Zemes orbītā

Pieminot “Hasselblad”, varat būt diezgan droši, ka tiksiet saprasts profesionālu fotogrāfu un aizrautīgu foto mīlētāju sabiedrībā. Ikviens, kurš prātojis par fotogrāfiju kā par kaut ko vairāk nekā tikai ģimenes bildēm ar Eifeļa torni fonā, noliec galvu šī zīmola priekšā, jo tas jau vairāk kā pusgadsimtu kalpo par kvalitātes etalonu visā pasaulē.  Protams, runā arī, ka šī dievināšana ir pārspīlēta un kameras cena – ap 10 000 latiem – ir mākslīgi “uzskrūvēta”. Taču neviens tā īsti nenoliedz Hasselblad ražoto kameru izturību un to objektīvu optiskās īpašības.

RADURAKSTI

Viss sākās ar kautrīgu zēnu Frici Viktoru Haselbladu, kurš 20.gs. sākumā aizrāvās ar putnu fotografēšanu.
Tomēr nē! Hasselblad veiksmes stāsta sākums meklējams vēl senāk – Viktora vectētiņa Viktora Arvīda Haselblada personā. Viņa tēvs 1814.gadā dibināja tirdzniecības kompāniju “F.W.Hasselblad and Co”, un nodarbojās ar dažādu saimniecībā noderīgu priekšmetu importēšanu uz Zviedriju. Kopā ar naglām, šķērēm, diegiem un čemodāniem caur Gēteborgas ostu Zviedrijā ienāca pirmie klozetpodi, siltumpudeles (vēlāk pazīstamas kā termosi) un arī  “lanternes magiques” – savādas ierīces, kas līdzinājās mūsdienu kino projektoriem. Vecais Haselblads tobrīd vēl nezināja, ka līdz ar to bija ienesis “gaismu” arī savā uzņēmumā. 

Savukārt putnu vērotāja Friča Viktora tēvs Karls Ēriks uzskatīja, ka dēlam nav ko deldēt bikses skolas solā, un 18 gadu vecumā Viktors nokļūst Drēzdenē, Vācijā, kur tolaik strādā Eiropas spēcīgākie optiskās fizikas meistari. Tēvs gribēja, lai Viktors apgūst uzņēmējdarbību reālajā dzīvē.

PUTNU VĒROTĀJS

Viktoram šāds “izsūtījums” bija tīri pa prātam. Jau no agra vecuma viņš mīlēja dabu un dzīvniekus, fotografēja tos ar jebkuru kameru, kurai izdevās tikt klāt. Turklāt tolaik izvēle nebija pārāk liela: kameras bija milzīgas un smagas, un iegūt kvalitatīvu attēlu nebija pārāk viegli. Ar smago Graflex fotokameru rokās viņš ir bridis pa mežiem un vārtījies purva rāvās, gaidot, kad putni vairs nebaidīsies un pienāks tuvāk. Nav brīnums,  ka, sēžot aukstumā, stīviem pirkstiem mainot filmiņas un gaidot stundām ilgi, galvā sāka iezagties idejas par to, kādai vajadzētu būt portatīvai, nelielai  kamerai.
Neraugoties uz visām grūtībām, Viktors Haselblads jau 27 gadu vecumā kļuva par pazīstamu ornitologu un putnu fotogrāfu. Viņš izdeva tam laikam unikālu fotogrāmatu „Gājputnu ceļi” (“Flyttfågelstråk”), kas joprojām tiek ļoti augstu vērtēta.

Otrā pasaules kara laikā Zviedrija aktīvi stiprināja savu neitralitāti ar visai aktīvu bruņošanos. Leģenda vēsta, ka   zviedru militārie spēki esot notriekuši kādu nacistiskās Vācijas bumbvedēju un uz tā borta atraduši speciālu fotokameru aerofotogrāfiju uzņemšanai. Brīnumainās tehnoloģijas iedvesmoti,  militāristi esot vērsušies tieši pie Viktora, jo visā Zviedrijā neesot bijis neviena, kas par fotokamerām zinātu vairāk. Tāpat stāsta, ka uz jautājumu, vai meistars varot uzbūvēt tādu kameru kā nacistiem, Viktors esot atbildējis “Nē, nevaru! Varu uzbūvēt tikai labāku!” Labi teikts…

Tieši šis periods noteica visu Hasselblad kameru konstruktīvo ideju. Armijai bija nepieciešamas kameras ar lielu slēdža ātrumu, mehānismu, kurš darbotos arī zemās temperatūrās, viegli maināmu optiku un ātri nomaināmu filmu, ko varēja panākt, izveidojot noņemamu filmas kaseti.
Karš, sevišķi tā sākums, bija inovāciju laiks, kad tehnoloģiju izveidei nauda žēlota netika. Vēl kara laikā Viktors domāja par to, kā uzsākt civilo kameru ražošanu. Viņa mērķis bija radīt kompaktas, izturīgas kameras dabas fotografēšanai.  Pirmās kameras prototipam tika dots vārds Rossex., taču no šī nosaukuma drīz vien atteicās. Varat iedomāties, kāpēc…

Šeit būtu vietā stāsts par Hasselblad “kosmosa odiseju”, kuras rezultātā tieši šīs kameras ar Leica objektīviem bija pirmās, kas redzēja Zemi no orbītas un iemūžināja pirmos kadrus uz Mēness virsmas.
60. gadu sākumā, kad NASA ja pietiekoši aktīvi šāva gaisā raķetes ar cilvēkiem uz borta, astronauts Valters Širra (Walter Schirra) iegāja tuvējā fotolietu veikaliņā Dallasā. Viņš iegādājās Hasselblad 500C, kas bija aprīkots ar Planar f2/8, 80mm lēcu. Noplēsis ādas apdari un nokrāsojis visu kameru melnu, viņš to paņēma līdzi, 1962.gadā dodoties raķetē Merkur ceļojumā uz Zemes orbītu.  Atgriežoties tika secināts, ka kamerai nav ne vainas un iegūtie uzņēmumi pārsteidz ar savu kvalitāti. Labāku reklāmu vairs nevarēja iedomāties…

Kas īsti piesaistīja NASA tieši šajās kamerās? Pirmkārt, to kompaktais izmērs. Otrkārt, iespēja viegli mainīt filmu kasetes. Un treškārt, protams, attēlu kvalitāte, kas gan nebija caurcaurēm Hasselblad nopelns. Savu artavu tur ieguldīja arī vācu slavenākais optikas zīmols Leica un Kodak ražotās fotofilmas.
Jāatzīst tomēr, ka viss nebija nemaz tik rožaini. Kameru nācās nedaudz pārbūvēt: samazināt tās svaru, kā arī nomainīt dažas detaļas un smērvielas, par kurām bija bažas, ka vakuuma apstākļos tās varētu iztvaikot. Kodak strādāja pie speciālas fotofilmas, savukārt Leica – pie īpaši pielāgotas lēcas. Fotokamerai, kas paredzēta lietošanai atklātā kosmosā, saules pusē ir jāiztur +120 grādu karstums un paaugstināta radiācija. Astronautam nav iespējas skatīties kameras skatu meklētājā, tāpēc tā tika nostiprināta uz vēdera un fotografējot bija jāgrozās uz visām pusēm.
Tiesa, savs labums no amerikāņu kosmonautu lidināšanās izplatījumā tika arī palicējiem uz zemes. Jaunajos modeļos parādījās šādi tādu uzlabojumi, kuru aizsākumi meklējami tieši astronautu vajadzībām ražotajos “haselblados”.

Tā visu šo gadu laikā uz Mēness virsmas tika atstātas 12 Hasselblad kameras, jo bija nepieciešams atbrīvot vietu dažādiem akmens un smilšu paraugiem.

Taču vienas kameras liktenis ir sevišķi interesants. Vēl krietni pirms Apollo 11 Mēness misijas Maikls Kolinss, Gemini kosmonauts, izgāja atklātā kosmosā un nejauši izlaida no rokām kameru. Cilvēki pie vadības pults Hjūstonā dzirdēja Kolinsa frāzi: “Sasodīts, es pazaudēju savu Haselbladu!” Tā orbītā sāka riņķot pirmais zviedru “satelīts”.

PSRS pakaļdarinājumu tomēr nevarēja saukt par gluži neprasmīgu – Salūts bija pietiekoši laba kamera. Ja izdevās uzzināt precīzu datumu, kad rūpnīcas konveijers laida klajā īpaši labus eksemplārus, fotogrāfi tos burtiski „medīja”, cenšoties nopirkt visu, kas bija pieejams.

HASSELBLAD FONDS

Viktors esot bijis ļoti maigas dabas vīrs, kas ar visiem uzturēja draudzīgas attiecības. Kā raksta Haselblada biogrāfi, viņa dzinējspēks esot bijusi raksturā daudz spēcīgākā sieva Erna. Bērnu ģimenē nebija, tāpēc abi laulātie nolēma kompāniju pārdot un nodibināt Hasselblad fondu.  Tiesa, vēl viens iemesls šāda fonda izveidei bija iespēja nemaksāt nodokļus, ko Viktoram ļoti nepatika darīt.
Pēc Viktora nāves 1978.gadā šāds fonds tiešām tika izveidots. Jau kopš pirmsākumiem tas finansē dažādus pētījumus dabaszinātnēs un pasniedz Starptautisko Hasselblad fonda balvu fotogrāfijā, par kuru sacenšas profesionāli fotogrāfi no visas pasaules. Un bez jebkādām prasībām par to, lai konkursa bildes tiktu uzņemtas ar Hasselblad kameru.

DIGITĀLAIS LAIKMETS

Līdz pat 2003.gadam Hasselblad rūpnīca un biroju telpas atradās lieliskā ēkā pašā Gēteborgas centrā, kura ir apskatāma vēl šodien un kur tiek rīkotas fotoizstādes. Kad kompānija izauga līdz pat 500 darbinieku lielam kolektīvam, tika nolemts būvēt pašiem savu mūsdienīgu ēku. Tika sameklēta jauka vieta upes krastā, tika uzbūvēta ēka un…  tikai tad Hasselblad atskārta, ka ir sākusies digitālā ēra. Kaut arī profesionālie fotogrāfi ir pietiekoši konservatīvi, fotoindustrijā bija iestājies haoss, un daudziem tālaika fotogigantiem nācās pārdomāt savu pieeju darbam. Kādu brīdi zviedri vēl turējās pie pārliecības, ka digitālais foto nekad nebūs tik kvalitatīvs, un turpināja ražot filmu kameras. Taču pēc tam arī viņi padevās.

Nevarētu teikt, ka digitālās tehnoloģijas Hasselblad ražotnei būtu pavisam svešas. Galu galā tieši zviedru skeneris bija pirmais, ko žurnālisti 1984.gadā izmantoja Olimpisko spēļu laikā Losandželosā, lai skenētu fotogrāfijas un sūtītu tās pa faksu uz Eiropu. Hasselblad visnotaļ veiksmīgi strādāja arī pie attēlu apstrādes programmām, pat nodibinot atsevišķu Hasselblad Electronic Imaging nodaļu. Taču tad uzradās Nikon ar vēl labāku skenera risinājumu, Hasselblad pārpirka kāda zviedru banka, un tiek nolemts, ka nav ko krāmēties ar ciparu tehnoloģijām. Tā Hasselblad šajā mikroshēmu „štancēšanas” cīņā nācās zaudēt.

Savā ziņā zviedru bankai var izteikt pateicību. Jā, kompānija nemājo spožajā stikla ēkā, kur tagad atrodas televīzijas kanāls. Jā, darbinieku skaits ir samazinājies turpat vai 10 reižu. Taču ir saglabājies pats galvenais – fotokameru kvalitātes latiņa. Hasselblad ir vienīgie, kuri spēj paveikt sekojošo: 1968. gada V sistēmas kamerai noņemt filmas kasetni un tās vietā uzlikt digitālo bloku. Viss pārējais – izturīga kamera un lielisks objektīvs – paliek tie paši.

Mūsdienās Hasselblad ir izveidojis arī jaunu, modernu H fotokameru sēriju . Tās pēdējais modelis H4D ir aprīkots ar jauna tipa objektīviem un 39Mpx matricu – vienu no lielākajām, kas sastopama šodienas kamerās. Tiem, kas vēlas iedziļināties Hasselblad fotokameru tehniskajos sīkumos, iesakām ielūkoties www.hasselblad.se.