Seminārs par nedzirdību un neredzību tika organizēts ar mērķi vairot sabiedrības, dažādu jomu profesionāļu un līdzcilvēku informētību par nedzirdību-neredzību jeb kombinētiem dzirdes un redzes traucējumiem. Seminārā tika dota iespēja iepazīties ar Ziemeļvalstu pieredzi.
Seminārā uzstājās 2 ekspertes: Trīne Skeua Uldāle (Trine Skov Uldall) no Dānijas, kas specializējusies dzīves laikā iegūtas neredzības-nedzirdības jautājumos un Marija Kroica (Maria Creutz) no Ziemeļvalstu Labklājības centra (Nordic Welfare centre), kas specializējusies iedzimtas neredzības-nedzirdības jomā.
Nedzirdība neredzība ir kombinēti redzes un dzirdes traucējumi tādā pakāpē, ka bojātās maņas īsti nespēj kompensēt viena otru. Tādējādi nedzirdība neredzība ir smaga invaliditāte.
Nedzirdība neredzība dažādās smaguma pakāpēs ierobežo cilvēka funkcionalitāti un liedz pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē, ietekmē cilvēka sociālo dzīvi, komunikāciju, pieeju informācijai, orientēšanās spēju, kā arī spēju pārvietoties brīvi un droši. Kombinētā redzes un dzirdes trūkuma kompensācijā sevišķi svarīgu nozīmi iegūst tauste.
Kombinētā redzes un dzirdes trūkuma smaguma pakāpe ir atkarīga no vairākiem priekšnotiekumiem:
- kad tas ir iestājies it sevišķi kontekstā ar komunikācijas spēju un valodas attīstības līmeni,
- kāda ir redzes un dzirdes bojājumu pakāpe un veids,
- vai tas ir iedzimts, vai iegūts dzīves laikā,
- vai tas ir kombinācijā ar citu maņu trūkumu,
- vai tas ir stabils, vai progresīvs.
Tā kā bojātās maņas īsti nespēj kompensēt viena otru, tad centieni izmantot vienu bojāto maņu ar nolūku, lai tā kompensētu otru, ir laikietilpīgi, prasa daudz enerģijas, un bieži vien rezultāts ir fragmentārs. Pavājinoties redzei un dzirdei, rodas nepieciešamība izmantot cita veida sensoro stimulāciju (kinestētisko, haptisko, ožas un garšas stimulāciju), kā arī samazinās pieejamība tālajai informācijai. Cilvēkam rodas nepieciešamība paļauties uz tuvējā apkārtnē pieejamo informāciju un lai apjaustu kopsakarības, ir jāpaļaujas uz atmiņu un jāizdara secinājumi no fragmentētas informācijas.
Neredzība-nedzirība ierobežo aktivitāšu loku un neļauj pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Lai indivīdam būtu iespēja izmantot savu potenciālu un resursus, sabiedrībai ir jānodrošina specializēti pakalpojumi. Vienlīdz aktīvi iesaistītam jābūt gan indivīdam, gan apkārtējiem, tomēr atbildība par aktivitāšu pieejamību ir jāuzņemas sabiedrībai. Iekļaujošā sabiedrībā ir vismaz šādi elementi:
- pieejami kompetenti komunikācijas partneri,
- pieejama specializēta tulkošana neredzīgi-nedzirdīgajiem, to skaitā runu tulkošana, vides apraksti un norādes,
- ikvienam pieejama informācija par to, kā sniegt atbalstu, lai atvieglotu ikdienas dzīvi,
- pielāgota fiziskā vide,
- pieejamas tehnoloģijas un tehnoloģiskie palīglīdzekļi.
Lai nodrošinātu adekvātus pakalpojumus, ir svarīgas specializētas zināšanas un prasmes neredzības-nedzirdības jomā, to skaitā starpdisciplināra pieeja.
