Ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja iniciatīvu un atbalstu tapušais raidījums "Ziemeļu puse" savā izteiksmes brīvībā bija pionieris gan Latvijas, gan Baltijas un Ziemeļvalstu mediju vidē. Raidījuma veidotāju ieviestais izteiksmes stils pēc tam tika kopēts un atdarināts citos TV raidījumos, savukārt tā vēstījumu novērtēja ne tikai latviešu skatītāji, bet arī lietuvieši un pat somu skolēni, jo tas tika izmantots kā mācību materiāls Somijas izglītības sistēmā — labākajā pasaulē. "Toreiz sapratu, ka mēs esam viena "koda" cilvēki gan tajā jūras pusē, gan šajā," par latviešu līdzību ar skandināviem saka Olte.
Subjektīvs ceļojums — tā režisors Uģis Olte definē raidījumu "Ziemeļu puse", kas pēc Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā iniciatīvas tapa 2008. gadā. "Ziemeļu puse" ar Martu Selecku un Gustavu Terzenu kadrā izzināja Ziemeļvalstis. Raidījuma sērija, kurā bija apskatītas Kopenhāgenas un Rīgas ūdensmalas, pat tika nominēts Latvijas Arhitektūras gada balvai. Vairākas sērijas tika izmantotas kā mācību materiāls pasaules labākajā izglītības sistēmā — Somijas skolās. "Ziemeļu puse" aizsāka jaunu žanru Latvijas Televīzijā (LTV), un raidījuma komanda joprojām turpina veidot citus jaunatklāšanas raidījumus.
Lūk, fragments no raidījuma režisora Uģa Oltes vēstījuma, piesakot "Ziemeļu puses" pirmizrādi LTV 1. kanālā 2009. gada 6. janvārī: "Lai risinātu pasaku sižetu samezglojumus, senos laikos stāstu varoņi mēdza doties pāri trejdeviņām jūrām. … Mūsdienās dzīves gudrības meklēt tik tālu ir tīrā izšķērdība, sevišķi tad, kad latviešu tautai piespiedu kārtā nākas pārcilāt savu vērtību etalonus. Tādēļ "Vides filmu studija" sadarbībā ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroju Latvijā un Dānijas Kultūras institūtu piedāvās citus stāstus. Tā nebūs pasaka, tie būs īsti piedzīvojumi. Tajos nepiedalīsies vis trešais tēva dēls, bet gan šarmantais palaidnis Gustavs Terzens, un kopā ar viņu meitene, kura ir daudz foršāka par jebkuru pasaku princesi — Marta Selecka. Kopā viņi dosies pāri tikai vienai — Baltijas jūrai, apceļos visas jums zināmās Ziemeļvalstis un raks Ziemeļu vērtības, ar kurām vēlāk padalīties arī ar jums."
Iniciatīva par TV raidījuma veidošanu nāca no Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja, taču radošā brīvība tika atstāta filmēšanas komandas ziņā. Kā atceras Olte: "Mums Imants Gross (toreizējais Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja vadītājs) uzlika tēvišķu roku uz pleca un teica — būtu forši, ja jūs censtos neizķert uzreiz visu eksotisko, bet ņemtu strukturāli — kaut ko no arhitektūras, kaut ko no mūzikas, kaut ko no literatūras. Viņš mudināja iedziļināties garlaicīgajā un atrast stāstus tajā." Ziemeļvalstīm piemītošās vērtības "Ziemeļu puses" komanda saraka itin braši un vairākos slāņos, iepazīstinot latviešu skatītājus ar dzīvi un tradīcijām ziemeļu zemēs — viņi brauca ar velosipēdiem, nūjoja un slēpoja, nogaršoja un pētīja, apbrīnoja un atklāja, baudīja un stāstīja: par sudraba ieguvi un lavas dabu, par Nobela miera prēmiju un par džezu, par jaunākajām tehnoloģijām, arhitektūru un apbrīnojami izturīgajiem sarkanbrūnajiem namiņiem piejūras ciematos, par zaļo dzīvesveidu un dzimumu līdztiesību, un vēl, un vēl…
Filmējot Ziemeļvalstīs, Uģis Olte guva apstiprinājumu lietām, kas mums ir pašsaprotamas, bet nenovērtētas. Kā piemēru viņš min mazdārziņus, kas atrodami visās pilsētu nomalē: "Mums nebija ienācis prātā, ka mazdārziņš pilsētā var būt stāsts. Protams, tā maniere atšķiras — ja kāds pilsētas stūrītis Helsinkos tiek atvēlēts mazdārziņiem, tad viņi vispirms nodibina biedrību un vienojas par noteikumiem, lai kāds savā mazdārziņā nesataisītu "cirku". Mums atkal ir tā krāsainība. Mēs drīkstam un varam, un darām katrs pa savam."
Arī stāstot par Ziemeļvalstu kulināro apvērsumu, kad tāljūru velšu vietā restorāni sāka piedāvāt pašmāju produktus, Olte norāda — mūsu platuma grādos tā ir vairuma cilvēku ikdiena, jo daudziem ir savs dārzs, no kura viņi ņem pašu izaudzētus produktus un tos arī ēd. Viņš gan atzīst: "Protams, varbūt augstākajā gastronomijā mēs bez Ziemeļvalstu piemēra paši to nebūtu piedzīvojuši tik ātri."
Olte ar komandu izmantoja bezcenzūras apstākļus, lai atrastu savu izteiksmes brīvību un veidotu arī diezgan eksperimentālus raidījumus. Viņš atzīst, ka "Ziemeļu puse", ļaujot "spēlēties" ar materiālu, palīdzējusi atrast savu rokrakstu. Pilsētvide, elektriskie auto, zveja, dizains — raidījums virpināja stāstus, atkāpjoties no tradicionālā TV formāta. "Turpinājās pasaules izzināšanas veids — divi cilvēki kopā izdzīvo piedzīvojumu, un skatītājs tam var būt klātesošs. Tas nav vēstījums, kad visu zinošais žurnālists ierodas kaut kur un izstāsta skatītājam, kā ir īstenībā," skaidro Olte. Viņš prāto, ka pat pašiem ziemeļniekiem televīzijā nav tādas brīvības un vaļas "spēlēties" ar materiālu, kā toreiz tika ļauts Vides filmu studijai. "Tu esi jaunā vietā, piedzīvo lietas, kuras neesi iepriekš piedzīvojis, tāpēc meklē veidu, kā to filmēt un rādīt, un stāstīt ar paņēmieniem, kas tev pašam ir jauni. Jaunatklāšanas "komplektiņš"."
"Izspēlēšanās" metodi vēlāk pārņēmuši arī citi, skaidro Uģis: "Sākām filmēt ar fotoaparātiem — tagad tā dara visi. Noņēmām kameru no statīva, filmējām no rokas — arī tā tagad dara citi." Vēlāk šīs montāžas prasmes Uģim noderējušas sadarbībā ar norvēģu režisoru Mortenu Traviku, veidojot godalgoto filmu "Atbrīvošanas diena", kas vēsta par slovēņu rokgrupas Laibach viesošanos Ziemeļkorejā: Uģis eksperimentēja ar montāžu, Mortens strukturēja filmas gaitu.
"Es toreiz sapratu, ka mēs esam viena "koda" cilvēki gan tajā jūras pusē, gan šajā," par latviešu līdzību ar skandināviem saka Olte. "Tas bija tāds pirmais spogulis, kurā ieraudzīju, ka mēs esam no tās paša vadmalas austi, taču mums ir vēl viens dzīpars — tas austrumnieciskais, slāviskais. Gan jau viņiem arī ir kādi dzīpari, kuru mums savukārt nav." Kā vienu no vienojošajiem elementiem tautām abpus Baltijas jūras Uģis min dabu: "Gan Ziemeļvalstīs, gan šeit ir sabiedrības, kas lielā mērā ir bijušas dabas ietekmētas — ar dabu ir jārēķinās, citādi grūti izdzīvot. Sadzīves likumi un vērtību sistēma, ko daba uzspiež, ir nemainīgas, pamatu pamats."
Jau pieminētais Mortens Traviks tagad Oltes pirmajā spēlfilmā darbojas jau kā aktieris. Oltes sieva pat norādījusi: "Paskaties, ar kādu stāju viņš iet!" Viņi ir staltāki, piekrīt Uģis. "Tas pat nav fizioloģiski, bet gan mentāli. To tiešām var sajust. Bet domāju, tas ir tikai laika jautājums, lai mēs pāraugtu 50 apspiestības gadus un atjaunotu savu stāju."
"Ziemeļu puses" filmēšanas gadu laikā savākti arī citi novērojumi, caur kuriem var reflektēt par pašu sabiedrību. Somijā, piemēram, filmētāji pamanījuši, ka ziemā tur visiem dienas laikā ir ieslēgts apgaismojums: "Ir tik tumšs, ka tas ir nepieciešams, lai nekristu depresijā. Tikai tur sapratu, ka mums taču ir tāpat!" Pēc lašu fermu filmēšanas visa komanda gadu atturējusies uzturā lietot lasi: "Tas, ko redzējām, bija vēl trakāk kā Ķekavas vistu fermā." Savukārt Fēru salās vietējā jēra vietā nācies pirkt no Jaunzēlandes ievesto, bet Islandē kādā suvenīru veikalā pamanīts gurķis — tas tirgots, šķērsām pārgriezts uz pusēm un iepakots vakuumā. "Viņiem dārzos gurķi neaug, tāpēc šo geizeru apsildītā siltumnīcā izaugušo dārzeni viņi netirgo kilogramiem, bet pa mazam gabaliņam — ja nu kādam sagribas nogaršot," smejas Uģis.
Uz Islandi "Ziemeļu puses" komanda devās jau tad, kad Ziemeļvalstu Ministru padome pamazām sākusi "pārgriezt nabas saiti", samazinot līdzfinansējumu. Taču Islande bija sapņu mērķis. "Nolēmām, ka ēdīsim "roltonus", bet brauksim," atklāj Uģis. Un tas bija tā vērts kaut vai tāpēc, ka ceļojums deva atklāsmi — par latviešiem piecas reizes mazāka tauta spēj radīt pasaulē novērtētu mūziku un dzeju. "Dīlošana ar dabas sūrumu var būt radoša!"
"Ziemeļu puses" komandas profesionālās saites izrādījušās teju ģimeniski stipras. Uģis, Marta un Gustavs, katrs savu iemeslu dēļ, joprojām izjūt vajadzību turpināt ceļot kopā. Uģis atklāj raidījuma aizkulises: "Intensīvākajos filmēšanas posmos "Ziemeļu puses" veidotāji desmit dienas mēnesī pavadīja prom no savām ģimenēm, tas arī bija pārbaudījums tuviniekiem. Filmēšanas ceļojumos ceturtajā dienā parasti iestājās krīze, kurai sekoja vēl divas trešdaļas brauciena, kad bija jāiemācās profesionāli strādāt un veidot labu materiālu arī konflikta situācijās. Martai joprojām vajag notikumus ar "busiņu", viņa teiks, ka raidījums "Literatūre" kā projekts eksistē tāpēc, lai mēs visi varam braukt vienā mašīnā. Kaut kas tajā ir! Gustavam patīk atmiņu stāsti. Man pašam ir vajadzība radīt kaut ko jaunu, neatkārtoties. Profesionālajās attiecībās ir tāpat kā ģimenē — tu vari izvērst savu loku, bet nedrīksti pamest cilvēkus."
"Ziemeļu puse" kā zīmols turpināja dzīvi arī pēc sadarbības ar Ziemeļvalstu Ministru padomi. Sekoja raidījumi par Igauniju un Ķīnu, kā arī ceļojums pa dzintara pēdām no Latvijas cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai līdz pat Indijai. Visas sērijas parādītas arī Lietuvas nacionālajā televīzijā. Savukārt kā pārsteigums vairākus gadus bankas kontā ienākusi autoratlīdzība no Somijas. Izrādās, tur pamatskolas klasēs trīs gadus pēc kārtas "Ziemeļu puses" raidījumi tikuši iekļauti apmācībās par Ziemeļvalstīm. "Un somiem ir labākā
izglītības sistēma pasaulē!" ar pamatotu lepnumu stāsta Olte.
"Ziemeļu puses" mājaslapā skatītāju komentāri slavē režisora skatījumu, operatora darbu, izvēlēto mūziku. Režisors Uģis Olte skaidro: "Ir televīzijas valoda, un ir kino valoda, kas vairāk orientēta uz attēlu, mūziku un noskaņu, nevis tiešu, nepastarpinātu vēstījumu. Mēs "Vides filmu studijā" kino valodu cenšamies turēt godā arī TV raidījuma formāta ietvaros — lai filmējums nevis pavirši "nosedz" rūpīgi uzrakstītu aizkadra tekstu, bet gan atspoguļo tiešo skatījumu, ko var noķert kadrā tieši tagad! Dokumentālajā kino man patīk tieši tas, ka ir iespēja parādīt to īsto un dzīvo tieši tajā brīdī, kad tas IR."