Šā gada rudenī Latvija, Igaunija, Lietuva un Ziemeļvalstu Enerģētikas pētniecības institūts parakstīja saprašanās memorandu par enerģētikas pētniecības sadarbību. Programmas mērķis ir veicināt pētniecību un analīzi enerģētikas jomā Baltijas valstīs, Baltijas valstu savstarpējo sadarbību, Baltijas valstu sadarbību ar Ziemeļvalstīm, kā arī pētniecību Baltijas valstīs un Ziemeļvalstīs. Savukārt šo mērķi paredzēts sasniegt, īstenojot trīs galvenos pasākumus - Baltijas valstu savstarpējo pētniecības projektu un Baltijas valstu un Ziemeļvalstu pētniecības projektu veicināšanu ar Baltijas valstu pētnieku piedalīšanos, Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbību attiecībā uz doktorantūrām un enerģētikas pētnieku apmaiņu starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm. Kādās elektroenerģijas ražošanas jomās Ziemeļvalstis šobrīd ir priekšā Baltijas valstīm un kādi ieguvumi pusēm būs no pētniecības projekta īstenošanas, intervijā aģentūrai LETA stāsta Ziemeļvalstu Enerģētikas pētniecības institūta ("Nordic Energy Research") valdes priekšsēdētājs Hanss Jergens Koks.
Visas Baltijas valstis ir parakstījušas saprašanās memorandu ar "Nordic Energy Research" par pētniecību enerģētikas sektorā. Vai varat pastāstīt par to sīkāk?
Visas puses ir parakstījušas memorandu, bet vēl ir jāatrisina daži tehniski jautājumi, piemēram, par maksājumiem, ekonomisko līdzdalību.
Cik saprotu, 50% izmaksu segsiet jūs un otrus 50% Baltijas valstis. Kā šie 50% starp Baltijas valstīm tiks sadalīti?
Mēs uzskatām, ka šis jautājums ir jāatrisina Baltijas valstu savstarpējās diskusijās. Domāju, ka izmaksas tiks dalītas vienādās daļās.
Vai šī programma būs vienreizējs pasākums vai ilgtermiņa projekts?
Vienošanās paredz izpēti enerģijas sektorā. Tās ietvaros ir paredzētas arī studentu un pasniedzēju pieredzes apmaiņas programmas. Laika ierobežojumi nav noteikti programmu ieviešanai, bet mēs gribētu fokusēties uz tādu izpēti, kuras rezultāti būtu ātri redzami. Gan Ziemeļvalstis, gan Baltijas valstis ir aktīvi Ziemeļeiropas un Baltijas valstu elektroenerģijas tirgus dalībnieki. Šis ir viens tirgus, jo esam savienoti vienā tīklā, kā arī tirgojamies viens ar otru. Līdz ar to tas ir loģiski, ka mums ir jāstrādā kopā.
Pirms kāda laika tika publicēts pētījums par Baltijas elektroenerģijas tirgus attīstības scenārijiem. Tas ir vēl viens iespējamās sadarbības lauks – skatīties uz nākotni, vērtējot individuālos mērķus, to sasniegšanas iespējas un iespējas palīdzēt viens otram.
Runājot par tehniskajām lietām, kurš izlems, kādiem mērķiem nauda tiks novirzīta?
Ir izveidota padome, kurā darbosies pa vienam loceklim no katras valsts un divi no "Nordic Energy Research". Katrs lēmums, neatkarīgi no tā svarīguma pakāpes, būtu jāizlemj šai padomei. Mēs piedāvājam savu palīdzību programmas ieviešanā, bet neuzskatām, ka mums būtu jāpārvalda pārējo iesaistīto pušu darbs.
Diemžēl pieredze liecina, ka Baltijas valstīm ir problēmas vienoties savā starpā par daudzām lietām. Vai to esat ņēmuši vērā?
Jā, to esam pamanījuši. Katrām domstarpībām noteikti ir iemesli, bet uzskatām, ka ir iespējas vienoties, lai varētu virzīties uz priekšu. Mums ir izdevies panākt šī saprašanās memoranda parakstīšanu, turklāt salīdzinoši īsā laika periodā.
Esmu strādājis starptautiskās sadarbības jomā Eiropas Savienībā, kā arī OECD. Ja man prasītu īsi raksturot starptautisko sadarbību, es teiktu, ka tai nepieciešams ilgs laiks. Līdz ar to ir iedvesmojoši redzēt, ka viena gada laikā mums ir izdevies vienoties par šo memorandu. Par Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbību daudz tiek runāts, un šis ir labs praktisks piemērs tai.
Kā šī projekta ietvaros notiks pieredzes apmaiņa izglītības jomā?
Par to vēl ir jāvienojas, bet kā pamats varētu būt mūsu pieredze Ziemeļvalstīs ar doktorantūras studentu apmaiņas programmām, vasaras skolām.
Mums ir ļoti rūpīgi jāizvērtē, kā labāk rīkoties, jo varam bezmērķīgi iztērēt milzum daudz naudas tikai doktorantūras studentiem, stipendijām utt. Ir jāizdomā, kā efektīvāk ieguldīt fondu līdzekļus, lai tie būtu kā sēklas nauda. Manuprāt, šajā jomā nebūtu nepieciešami lieli ieguldījumi, jo parasti ar šo jautājumu strādā universitātes savā starpā. Mūsu uzdevums, manuprāt, ir galvenokārt mēģināt stimulēt procesu, nevis to pilnībā finansēt. Uzsvars jāliek uz mehānismiem, lai izpētes programmu studenti varētu tikties, iepazīties viens ar otru, apmainīties viedokļiem un pieredzi. Nauda ir jāiegulda, koncentrējoties uz tām izpētes programmām jomām, kas ir būtiskas Ziemeļeiropas un Baltijas valstīm.
Jāņem arī vērā Eiropas Savienības gaidas par Baltijas un Ziemeļeiropas valstu attīstību. Eiropas Savienība regulāri aicina veidot kopīgus vides un klimata plānus. Šis varētu būt labs pamats, lai saprastu, kur mums ir noderīgi strādāt kopā. Ir jāsaprot, kas ir jādara, lai sasniegtu katras valsts individuāli izvirzītos mērķus un kā varam palīdzēt viens otram. Ar izpētes projektiem varam palīdzēt saprast, kādā virzienā ir jāstrādā. Būtu nepareizi vienkārši stāstīt citiem, kas ir jādara.
Mums ir kopīgas intereses. Šobrīd ir jāfokusējas, lai sasniegtu 2030. un 2050.gada mērķus attiecībā uz emisiju samazinājumu. Ziemeļeiropas valstis šajā jomā pašlaik ir nedaudz priekšā Baltijas valstīm, jo mums ilgāku laika periodu ir bijuši skaidri noteikti mērķi attiecībā uz vides un klimata pārmaiņām. Varam piedāvāt savu pieredzi, lai radītu labākus elektroenerģijas ražošanas un patēriņa apstākļus visā Baltijas jūras reģionā.
Cik labākas Ziemeļeiropas valstis ir minēto mērķu sasniegšanā?
Es neteiktu, ka Ziemeļeiropas valstis ir ļoti priekšā. Ziemeļeiropas valstis ir paudušas, ka to mērķis ir kļūt CO2 neitrālām līdz 2050.gadam. Progress ir panākts, taču ne tik straujš, kā varētu gribēt. Dažos sektoros tas ir ātrs, bet tas attiecas pārsvarā tikai uz elektroenerģijas iegūšanu, jo ir attīstītas vēja elektrostacijas, kā arī hidroelektrostacijas. Savukārt transporta jomā, kā arī rūpnieciskajā sektorā Ziemeļeiropas valstīm nesokas diži labāk kā citām industriālajām valstīm. Protams, ir atsevišķas labās lietas, piemēram, elektrificētās dzelzceļa līnijas, bet tādā sektorā kā kravu autopārvadājumi mēs cīnāmies ar tām pašām problēmām kā visi citi. Tāpat arī aviācijā un jūras pārvadājumos nav izdevies panākt lielu progresu. Mums priekšā vēl ir daudz darba.
Rūpniecība Ziemeļeiropas valstīs ir liela problēmas. Pat, ja visa elektroenerģija tiktu iegūta no ģeotermiskajām, vēja vai hidroelektrostacijām, jāņem vērā, ka tērauda un alumīnija kausēšana, celulozes, papīra, ķimikāliju, naftas produktu utt. ražošanas procesā tiek izdalīts milzīgs apjoms ogļskābās gāzes. Mēs neesam atraduši risinājumu šai problēmai. Neviena valsts, kurā ir attīstīta industriālā ražošana, nevēlētos, lai tās ražotnes pārceltos uz Ķīnu tikai tādēļ, lai atrisinātu emisiju samazināšanas jautājumus, jo globāli tas neko nemainītu. Ziemeļeiropas valstīs patiesībā ir lielāks enerģijas patēriņš nekā OECD valstīs vidēji.
Neteiktu, ka esam tuvāk emisiju samazināšanas mērķu sasniegšanai kā Baltijas valstis. Kad mēs Eiropas Savienībā sākām strādāt pie 2020.gada mērķiem, dažām no Baltijas valstīm bija ļoti laba starta pozīcija attīstītās hidroelektroenerģijas ieguves dēļ. Taču kopš tā laika citas valstis ir straujāk gājušas uz priekšu. Piemēram, Zviedrijā šobrīd vēja parkos tiek ražots vairāk elektroenerģijas nekā Dānijā, lai gan sākotnēji bija otrādāk. Situācija ir mainījusies. Tāpat arvien vairāk siltumenerģijas ražošanā tiek izmantota biomasa. Kopumā jāsaka, ka Ziemeļeiropas valstīs ilgtspējīgas enerģijas ražošanā ir panākts straujāks progress nekā Baltijas valstīs, bet atšķirības nav milzīgas.
Ir radies iespaids, ka Ziemeļeiropas valstīs ir spēcīgāks un vienotāks politiskais atbalsts ilgtspējīgas enerģijas sektora attīstībai nekā Baltijas valstīs, bet, protams, tas ir katras valsts ziņā, kādu ceļu tā vēlas iet.
Kādi ir politiskie un ekonomiskie šķēršļi ilgtspējīgas enerģijas sektora attīstībai?
Ziemeļeiropas valstis šajā ziņā ir labākā pozīcijā. Ir vieglāk lemt par ambicioziem klimata jomas jautājumiem, ja valstī nav ekonomisku problēmu.
Savā ziņojumā par Baltijas valstu enerģētikas sektora attīstības scenārijiem esat minējuši, ka atjaunojamie energoresursi ir lētākā jaunās elektroenerģijas paaudze. Vai jūtat, ka valstis tiešām aktīvi strādā šajā virzienā?
Katrai valstij ir sava pieeja. Piemēram, Norvēģijas situācija atšķiras no Zviedrijas un Dānijas, jo Norvēģija ir lielākais ogļūdeņražu ražotājs Eiropā. Zviedrijā ir bijis spēcīgs politiskais atbalsts attīstīt vēja un bioenerģijas iegūšanu. Tāpat tiek atbalstīta ģeotermiskās enerģijas ieguve, lai gan tai šeit nav tik liels potenciāls kā piemēram Islandē.
Skatoties uz visu pasauli kopumā, pēdējo trīs gadu laikā vēja un saules enerģija ir pieaugusi līdz vairāk nekā pusei no izmantotajiem atjaunojamajiem energoresursiem. Tas ir tāpēc, ka tas kļūst arvien lētāk un lētāk. Sākotnēji bija bažas, ka uzbūvēt vēja parkus jūrā izmaksās pārāk dārgi, bet šodien redzam, ka to izmaksas ir kritušās apmēram par pusi salīdzinājumā ar laiku pirms 5-7 gadiem. Tas nozīmē, ka attīstība notiek ļoti strauji. Visa pasaule sagaida, ka vēja un saules enerģijas aizņems arvien lielāku tirgus daļu. Šīs tendences ir novērojamas visā pasaulē, attiecīgi ir sagaidāms, ka arī Baltijas valstīs atjaunojamie energoresursi kļūs par lētāko risinājumu. Protams, nosacījumi, piemēram, vēja enerģijas ražošanai Baltijā varētu nebūt tik daudzsološi kā Dānijas krastos, bet tā ir nākotne.
Vēja, saules un hidroelektrostacijas tiek uzskatītas par labu risinājumu ilgtspējīgas elektroenerģijas sektora attīstībai, bet vienlaikus tiek runāts par to, ka arī šie ražošanas veidi varētu radīt zināmu kaitīgumu videi. Piemēram, vēja turbīnas varētu ietekmēt putnu migrācijas ceļus vai zivju populāciju jūrā. Kā sabalansēt visas vajadzības?
Ziemeļeiropas valstīs ir izstrādātas procedūras, lai rūpīgi izpētītu, vai vēja staciju dēļ ir radījušas kādus negatīvas sekas attiecībā uz putnu migrāciju vai zivju populāciju. Varu apgalvot, ka negatīvas sekas nav novērotas, un tas ir pateicoties arī tam, ka pirms tam ir rūpīgi izvērtēti visi vides riski. Dānijā vairāk nekā 50% elektroenerģijas tiek saražots vēja elektrostacijās. Vides aizstāvju organizācijas Dānijā ir ļoti spēcīgas. Ja tās spētu atrast kādas vides problēmas, kas radušās vēja turbīnu dēļ, arī jūs Baltijā būtu par to dzirdējuši [smejas].
Jāpiebilst, ka vēja turbīnas kļūst arvien augstākas – nākotnē to augstums pārsniegs 150 metrus, līdz ar to būs vairāk jādomā par to, kur tās var izbūvēt, jo būs vairāk jārēķinās ar apkārtējo apbūvi vai cik tālu no krasta tās varēs izbūvēt. Vienlaikus jāatzīmē, ka Ziemeļeiropas valstu veiktie pētījumi šajā jomā ir nesuši arī ekonomisko labumu, jo šobrīd seši no 10 lielākajiem pasaules vēja enerģijas ražotājiem ir Dānijā.
Tāpat ar Baltijas valstīm mēs varētu sadarboties, lai izvērtētu riskus un saprastu, kādi būs ieguvumi gan videi, gan valsts ekonomikai no atkritumvielu aktīvākas izmantošanas. Šajā ziņā mums varētu būt ļoti interesantas sadarbības. Piemēram, Baltijā ir salīdzinoši attīstīta biomasas izmantošana, līdz ar to biodegvielas ražošanā varētu būt liels potenciāls, savukārt Ziemeļeiropas valstīm būs ļoti vajadzīga biodegviela transporta sektoram. Somijā šobrīd tiek aktīvi strādāts šī sektora attīstībai, domāju, ka tā būtu laba platforma spēku apvienošanai ar Baltijas valstīm.
Cik augstas vēja turbīnas ir šobrīd?
Apmēram 60-70 metrus.
Turpinot par biodegvielas ražošanu, Ziemeļeiropas valstīs ir ļoti attīstīta lauksaimniecība, kas ir būtisks avots biomasas ražotājs. Kam jums Baltijas valstis, ja paši varat to saražot lielā apjomā?
Jautājums vairāk ir par sadarbību tehnoloģiju attīstībā, lai biomasu saražotu efektīvākajā veidā, tostarp izmaksu ziņā, lai saražotu produktus ar augstāku pievienoto vērtību, kurus varētu izmantot citas nozares, ne tikai to pārstrādātu siltumā. Šī jomas nozīme nākotnē ļoti pieaugs.
Kā vērtējat sabiedrības izpratni par nepieciešamību attīstīt zaļākas enerģijas ražošanu?
Ziemeļeiropas valstīs ir salīdzinoši liels pieprasījums pēc zaļās enerģijas tieši no sabiedrības puses. Iepriekš iedzīvotāji pauda bažas par tādiem elektroenerģijas ražošanas veidiem kā piemēram atomelektrostacijas, līdz ar to bija spiediens atrast citus ražošanas veidus. Tāpat var minēt skābo lietu Zviedrijā pagājušā gadsimta 70.gados, ko radīja intensīvā ogļu izmantošana Dānijā, līdz ar to sabiedrībai radās pastiprināta interese par ogļu izmantošanas sekām. Pakāpeniski ir radusies izpratne par to, cik nopietnas ir klimata pārmaiņas, un tas ir veicinājis spēcīgas politiskās kustības rašanos, kas liek uzsvaru uz tīras enerģijas ražošanu. Šķiet, ka šobrīd neviena politiskā partija negūs lielu atbalstu, ja tā neliks uzsvaru uz ilgtspējīgas enerģijas ražošanu un patēriņu, klimata problēmām. Baltijas valstīs šajā ziņā situācija atšķiras. Ja politiskā vide Baltijas valstīs būtu tāda pati kā Ziemeļeiropas valstīs, mums nevajadzētu tik daudz runāt par to, kas un kāpēc jādara, bet vienlaikus ir izpratne, ka virzība attiecīgajā virzienā atmaksāsies.