Divdesmit gadus sena pagātne, 1991.gada februāris. Rīgā tikko ir nojauktas barikādes, Rietumu valstis vēl nav atzinušas Latvijas neatkarību, te vēl nav nevienas ārzemju vēstniecības. Taču norvēģis Rihards Bērugs ir saņēmis uzdevumu atvērt Ziemeļvalstu informācijas biroju. Lēmumu par šādu biroja izveidi Rīgā, Viļņā un Tallinā Ziemeļu Ministru padome pieņēma jau 1990.gada nogalē.

Pie Basteja bulvāra 14. nama, kurā 10 gadus atradās Ziemeļvalstu informācijas birojs, visas ielas platumā kopā ar Latvijas karogu dižojās piecu Ziemeļvalstu, trīs autonomo apgabalu, vispasaules sāmu un arī lībiešu karogi. Biroja darbinieki atceras, ka ielas putekļu dēļ tie bija regulāri jāmazgā


Uzvaru 87 cilvēku,  pārsvarā  – pieredzējušu diplomātu – konkursā  uz Rīgas biroja vadītāja vietu Rihardam Bērugam  nodrošināja ne tikai labās krievu, bet arī latviešu valodas zināšanas. Tas vien liecina, ka ziemeļniekiem biroja atvēršana nav formāls pasākums, un arī Rihardam šī nav birokrātiska misija. Ir saticies īstais darbs un īstais cilvēks.

Ar dāņu sviestmaizēm un Īvāna svētību

Rihards Bērugs ir studējis krievu valodu un literatūru Ļeņingradā, uz Latviju pirmoreiz atbraucis 1987.gadā, latviešu valodu iemācījies LPSR Rakstnieku Savienības rīkotos kursos, kas oficiāli bija paredzēti tulkotājiem no brālīgajām padomju republikām. Par biroja pirmo darbinieci kļūst Rudīte Kalpiņa – dumpīga rakstniece, žurnāla Avots redaktore.

1994. gads, Rudīte Kalpiņa un Rihards Bērugs. Rihards par nopelniem Latvijas un Ziemeļvalstu sadarbībā saņem Triju zvaigžņu ordeni. Foto: Andris Blūms


Birojs oficiāli darbu sāk 1.aprīlī, bet telpās Basteja bulvārī 14, otrajā stāvā ievācas jūnijā, kad Latvijā no Norvēģijas var atgriezties Rihards. Viņam, kas barikāžu laikā ir bijis Rīgā kopā ar norvēģu novērotājiem, atpakaļceļā uz Latviju tiek likti birokrātiski šķēršļi. “PSRS šī ideja acīmredzot sevišķi nepatika, tāpēc vīzu saņēmu tikai vasaras sākumā,” Rihards par biroja dibināšanu stāsta 1991.gada 11.oktobra laikrakstā Diena. Basteja bulvāra telpās vēl nav noslēdzies remonts, taču Rihards 10.oktobrī rīko oficiālu pieņemšanu. Biroju atklāt atbraucis Somijas transporta ministrs Ole Norbahs (Ole Norrback): šī valsts togad prezidē Ziemeļvalstu Ministru Padomē, bet konkrētā ministrija rotācijas kārtībā atbild par Ziemeļvalstu sadarbību.

Apsveikt Ziemeļvalstis ar informācijas biroja atklāšanu bija ieradies arī LR AP priekšsēdētājs Dainis Īvāns,” raksta Diena. „Viņš arī solīja visu iespējamo atbalstu no Latvijas valdības puses.”

“Tas ir tilts starp Ziemeļvalstīm un Latviju, turklāt mūsu darbība būs vērsta uz visām iespējamām sfērām,” avīze citē Riharda Bēruga vārdus. “Šajā telpās varēs saņemt cilvēkus interesējošo informāciju par Ziemeļvalstu struktūrām, palīdzēsim arī meklēt savstarpējus kontaktus un rast iespēju, piemēram, jauniešiem šajās valstīs studēt.”

Ja kādu interesē sadzīviskas detaļas, svinīgajā pieņemšanā  galdā tiek celtas aviokompānijas SAS sarūpētās dāņu sviestmaizes, kādas tolaik nekur Rīgā nevarēja nopirkt. Arī skandināvu avīzes, ko abonēja birojs, dienu pēc iznākšanas piegādāja SAS.

Piedalījāmies vēstures veidošanā

„Maskava juta, ka viņi zaudē kontroli par šīm padomju daļām,” 20 gadus vēlāk atceras Rihards Bērugs, kurš joprojām dzīvo Latvijā, taču ir uzsācis interesantu tūrisma projektu Gruzijā. „No vienas puses, viņi gribēja uzturēt labas attiecības ar Skandināvijas valstīm, no otras puses, negribēja pieļaut, ka šeit būtu diplomātiskas pārstāvniecības vai kaut kas tām līdzīgs. Mums bija jāformulē, ka birojs ir kultūras iestāde, kas veicinās kultūrskarus. Kaut gan īstenībā pirms augusta, kad šeit sāka atvērt Ziemeļvalstu vēstniecības, mēs bijām tāda kā pseidovēstniecība – protams, bez tiesībām izsniegt vīzas.” Baltija toreiz bijusi politiskajā topā – uz notikumiem otrpus Baltijas jūrai Ziemeļvalstis skatījušās ar lielu cieņu: pārmaiņas bijušas dramatiskas, taču veiktas visai miermīlīgā ceļā. „Ir tādi posmi, kad emocionāli kaut kas ir ziņu pirmajās lappusēs, un cilvēki sāk saprast, ka šeit notiks kaut kas vēsturisks,” saka Rihards.

„Tā laika politikā vispār bija tā, ka bija formulētais nodomu slānis un tas slānis, par ko nerunāja,” papildina Rudīte Kalpiņa, tagad – žurnāla Kapitāls izpildredaktore. „Biroja izveidošanai bija milzīga politiska nozīme – daudz lielāka, nekā varētu iedomāties.” Kavēšanās ar vīzas izsniegšanu Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītājam gan bija vienīgais jūtamais politiskais spiediens.Pēc  1991.gada janvāra notikumiem Maskava lielā mērā bija zaudējusi kontroli Baltijā. Bažas, ka situācija varētu mainīties, jaunās Basteja bulvāra iestādes darbiniekiem radās augusta puča laikā. Par laimi, tās bija īslaicīgas. „Pārtrūka visi sakari, daļēji darbojās tikai mobilie sakari, telekss,” atceras Rihards. „Ārzemju žurnālisti, kas bija Rīgā, izmantoja mūsu telpas, lai ārpasaulei ziņotu par to, kas notiek. Ārā šāva, gulējām uz grīdas, un visu laiku garām brauca tanki – mēs atradāmies pa vidu starp Ministru Kabinetu un Parlamentu.  Atšķirībā no dažām valsts institūcijām, padomju omonieši pie mums tomēr neienāca.” Imants Geidāns, kura vadītais Latvijas Republikas Muitas departaments atradās divus stāvus augstāk, pat bailēs no konfiskācijas ziemeļniekiem lūdzis paglabāt savu biroja tehniku.

 

Ziemeļvalstu informācijas birojs Basteja bulvārī 14. Tikšanās ar norvēģu aktrisi Juni Dāru (Juni Dahr) pirmā no kreisās puses, kura Dailes teātrī uzstājās ar monoizrādi. Vidū – Rihards Bērugs, pa labi no viņa – Rudīte Kalpiņa, pirmais labajā pusē – Dienas žurnālists Pauls Raudseps. FOTO: Juris Krieviņs

Skandināvu minimālisms un antikvāras mēbeles

Ziemeļvalstu kultūras iestādes misiju Rihards Bērugs ne  tikai sāka realizēt dažādās aktivitātēs, bet pat biroja iekārtojumā. Bijušā padomju kantora, Latvijas papīra telpās, ko jaunajai iestādei bija atvēlējusi Rīgas pilsēta, pārbūvi projektēja arhitekte Zaiga Gaile. Remontu veica Andra Kreislera būvfirma Velve. Vēlākā Rīgas Jūgendstila muzeja ekspozīcijas autore Liesma Markova piemeklēja antīkas pirmskara mēbeles.

„Šajās telpās agrāk bija bijis ļoti skaisti, un es gribēju, lai atkal būtu skaisti. Tur bija kamīns, ovālā zāle…” atceras Rihards. Divas publiskās telpas tika atjaunotas vēsturiskā stilā. Biroja  darba zonā tika ievērota  ziemeļu minimālisma  tradīcija, tas Latvijā arī tolaik bija kas jauns:  spodri baltas sienas,  zils paklājs, funkcionālas dizaina mēbeles  – dāņu galdi, norvēģu krēsli…

1991.gada rudenī, kad augusta puča izgāšanās bija atvērusi durvis rietumu vēstniecību ienākšanai, šo iestāžu darbinieki nāca pie Riharda un Rudītes pēc palīdzības līdzīgu jautājumu risināšanā. Daudzi prasīja – vai Ziemeļvalstu biroju nevajadzēs vērt ciet, nododot tā funkcijas vēstniecībām? „Tā kā viss bija tik svaigs, tad ilgstoši bija vajadzības gan pēc vēstniecības, gan biroja. Ir daudz kas, ko vēstniecības nevar darīt tik brīvi un nesaistoši, kā mēs to darījām,” stāsta Rihards. „Vēstniecības parasti ir daudz slēgtākas teritorijas, cilvēki nevar tik brīvi ienākt, lasīt presi, iet uz kursiem. Mums nebija jāiziet birokrātija, lai formāli lemtu kādu jautājumu. Vienkārši darījām un pēc tam informējām Ziemeļu ministru padomes sekretariātu Kopenhāgenā. Viņi arī mums uzticējās un redzēja, ka mēs strādājām labi, tad arī īpaši to neierobežoja.”

No 1991. gada oktobra līdz 2000. gada aprīlim Ziemeļvalstu informācijas birojs atradās Basteja bulvārī 14 (tagad Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris). Bijušā padomju kantora, Latvijas papīra telpās, ko Ziemeļvalstu informācijas birojam atvēlēja Rīgas pilsēta, pārbūvi projektēja arhitekte Zaiga Gaile, remontu veica Andra Kreislera būvfirma “Velve”. Vēlākā Rīgas Jūgendstila muzeja ekspozīcijas autore Liesma Markova piemeklēja antīkas pirmskara mēbeles.

Veidlapas, rindas, skaidra nauda

„Pie mums nāca gan bomži, gan cilvēki no ielas. Brīvi varēja pieteikties Ziemeļu ministru izveidotajām īpašajām stipendiju programmām Baltijas studentiem,” atceras Riharda palīdze Rudīte Kalpiņa. „Tā bija vesela industrija – kopēt pieteikumu veidlapas. No rīta, kad tu pusizgulējies atnāc uz darbu, jau ir priekšā rinda ar vismaz 30 cilvēkiem, kuri grib šīs anketas. Un tā – dienu pēc dienas…  Vienreiz atnācu divas minūtes pēc noteiktā atvēršanas laika, un rindas pirmie cilvēki veltīja man nicīgas piezīmes – es kavēju darbu! Viņi jau nezināja, ka es divpadsmitos biju beigusi kopēt pēdējās anketas…”

Vēsturiska publikācija laikrakstā „Diena” – sākot ar 1991. gada 10. oktobri, Rīgā, Basteja bulvārī 14, visiem Latvijas iedzīvotājiem atvērts Ziemeļvalstu informācijas birojs.

„Brīvbiļetes” Latvijas jauniešiem, kas grib studēt Tautas augstskolās Norvēģijā, Rihards bija sācis meklēt jau1989.gadā, tagad šo darbu turpināja. Ziemeļvalstis bija pretimnākošas jaunajām demokrātijām. Birojam vajadzēja administrēt stipendiju programmas augstskolu studentiem, stipendijas profesionāļiem, lai stažētos uzņēmumos.

Rudīte atceras arī, kā iestādē pakāpeniski ienāca modernās tehnoloģijas, kādu Latvijā gandrīz nekur nebija. „Rihards diezgan bērnišķīgi priecājās… sūtīja pirmos faksus un teica: „Lūk, Fēru salas saņēma savā vēsturē pirmo faksu no Rīgas!”

„Sākumā bija svarīgi veidot vairākas pēc iespējas stipras saiknes starp Skandināviju un Baltiju, minimizēt iespēju, ka varētu pārtrūkt attiecības,” saka Rihards. Vērtīga biroja funkcija bija un ir  – veidot sakarus, kontaktus starp iestādēm Latvijā un Ziemeļvalstīs. Rihards un Rudīte sākuši ar skolotāju, bibliotekāru, rakstnieku pieredzes apmaiņas programmām.

„Atceros, kā pirmajā gadā, plānojot budžetu, absolūti nezināju, kāda būs inflācija, kādi būs izdevumi,” smejas Rihards. „Viļņas birojam bija ļoti grūti iztērēt piešķirto naudu, bet mums nebija problēmu to iztērēt. Mēs ļoti aktīvi darbojāmies.”

Rudīte piemin abu regulāros gājienus no Basteja bulvāra uz kādu komercbanku Smilšu ielā, vietā, kur tagad ir DNB Nord Banka, lai veiktu valūtas maiņu.  Lielas summas, inflācija… Līdz birojam jānokļūst ar daudziem tūkstošiem plastmasas maisiņā. Par laimi, uzbrukumu nebija. „Mēs gribējām maksāt nodokļus, gājām pie Latvijas iestādēm un cīnījāmies, lai varētu to izdarīt,” kā kuriozu atceras Rihards. „To bija grūti „izsist”, jo neviens nezināja, kā paņemt. ”Paldies Dievam, arī Ziemeļvalstu Ministru padomes revidenti sākuši braukt ciemos tikai pēc vairākiem gadiem. Rihards un Rudīte varēja veltīt laiku nevis atskaišu rakstīšanai, bet lietām, kas tiešām bija svarīgas.

Ziemeļnieces pret Latvijas politiķiem

„Mums bija projekti gandrīz jebkurā jomā, kas bija ministriju pakļautībā, izņemot aizsardzību. Enerģētikā, veselības, sociālajā aprūpē,” stāsta Rihards. Joprojām spilgtā atmiņā pasākums ar Latvijas policiju, ko viņš tolaik uztvēris kā samērā represīvu institūciju, un gribējis dot impulsus, lai tas mainītos. 

1992.gada 30.septembris. Rihards Bērugs kopā ar Īslandes vēstnieci Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un Latvijā Sigriduru Sneivaru (Sigríður Snævarr), kura Rīgā ieradusies uz Ziemeļvalstu biroja rīkoto Dzimumu līdztiesības konferenci. Šī kundze ieies vēsturē kā vecākā sieviete Īslandē, kas 55 gadu vecumā dzemdējusi bērnu. Foto: Elmārs Rudzītis, AFI

Spilgts notikums – 1992.gada Dzimumu līdztiesības konference, kur Latvijas parlamentārieši – galvenokārt vīrieši – diskutēja ar augsta ranga amatpersonām – pārsvarā sievietēm no Ziemeļvalstīm. Piemēram, ar Somijas aizsardzības ministri Elizabeti Rēnu (Elisabeth Rehn), Norvēģijas Pasta bankas vadītāju Ingeru Prebensenu (Inger Prebensen), Īslandes vēstnieci Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un Latvijā Sigriduru Sneivaru (Sigríður Snævarr). „Augstākās Padomes ēku tajās dienās arī apsargāja tikai sievietes – jaunas, skaistas policistes,” atceras Rudīte. „Tā bija liela avantūra – diskusija ar sinhronu tulkojumu notika LTV tiešajā ēterā. Kā ziemeļvalstu dāmas iznesa cauri argumentēt nespējīgos politiķus vīriešus!” smejas Rihards. Diskusiju vadīja Dienas redaktore Sarmīte Ēlerte un zviedru televīzijas žurnāliste Birgita Sansteda.

Birojs rīkoja arī pieredzes apmaiņas konferenci, uz kuru uzaicinātās policijas ekipāžas no Dānijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas dienesta mašīnās Doma laukumā vizināja bērnus, lai tiem būtu iespēja draudzīgā veidā iepazīties ar policijas darbību.

„Rihards mani nodarbināja 10 – 12 stundas dienā, mēs tikai izgājām ārā paēst. Tā savā ziņā bija kā dzīvošana divās pasaulēs, realitāti es īsti nepiedzīvoju. Tikai pamanīju, ka uz ielām kaut kas mainās, parādās ubagi…” konstatē Rudīte.

Birojs uzņēma apgriezienus. 1992.gada rudenī darbu uzsāka somu valodu zinošā Ingrīda Peldekse, 1993.gadā – Kristīne Briede, Signe Neilande, Igors Klapenkovs, kuri katrs runāja kādā no skandināvu valodām. Pilnā sparā darbojās ziemeļvalstu valodu kursi, bija nodibinātas Ziemeļvalstu kultūras biedrības. „Tas bija laiks, kad visi gribēja veidot kontaktus, pie tam daži atklāja, ka tas nozīmē pat vairāk, nekā sākumā viņi bija domājuši,” rezumē Rihards.