10. augustā Ziemeļvalstu Ministru padomes birojā savus pēdējo gadu darbus prezentēja fotogrāfs Ville Lenkkeri. Dzimis Somijā, strādā Zviedrijā, mācījies Prāgā, Leipcigā, Londonā un Helsinki Mākslas un dizaina universitātes foto nodaļā. Tieši piederība Helsinki School ir Villes Lenkkeri pazīšanās zīme mūsdienu fotogrāfijas ainavā, kaut arī nav nekādu konkrētu stila vai žanra parametru, kas precīzi definē Helsinki skolu. Villes Lenkkeri pieeja fotogrāfijai liek domāt par izkoptu un apzināti praktizētu estētisku kvalitāti, kas nav maniakāli pašmērķīga. Ja to var raksturot kā valodu, tad Villes Lenkkeri fotogrāfijas runā izsmalcināti, bet bez liekvārdības, ļoti tieši un atklāti, bet bez moralizēšanas un augstprātības.
FOTO STĀSTNIEKS
Klēpjdators, projektors, balts ekrāns — tas ir kļuvis par ierastu un pieņemtu uzstāšanās formātu, vienalga, vai strādājat bankā vai kādā no t.s. radošajām industrijām. Iespējams, var šķist neparasti, ka fotogrāfijai ir nepieciešams autora komentārs, lai tā sasniegtu skatītāju, taču Villes Lenkkeri darbu gadījumā viņa balss ar attēlu saplūst vienā veselumā. Atklājot savu fotogrāfiju tapšanas ilgo, brīžiem mokošo vēsturi, arvien mazsvarīgāk šķiet kādam žanram vai skolai tās piederas. Villes Lenkkeri personā mums ir darīšana ir stāstnieku, kuram fotogrāfija ir ļoti personīgs, intīms piedzīvojums. Tā ir stāsts ar vēsturi, kas sākas ar nezināšanu, ar iztēlē radītiem priekšstatiem. Turpinājumā seko iedomātās realitātes sabrukums, tad tā tiek ieraudzīta vai iztulkota no jauna. Daudz kas no šī tulkojuma nenokļūst fotogrāfijā, jo tā uzstāda pati savus noteikumus vai interpretē citādi nekā fotogrāfa iztēle. Attēls nonāk dziļā atvilktnē, noguļ tur vairākus mēnešus, tad autors to ierauga atkal citā kvalitātē, un stāsts, kas nonāk pie viņa grāmatu skatītājiem vai izstāžu apmeklētājiem ir nobriedis, bet joprojām dzīvs, ļaujas jaunam, personīgam skatītāja tulkojumam.
NEPIEPILDĪTĀ UTOPIJA
Viens no šādiem stāstiem, kas pārtapis arī grāmatā, ir par Spitsbergenas salu Arktikā, kuras sarežģītais liktenis ir kā radīts visekstrēmākajām sadursmēm starp sapņiem, ekonomiku, utopisku ideoloģiju un romantizētiem priekšstatiem par cēlumu un pašaizliedzību, kas uzplaukst visskarbākajos apstākļos.
Aukstā sala ar neparasto politisku statusu uzbūrusi Villes Lenkkeri sapni par no tradionālās rietumu civilizācijas pavisam atšķirīgu sabiedrības modeli ideāli atbilstošā vietā — tik tālu prom, ka ārpasaules ietekme praktiski nav iespējama. Tā būtu sabiedrība, kas līdzinātos ģimenei — kopīgas vērtības, kopīgs īpašums. Tā vietā viņš saticis tikai savādi atsvešinātu, mākslīgi veidojušos cilvēku grupu, kas ierodas un aizbrauc, neatstājot pēdas, neiesakņojoties.
Krievu 1998. gadā pamestajā ogļraču apmetnē Pyramiden vairs nav arī cilvēku, taču tieši piramīdveidīgajiem kalniem par godu nosauktā pilsētiņa ir kļuvusi Villes Lenkkeri vairākkārtīgu apmeklējumu un to rezultātā tapušo fotogrāfiju-stāstu galvenо subjektu, vietu, ko viņš patiesībā bija meklējis. Piramīdai bija jākļūst par sociālisma paraugpilsētu, vistālāk ziemeļos, kapitālistu degungalā novietotu padomju tautas sasniegumu izstādi. Pateicoties finansiālai motivācijai, uz Piramīdu nevarēja nokļūt kurš katrs. Tikai labākie, padomiskajā izpratnē — veselīgi, sportiski, aktīvi cilvēki. Katrs varēja ēst bez maksas pilsētiņas ēdnīcā, peldēties baseinā, saņemt medicīnisku palīdzību, darboties kultūras namā pēc vēlēšanās. Kas varētu būt vēl tuvāk komunistiskai paradīzei?
Ville Lenkkeri Pyramiden stories from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.
Padomju laiku ideoloģiskie nospiedumi patriotisku sienas avīžu, mākslinieciskās pašdarbības pulciņu, pelēku dokumentu mapju un Ļeņina kopoto rakstu izskatā nešķiet nekas neparasts Latvijas pilsonim, kurš viesojies pamestās padomju militārās bāzēs Kurzemes mežos, taču Villes Lenkkeri stāstos nav ne mazākās vīpsnāšanas par dīvaino sovjetu “sviestu”. Foto sērijā The Place of No Roads daudz vairāk ir kaklā kāpjošs kamols, kāds var piemeklēt vecāku māju bēniņos atrodot bērnības mīļāko rotaļlāci bez vienas acs, ar dažos diegos karājošos priekšķepu un Monas Lizas smaidam līdzīgu grimasi.Villes Lenkkeri vienlaikus skumjie un uzjautrinošie stāsti liecina, ka katrs cilvēks var ieguldīt utopijas veidošanā tikai to, ko ir paņēmis līdzi — reālās dzīves kataklizmās noplukušos, klibos, acis un ausis zaudējušos sapņus.
… katrs cilvēks var ieguldīt utopijas veidošanā tikai to, ko ir paņēmis līdzi — reālās dzīves kataklizmās noplukušos, klibos, acis un ausis zaudējušos sapņus.
Zīmīgākā fotogrāfija šajā fotogrāfiju kolekcijā, kas ir stāsts par mirušu utopiju un tās aprakstītāju, ir skats Piramīdas pamestajā kultūras namā, kuru rotā sienas gleznojums — zilganā dūmakā tītu kalnu ainava, tieši tāda, kāda tā atklājās ogļraču acīm katru dienu. Iespējams, ka nezināmais padomju mākslinieks noformētājs mēģināja darīt to pašu, ko Ville Lenkkeri — iztulkot realitāti kādā jaunā, jēdzīgā veidā, lai samierinātu apjukušu utopijas meklētāju ar nepiepildīto cerību radītajām skumjām. Villes Lenkkeri stāstnieka drosme un meistarība radījusi aizkustinošu stāstu par ideālo pasauli, kas projicēts uz realitātes kā balta audekla.
Villes Lenkkeri stāsti par cilvēkiem, kurus viņš saticis savos ceļojumos, liecina, ka jautāt un saņemt atbildes var arī tad, ja katrs lieto savu, otram nepazīstamu valodu. Pasaule škiet daudz saprotamāka, kad tā sastāv no vienkāršiem, personīgiem un ļoti atklātiem stāstiem, kurus Ville Lenkkeri pasniedz savā īpašajā fotogrāfa-stāstnieka valodā.
