Dānijas pilsoņiem tas ir izdevīgi un vajadzīgi.
Vispār jūs pašlaik jau runājat par inovācijas pieckāršo spirāli. Bet tie principi ir diezgan plūstoši un pārklājas.
Jā, tā varētu būt.
Sabiedrības iesaiste tiešām ir nepieciešama, bet ļaujiet pakāpties soli atpakaļ līdz inovācijas internacionalizācijai! Vai jūs savā bioekonomikas projektā sadarbojaties ar citām valstīm? Piemēram, Ziemeļvalstu birojs Latvijā, manuprāt, dara lielisku darbu kā Ziemeļvalstu inovācijas diplomāti.
Mums ir izvērsta starptautiskā sadarbība līdz pat Eiropas Komisijas Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorātam, jo viņiem ir jauna statistikas metode, lai mūs interesējošos datus apkopotu un analizētu sistēmiski. Tāpēc mēs kā Centrāldānijas reģions esam arī izcelti kā ES bioekonomikas progresīvākais reģions. Tas dod mums spēka plecu ietekmēt politikas veidošanos arī Eiropas bioekonomikas stratēģijas līmenī.
Prātīgi. Tur tomēr ir jūsu rītdienas tirgus.
Precīzi. Tas ir viens sadarbības veids – rīcībpolitikas un kopēju interešu līmenī. To mēs darām arī Ziemeļvalstu Ministru kabineta līmenī. Cits veids ir projekti. Projektos vienīgais Latvijai piemērotais pašlaik varētu būt ziemeļu jeb jūras ēdamgliemeņu (lat. Mytilus edulis L.) audzēšana Baltijas jūrā.
Kur ir jūsu interese?
Šīs gliemenes mūs interesē jūras ūdens attīrīšanas dēļ. Jūras ēdamgliemenes no ūdens piesaista nitrātus un fosforu, un Baltijas jūra ir visai piesārņota. Esam vienojušies ar zviedru un vācu partneriem par iesaisti šai projektā. Nepateikšu precīzi par Latvijas iesaisti, bet doma ir apvienot partnerus ap Baltijas jūru, lai izpētītu jūras ēdamgliemeņu audzēšanas precīzo ietekmi uz vidi.
Bioekonomikā ar to gan viss nebeidzas, un konkrētās gliemenes, pirms tās ir nobriedušas, tiek ievāktas lopbarības nolūkiem. Iemesls ievākšanai pirms nobriešanas ir tas, ka tai brīdī tās no jūras ir uzņēmušas visvairāk slāpekļa un fosfora. Šai fāzē tās ir labi pārstrādājamas tieši mājputnu barībai, iegūstot no tām kaļķi, kā arī bioloģiskam lauksaimniecības mēslojumam. Šis ir ļoti reālistisks projekts, kurā mēs varētu sadarboties ar Baltijas valstīm. Labā ziņa jums ir tā, ka mēs Dānijā šo te darīsim aizvien vairāk, jo mums ir ļoti labi apstākļi jūras ēdamgliemeņu audzēšanai.
Vai mums ir tam piemērota ūdens temperatūra?
Esmu dzirdējusi par šejienes atšķirībām ūdens temperatūrā un sāļumā, tomēr šī gliemene dažviet ir sastopama, piemēram, arī Somijā. Svarīgākais ir saprast, kādas ir tās kultivēšanas atšķirības un kā maksimizēt šo gliemeņu audzēšanas apjomu. Atšķirību noteikšana ir daļa no šā projekta.
Tāpat vērā ņemams ir fakts, ka tas ir ES apmaksāts projekts.
Jautājums vien, kā latvieši tam var pieslēgties. Jo, kad nu ES finansējums ir iedalīts, tad tas ir iedalīts.
Jā, konkrētais projekts ir jau spēkā, bet šis ir INTERREG Baltijas jūras projekts, un fokuss uz Baltijas jūras attīrīšanu nemainīgi saglabāsies arī turpmāk. Tāpēc finansējums šāda veida pētījumiem noteikti turpināsies. Mēs Dānijā to veicam arī saviem spēkiem, jo mums fjordos ir ļoti labvēlīgi apstākļi šai gliemeņu sugai. Mūsu mērķis tāpat ir noteikt, kāda veida augstas pievienotās vērtības produktus var ražot no jūras ēdamgliemenēm.
Viena no mūsu kompānijām – Blue Biomass – Limfjordā ražo itin daudz šo gliemeņu, un viņi tās spēj pārdot pilnīgi visas. Viņiem ir līgums ar norvēģu Lerøy Seafood – pasaulē otro lielāko lašu audzētāju. Viņiem ir līgums, ka līdz 2022. gadam viņu piegādes jauda būs 50 tūkstoši tonnu, un tā visa aizies Norvēģijas lašu barībai. Pētījumi parāda, ka šis produkts ir labāks par zivju miltiem, ko norvēģi izmanto pašlaik, jo tas ir veselīgāks.
Šis ir piemērs spēcīgai vides politikas un komerciālajai paralēlei Centrāldānijas bioekonomikā blakus jau iepriekš aprakstītajiem piena pārstrādē un lauksaimniecībā. Ļoti svarīgs aspekts ir tas, ka visās šajās pārmaiņās mums tipiskā ražošana paliek un vēl vairāk nostiprinās mūsu reģionā, un tas ir lielisks iemesls publiskā sektora iesaistei.