Reiz 90.gadu pirmajā pusē kārtējo reizi biju ieradies lieliskajā Stokholmā. Starp draugu apmeklējumiem, muzeju apskatēm un ēdamvielu degustācijām man allaž patika vienkārši klaiņot pa ielām un parkiem, baudīt zviedru civilizēto mieru un nesteidzīgo dienas ritmu. Tā kādā jaukā un viegli miglainā rītā biju nonācis arī mīlīgajā Kronbergsparkā. Tur, nule pie parka vārtiem apēdis tradicionālo cīsiņu baltmaizes „snuķītī” un ar saldajām sinepēm piedevā, laiski un bezdomīgi slāju pa ēnainajām taciņām. Mana ķermeņa tecējums plūda garām kādai pajaunai sievietei ar mazu līdzās steberējošu bērņuku. Bet gabaliņu tālāk ietves malā ošņājās un cilāja pakaļkāju neliels balts īru terjers. 

Šādās reizēs pie sevis mēdzu atzīmēt: “Re, kur atkal tikai puspudelīte viskija (atceroties Black & White Whisky balto un melno suņuku)”. Bet kas nu kuram prātā. Savukārt meitēniņš, ieraudzījis pūkaino radību, sajūsmā iespiedzās: “Titta mamma – vacker vovve!”, kas latviski nozīmētu – “Skat, māmiņ, kāds jauks vuvīc!”. Mana apziņa palecās. VOVVE – cik gan tas labi skan un murrājoši atbalsojas saules pinumā. VOVVE, VOVVE… vairākas reizes pie sevis atkārtoju un izbaudīju gluži „kaķisku” tīksmi. VOVVE skanēja gluži kā klasiskā budistu meditācijas mantra OOOOMM. Un secināju – te jābūt kādai kopsakarībai.

Mans pseidobudista prāts, pēc cīsiņa vēl viegli žagodamies, pamodās, skrūvītes galvā čīkstēdamas sāka griezties aizvien straujāk, un pamazām uzdīga Doma, Atziņa, Koncepts…

VOVVE nav literārs un oficiāls zviedru valodas vārds, bet gan zviedru bērneļu verbāla ekspresija attiecībā uz jēdzienu SUNS. Bet kāpēc tikai bērni lieto šo burvīgo vārdu? Pārdomu rezultātā nonācu pie sekojoša atklājuma:

LIELĀ „VOVVES” TEORIJA

Bērni „vovvi” apzinās, pateicoties savai sirdsšķīstībai un dvēseles skaidrībai. Tikai viņi ir „vovves” mantriskās kvalitātes cienīgi. Un tikai tādiem cilvēciņiem pāri klāsies tās labvēlīgā svētība. Bet tad mēs varētu taujāt – no kurienes radusies šī skandināvu mantra? Un kālab vēl joprojām viņi neapzinās sevi par tādas bagātības nesējiem?

Ir skaidrs, ka viss īsteni zviedriskais, šo „vovvi” ieskaitot, var nākt tikai no senās vikingu kultūras. Bet velti „vovvi” meklēt rūnu rakstos un vikingu teikās. To nerast arī zinātnieku pētījumos un Stokholmas Vikingu muzeja ekspozīcijā. Ir skaidrs, ka „vovve” ir turpat pie vikingiem, taču kāpēc šis nav redzams?

Lai to saprastu, jālūkojas dziļāk un tālāk. Ir jāsaprot, kas īsti ir „vovve”. Skaidrs – tas ir Suns savā lielākajā vispārinājumā. Un ir jāsaprot arī tas, ka Suns ir ārpuszemes būtne. Kas par to liecina? Suns ir humanoīds radījums, bet daudz pārāks par cilvēkiem. Suns ir vienīgā dzīvā būtne uz planētas ar hipercilvēcisku raksturu un būtību. Kā pierādījums tam ir suņa prieks – tas ir absolūts, patiess un pilnīgi tīrs, bez jebkāda egoisma. Kāda Sunim ir līksme atkal sagaidīt savu mīļoto līdzgaitnieku – cilvēku, “saimnieku” (to gan nevar zināt, kurš te kuram saimnieks)… Dzīvnieks sajūsmā skrien desmit apļus ap māju, lec gaisā un sniedz Cilvēkam slapju mēles buču. Un viņš nekad nejautās, vai man par to būs kaut kāds labums? Tāda prieka izpausme nav nevienam uz Zemes.

Kaķis, murrātājs un pielīdējs, tik ar savu labumu aiz ādas. Arī mīļais zirdziņš – tik vien zina, kā skumji raudzīties un gausties par likteni. Neviens nevar sacensties ar patiesu suņa prieku. Arī Cilvēks nē.

Likumsakarīgs ir nākamais jautājums – no kurienes tad nācis šāds superradījums, kam nav līdzinieku uz zemes? Ja mēs to nešaubīgi konstatējam, tad top arī skaidrs, ka ne no šīs planētas. Un Ēģiptes piramīdu pozicionējums norāda, ka proto-Suns ir atlidojis no Sīriusa. Senie ēģiptieši to ātri saprata un atvēlēja suņveidīgajam Anubisam aizkapa pasaules vārtu sarga dievišķo lomu. Tomēr senie ēģiptieši neko nezināja par „vovvi”. Ko apzināties bija lemts tikai senajiem vikingiem?

Nav īsti skaidrs, ar kādu misiju Suns tika sūtīts uz Zemi. Bet pilnīgi loģiski, ka sen senos laikos, būdams ceļā uz to, pirmais, ko viņš ieraudzīja, tuvojoties mūsu planētai, bija Valhalla un tās tronī sēdošais dievu dievs Odins. Valhalla pagadījās Suņa lidojuma trajektorijā, jo viņš pietuvojās Zemei no Ziemeļpola puses un ātri nonāca tieši virs Skandināvijas. Tādā veidā tieši Odina galva izrādījās Sīriusam tuvākais Zemes punkts. Tālajā lidojumā pagurušais Suns šādu izdevību garām laist nevēlējās un ātri “piezemējās” uz Odina galvas. Tieši tur apvienojās abu dievišķās enerģijas, un Odins, vēl nepazīdams jēdzienu Suns, nodomāja: “Titta – vacker vovve” jeb “ Pavej – kāds jauks vaučers”. Un saprata, ka Suns jeb „vovve” jāsūta tālāk (jeb zemāk) Zemes misijā, pa tiešo pie saviem pārraugāmajiem zviedru vikingiem, lai vairotu labestību un mazinātu vikingu bezgalīgo niknumu un negantumu.

Varētu tomēr vēlreiz jautāt, kālab tad nekādos citos avotos un liecībās par vikingu dzīvi nekas nav minēts par šo vēsturisko un unikālo faktu??? Atbilde ir gauži vienkārša un pat komiska. Padomājiet, ko īsti redzēja senie vikingi, lūkojoties uz augšu, uz Valhallu? Skaidrs – re, kur savā tronī sēž mūsu varenais dievu dievs Odins. Un viņa lepni pacelto galvu vainago kaut kas kupls un pūkains. Kas gan tas cits varētu būt, ja ne silta ziemas cepure? Suni tak’ neviens vēl nebija redzējis. Un arī nevarēja redzēt, jo asajā rakursā varēja tik vien samanīt, ka no Odina galvas kaut kas it kā nokarājas. Tā bija Suņa aste un arī viena otra ķepiņa. Bet pret Sīriusu vērsto laimīgo suņa purniņu – to vikingi vairs nejaudāja sazīmēt. Tikai daži vikingu bērniņi, kuri vēl nepazina iekāri un niknumu, varēja sadzirdēt, kā kaut kur augšā taisnīgais Odins pie sevis omulīgi murmina – vovve, vovve, vovve….

Un kādā tumšā bezvēja naktī, kad melnajā debesu kupolā īpaši spalgi mirdzēja Sīriuss, Odins saudzīgi nolaida silto „vovvi” uz Zemes.

Un tad Odinam nāca apskaidrība, ka šis debesu sūtnis pēc iespējas ātrāk jāsūta misijā uz Zemi. Domāts – darīts. Un kādā tumšā bezvēja naktī, kad melnajā debesu kupolā īpaši spalgi mirdzēja Sīriuss, Odins saudzīgi nolaida silto „vovvi” uz Zemes. Ir aizdomas, ka tas notika kaut kur nešķīsto kuršu vēl nenopostītās Sigtunas tuvumā. Suns ātri saprata – nu beidzot esmu galā jaunajās mājās. Paošņājis ar savu „šņurci” vēso gaisu, dievišķais kustonis devās uz tuvāko vikingu mītni, kurā dzīvoja tieši Svensonu dzimta. Tur resnais Ragnars un garais Leifs, sadzērušies alu un saēdušies šmorētus cūku stilbiņus, smagi krāca, apkampuši savas „kuplās” blondīnes – Brunhildu un kuršu zemē nolaupīto Laimīti. Un līdzās viņiem dusēja visa pārējā daudzgalvainā saime. „Vovve” uzoda vietiņu tuvāk pie puspievērtajām durvīm, kur gaiss nebija tik paģirains un smacīgs, un ieritinājās starp saldi gulošajiem bērneļiem. Tā miers un saticība atnāca vikingu zemēs.

Pēc kāda laika vikingi palika aizvien mierīgāki, pieņēma kristietību un saprata, ka laime nav meklējama Leifa iekoptajā Amerikā. Un vēl pēc kāda laika viņiem uzradās ērti Volvo autiņi, galvaspilsēta Stokholma, stalts kungs ar prinčiem un princesēm un visādi citādi labklājības atribūti, uz ko teju visa pasaule noraudzījās ar zilizaļu skaudību. Laime ir, kad tavs bērņuks, skatīdamies uz ņipru „haskiju”, kā visi nosprieda par nez no kurienes uzradušos jaunatnācēju, priecīgs sauc: „Titta – vacker vovve!!!” Un tas viss, pateicoties tikai vienam no Sīriusa atlidojušam „haskijam”.

Bet dižais Odins nolēma, ka „vovve” nu būs īstena vikingu mantra, kuru lietot atvēlēts tikai pašiem apskaidrotākajiem un nesavtīgākajiem – kuram gan citam, ja ne bērniem.

„VOVVE” HERNESANDĀ

Tāds, lūk, bija mans miglaina rīta apskaidrībā rastais atklājums. Par ko pēc nedēļas, būdams jau Hernesandas (Härnösand) univesitātes viesis, steidzos dalīties ar turienes mācību spēkiem. Saaicināju vietējos profesorus uz vienu tikšanos pulksten desmitos no rīta. Solīju pavēstīt par sensacionālu atklājumu vikingu kultūrā. Un patiesi – kad ierados auditorijā, tur jau pulcējās vesels bars cienījamu zviedru kungu. Es lēni, nopietni un svinīgi izklāstīju visu iepriekš stāstīto. Lielākā daļa kaut ko cītīgi pierakstīja, tikai ik pa brīdim viens otrs no viņiem vēl it kā šaubīdamies pacēla galvu un nedaudz neticīgi lūkojās manī. Tas lika manu intonāciju un vēstījumu celt vēl augstākā nopietnības pakāpē. Bet noslēgumā aicināju visus klātesošos nodoties jaunapgūtās mantras testēšanai. Un tā pulksten desmitos no rīta 20 zviedru profesori sadevās rokās, aizvēra acis un ar iedvesmu meditēja, dziļā nopietnībā murminot „vovve, vovve, vovve”…

Beidzot arī Zviedrijā saprata, kas ir „vovve”.