Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja 30 gadu pastāvēšanas laikā tā vadībā ir bijuši septiņi direktori — Rikards Berugs, Merēte Kvernrēde, Hanne Pētersena Refslunda, Ēva Emnēusa, Imants Gross, Jāns Vīdbergs, kā arī pašreizējais direktors Stefans Ēriksons.
Stefans Ēriksons joko, ka vienīgais pārsteigums, uzsākot darbu Rīgā, ir bijusi atskārsme, cik grūta ir latviešu valoda. Tomēr četru gadu laikā viņš to ir iemācījies tādā līmenī, lai latviešu valodā varētu sniegt intervijas.
Pirmo reizi Rīgā Stefans nonāca vēl tad, kad starp Rīgu un Stokholmu nebija prāmju satiksmes, bet gan neredzamais dzelzs priekškars. 1983. gadā Stefans studēja krievu valodu Maskavā un toreiz izmantoja iespēju ar vilcienu atbraukt ekskursijā uz Rīgu. Pēc tam jau 1992. gadā viņš te bija kā Zviedrijas Eksporta un importa pārvaldes pārstāvis. Viņš atzīstas, ka uz konkursu amatam Rīgā pieteicies gandrīz nejauši — kāds draugs informāciju par to bija ielicis sociālajos tīklos. Taču pēc 25 gadu darba Zviedrijas Ārlietu ministrijā bija pienācis laiks kaut ko mainīt profesionālajā dzīvē.
Stefana darbs Zviedrijas Ārlietu ministrijā pēdējos gadus bija saistīts ar demokrātijas veicināšanu, un to kā vienu no atslēgas jomām viņš uzsver arī savā darbā Rīgā. "Pasaule un cilvēki mainās, un problēmas ar mūsdienu demokrātiju ir visur, arī Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs. Būtiski mainās arī tas, kā cilvēki lieto medijus," biroja aktuālo darba lauku iezīmē Stefans. "Tas nav mūsu uzdevums mācīt, kā dzīvot, taču mēs varam veicināt vērtīgas diskusijas."
Ziemeļvalstu Ministru padome pirms vairākiem gadiem palīdzēja dibināt sarunu festivālu "Lampa", kas veidots pēc Ziemeļvalstu demokrātijas festivālu līdzības. "Es lepojos, ka sarunu festivāls "Lampa" radās sadarbībā ar Ziemeļvalstīm," atzīst Stefans, jo uzskata, ka sarunāties ir svarīgi. Un vēl svarīgāk — sadzirdēt otru.
"Mums nav daudz vietu, kur esam gatavi un varam viens otru sadzirdēt. Savu viedokli visi var izteikt sociālajos tīklos, bet cilvēki reti satiekas," Stefans, lai arī aktīvs sociālo tīklu lietotājs, norāda uz to ēnas pusēm. Kā vienu no aizgūstamajām pieredzēm viņš norāda somu filozofa Kaja Alhanena ideju, kā pandēmijas laikā uzturēt saziņu starp valsts pārvaldi un sabiedrību. "Somijā tika ieviesti tā saucamie lockdown dialogi, valdība izveidoja platformas, kur cilvēki varēja sarunāties un tikt uzklausīti." Tagad lockdown Somijā vairs nav, bet sarunas palikušas un pārdēvētas par nacionālo dialogu.
Demokrātijas stiprināšanai būtiska ir uzticība un uzticēšanās, un sarunas par šo tematu birojs veicinājis pēdējos gadus. "Viss sākās, kad pamanīju Kopenhāgenā brošūru "Uzticēšanās — Ziemeļu zelts". To mēs pārtulkojām latviešu un krievu valodās, un par šo tematu diskutējām sarunu festivālā "Lampa"." Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktors uzsver, ka par šo jautājumu jādomā ikvienam un tam nepārtraukti ir jābūt valsts pārvaldes dienaskārtībā. Viņš atzīst, ka arī Ziemeļvalstīs šajā sarežģītajā pandēmijas periodā uzticēšanās ir nedaudz iedragāta. "Negribu dzīvot sabiedrībā, kur cilvēki neuzticas ne līdzcilvēkiem, ne valdībai. Uzticēšanās būvēšana prasa ilgu laiku, tā ir jānopelna, bet pazaudēt to var ļoti ātri."
Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja galvenie darbības virzieni saistīti ar valsts un pašvaldību iestādēm un nevalstiskajām organizācijām. Šogad birojs paplašinājis darbību, izveidojot filiāli Daugavpilī. "Latvija ir diezgan centralizēta valsts, jo Rīga ir liela galvaspilsēta un tā mazliet dominē pār pārējo valsti. Svarīgi atcerēties, ka Rīga nav visa Latvija," Stefans norāda, ka birojs vienmēr centies izkāpt no Rīgas burbuļa un darboties arī reģionos, piemēram, pēdējos sešus gadus kopā ar Ziemeļvalstu vēstniecībām Latvijā organizējot Ziemeļvalstu dienas mazākās pilsētās. "Latgale ir interesants reģions, un tagad mums latgaliešus uzrunāt būs vieglāk."
Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja uzdevums ir veicināt interesi par sadarbību dažādās sabiedrības grupās, bet, iespējams, redzamākā darba puse ir sadarbība kultūras jomā. Par to runājot, Stefans iedegas. "Ar kultūru var sasniegt lielu publiku. Piemēram, šoruden Latvijā viesojās vīru koris "Orphei Drängar" no Zviedrijas. Interesanti, ka koris Latvijā koncertēja atkārtoti, pēc nepilnu simt gadu pārtraukuma," par koncertiem Ventspilī, Rēzeknē un Rīgā stāsta Stefans. Viņš ir arī gandarīts, ka pēc Ziemeļvalstu Kultūras fonda līdzības 2018. gadā tapa Baltijas Kultūras fonds. Tas stiprina triju Baltijas valstu sadarbību kultūras jomā, piešķirot finansējumu kopīgu projektu īstenošanai. Ziemeļvalstu Ministru padome to atbalstīja ar 100 000 eiro lielu grantu.
"Ziemeļvalstu un Latvijas intereses sakrīt arī ar Ziemeļvalstu sadarbības pašreizējo ietvardokumentu "Vīzija 2030"," Stefans atsaucas uz Ziemeļvalstu premjerministru 2019. gada vienošanos, kas paredz jau tuvā nākotnē, 2030. gadā, Ziemeļvalstu reģiona pārtapšanu par visilgtspējīgāko un integrētāko reģionu pasaulē. Vīzija aptver trīs stratēģiskās jomas: "zaļāku" saimniekošanu, konkurētspēju un sociālo ilgtspēju. Pieņemot šo dokumentu, Ziemeļvalstu ministri vienojās, ka pienācis brīdis izmantot Ziemeļvalstu stiprās puses, uzsverot, ka "esam stiprāki kopā". "Mūsu uzdevums ir atrast un iesaistīt Latvijas partnerus projektos un aktivitātēs, kas veicina konkurētspējīgu un sociāli ilgtspējīgu attīstību Ziemeļvalstu un Baltijas reģionā."
Atskatoties uz biroja 30 gadu laikā paveikto, Stefans saka: "Mēs apzināmies, ka dzīvojam vienā reģionā. Mūsu valstu ekonomikas ir cieši saistītas, un cieši saistītas ir arī cilvēciskās attiecības, jo šo gadu laikā veidojušies neskaitāmi profesionālie tīkli un kontakti." Lai gan joprojām vērojamas atšķirības ienākumu un labklājības ziņā, kuru dēļ notiek darbaspēka aizplūšana no Latvijas un citām Baltijas valstīm uz ziemeļiem, Stefans ir optimistisks: "Pēc 30 gadiem būs dabiski, ka cilvēki no Ziemeļvalstīm brauks strādāt uz šejieni."
