Neviena valsts programma nespēlē tik lielu lomu kā cilvēku personīgie kontakti un emocionālā piesaiste, – apliecina stāsts par Janu Ēriku Holstu (Jan Erik Holst), kurš 1990.gadā Rīgā uzsāka Ziemeļvalstu filmu dienu tradīciju, arī Latvijas un Skandināvijas valstu kino apmaiņas projektus. Pēc Latvijas kino darbinieku iniciatīvas viņam šī gada maijā piešķirts Latvijas Republikas Atzinības krusts.
 |
Vecmāmiņa un Latvija
Pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītājs Rihards Bērugs sazinājās ar viņu, jautādams, vai Holsta kungs būtu ar mieru atgādāt uz Latviju norvēģu kino, Jans Ēriks… atcerējās savu vecmāmiņu. „Es tiešām jutu, ka viņš manī aizskar kādas stīgas. Un tā arī ir sanācis, ka manas saiknes ar Latviju ir ciešākas nekā ar Lietuvu un Igauniju,” pasmaida norvēģu kino entuziasts.
Jans Ēriks Holsts 2011. gada 3. maijāOmīte viņam bērnībā bija stāstījusi par ramstad – „robežvalsti”, kas atrodas pašā Padomju Savienības malā. Viņa Latviju atcerējās no pirmskara laika, un Jans Ēriks pat īsti nezin tam iemeslu: bija lasījusi, ar kādu daudz runājusi par to? Pēc kara vecmāmiņas interesi par Latviju, acīmredzot, uzturēja norvēģu radu vēstules no Amerikas, kas tur bija sadraudzējušies ar baltiešiem – visi taču no viena reģiona, visiem ir nostaļģija pēc dzimtenes!
„Es zināju, ka latvieši nav ne krievi, ne vācieši, ka tie ir cita veida cilvēki. Ka viņiem ir sava valoda. Es nekad nebiju saticis savu tēvu, un sazin kāpēc pat iedomājos, ka viņa uzvārds – Volmut – varētu būt latvisks,” atzīstas Jans Ēriks Holsts. Vēl vairāk – viņa sievasmāte pagājušā gadsimta 30.gados bija dzīvojusi Latvijā. Viņas tēvs maizi pelnīja kādā vācu firmā, kas starp abiem pasaules kariem eksportēja no Latvijas kokmateriālus. Viena no viņa četrām meitām, Jana Ērika sievas tantēm, nomira jauna, ir apglabāta Rīgā.
1990.gadā, ierodoties Latvijā uz norvēģu filmu seansiem, Jans Ēriks skaudri sajutis, ka šī ir postpadomju telpa. Filmu seansi notikuši kinoteātros Oskars un Daile. „ Bija ļoti interesanti skatīties uz publiku, arī uz tipisko tulkošanas manieri,” viņš atceras. – „Monotonu?” vaicāju. „ Jā…” galvu paloka sarunu biedrs.
 |
Ziemeļvalstu filmu dienas 2003. gadā. Atklāšanas pasākumā piedalās divi bļitkotāji - viens no Latvijas, otrs - Zviedrijas.
Programma bijusi nokomplektēta katra gaumei: filmas, kas veidotas pēc norvēģu literatūras darbu motīviem, komēdijas, repertuārs bērniem un jauniešiem.
Interesantie jaunie kultūras lauki
1992.gada rudenī Ziemeļvalstu Informācijas birojs sadarbībā ar Ziemeļvalstu filmu institūtu apvienību Scandinavian Films pirmo reizi rīkoja Ziemeļvalstu filmu nedēļu Baltijā, atceras tagadējā biroja kultūras padomniece Ginta Tropa. „Skatītājiem Rīgā, Rēzeknē (!), Tallinā un Viļņā tika piedāvāta iespēja iepazīties ar tolaik jaunākajām zviedru, dāņu, norvēģu, somu un īslandiešu filmām. Programmā bija iekļautas tādas izcilas filmas kā Babetes svētki (rež. Gabriels Aksels, Dānija), kas uzņemta pēc dāņu rakstnieces Kārenas Bliksenas tāda paša nosaukuma romāna, islandiešu režisora Fridrika Tora Fridriksona par labāko ārzemju filmu Oskaram nominētais darbs Dabas bērni. Lielisks repertuārs, ar kuru tika uzsākta kultūras sakaru atjaunošana kino jomā Baltijas jūras abās pusēs! Liela nozīme šī projekta īstenošanā un sadarbības veicināšanā kino jomā bija toreizējam Scandinavian Films priekšsēdētājam Janam Ērikam Holstam, kas visus šos gadus ir mūsu uzticīgs kino draugs.”
 |
„Jā, es esmu patiešām bijis ieinteresēts,” Jans Ēriks, ieradies Rīgā saņemt Atzinības krustu, sacīja bez liekulības. „Kad Rihards Bērugs nāca ar piedāvājumu, man uzreiz bija skaidrs, ka es piedalīšos. Mums tas nebija nekas īpašs – parādīt Rīgā savas filmas. Bet rīdziniekiem tā bija liela lieta. Ir taču daudz interesantāk strādāt jaunos kultūras laukos, nekā braukt uz lielajiem festivāliem Berlīnē vai Kannās!”
Agneses Bules 2003. gada Ziemeļvalstu filmu dienām veidotais grafiskais dizains. Virs Baltijas jūras pretējos krastos koku zaros sēž latvietis un skandināvs. Kino ir valoda, kurā viens otru labāk varam iepazīt un saprast.
Ļoti labi apmeklētās pirmās filmu dienas un latviešu patiesā interese par ziemeļvalstīm bijusi vislabākā motivācija, lai sāktu organizēt latviešu kino prezentācijas Dānijā un Norvēģijā, palīdzētu iefiltrēt mazās valstiņas filmas lielākajos Ziemeļvalstu un Eiropas festivālos.
Kopā ar vietējiem kinoļaudīm viņš gatavojis arī Baltijas filmu festivālu programmas, stāvējis pie 1996.gadā klajā nākušās Norvēģijas un Latvijas kopprodukcijas filmas Rīgas jumpravas šūpuļa. Jans Ēriks Holsts iniciējis prominentu Ziemeļvalstu kinorežisoru vizītes Rīgā, kas nereti kļuvušas par sākumu kam svarīgam. Ar aizkustinājumu viņš piemin britu – zviedru režisora Kolīna Natlija (Colin Nutley) soli: pēc viesošanās Rīgā vienās no pirmajām Ziemeļvalstu filmu dienām viņš ziedoja naudu labāko Baltijas filmu balvai.
Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā vadītāja Eva Emneus un Ziemeļvalstu filmu dienu koordinatore Anna Rozenvalde 2003. gada Ziemeļvalstu filmu dienu atklāšanas pasākumā kinoteātrī "Rīga"Pārdod filmas kā olas tirgū
„Šajos gados ir noticis ļoti daudz, filmas pēc Hamsuna un Ibsena darbu motīviem ir prezentētas gan Kinogalerijā, gan K Sunī, gan burvīgajā Kino Rīga. Mūsu filmu institūta darbinieki speciāli atbrauca, lai redzētu šī kinoteātra brīnišķīgo arhitektūru. No absolūti nepazīstamas pilsētas Rīga divdesmit gadu laikā ir kļuvusi par Norvēģijā ļoti populāru pilsētu,” izsaucas Jans Ēriks Holsts, kurš ir arī liels savas valsts un kultūras patriots.
Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā vadītājs Imants Gross, Norvēģijas karalistes vētnieks Latvijā Jans Grevstāds un Jans Ēriks Holsts pēc Atzinības krusta saņemšanas 2011. gada 3. maijāSaprotot, ka „Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs tomēr nav filmu nedēļu organizēšanas instruments,” no 1995. gada viņš vairāk sastrādājas ar Baltijas filmu festivāliem – ar Arsenālu Latvijā, Scanorama – Viļņā – un Black Night Tallinā. Vismaz reizi gadā brauc šurp.
 |
Garo lidojumu ar pārsēšanos un daudzu stundu gaidīšanu Kopenhāgenā vai Stokholmā ir nomainījuši tiešie reisi: stunda un 20 minūtes, un viņš ir Rīgā. Arī šoruden norvēģis plāno apmeklēt Arsenālu, bet patlaban dara visu, lai augustā uz Viduslaiku filmu festivālu Cēsīs ceļotu Līvas Ulmanes vēsturiskā drāma Kristina Lavransdotira, bet novembrī Rīgā notiktu seminārs Sievietes filmās.
Būdams liecinieks kultūrpolitiskajiem procesiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, viņš atceras arī, cik intensīvi te ieplūda amerikāņu filmas, amerikāņu kultūra. Izstāsta anekdotisku gadījumu: vienā no pirmajām atgriešanās reizēm Rīgā sadarbības partnerim Atim Amoliņam – tagad Forum Cinemas direktoram – atvedis amerikāņu cigaretes no tax free veikala, bet viņš atzinies: „ Zini, bet es tās lētāk varu dabūt tepat uz ielas!” Jans Ēriks Holsts te velk paralēles ar kino izplatīšanu: „Eiropas filmu producenti ved filmas uz tirgu kā vecas sieviņas savus adījumus, olas un medu. Tas ir ļoti komplicēts un dārgs process. Ziemeļu valstīm ir svarīgi vienai otru atbalstīt.”
